Chimamanda Ngozi Adichie: The danger of a single story | TED

Translator: Igor Shepelev (Sepelevs) Reviewer: Ilze Garda

I'm a storyteller.

Esmu stāstniece un vēlos padalīties ar dažiem personīgiem stāstiem,

And I would like to tell you a few personal stories

about what I like to call "the danger of the single story."

ko es saucu par vienīgā stāsta draudiem.

I grew up on a university campus in eastern Nigeria.

Esmu izaugusi universitātes pilsētiņā, Nigērijas austrumos.

My mother says that I started reading at the age of two,

Mamma apgalvo, ka sāku lasīt divu gadu vecumā.

although I think four is probably close to the truth.

Bet četri gadi, manuprāt, ir tuvāk patiesībai.

So I was an early reader,

Tātad es agri sāku lasīt.

and what I read were British and American children's books.

Lasīju britu un amerikāņu bērnu grāmatas.

I was also an early writer,

Agri es sāku arī rakstīt.

and when I began to write, at about the age of seven,

Kad aptuveni septiņu gadu vecumā sāku rakstīt,

– ar zīmuli rakstītus stāsti ar vaska krītiņu ilustrācijām,

stories in pencil with crayon illustrations

that my poor mother was obligated to read,

ko manai nabaga mātei vajadzēja lasīt, –

I wrote exactly the kinds of stories I was reading:

es rakstīju tieši tādus stāstus, kādus pati lasīju.

All my characters were white and blue-eyed,

Visi mani varoņi bija balti, ar zilām acīm,

viņi rotaļājās sniegā,

they played in the snow,

they ate apples,

ēda ābolus

(Laughter)

(Smiekli)

un daudz runāja par laikapstākļiem,

and they talked a lot about the weather,

par to, cik jauki, ka bija uzspīdējusi saule.

how lovely it was that the sun had come out.

(Laughter)

(Smiekli)

Now, this despite the fact that I lived in Nigeria.

Un tas, neskatoties uz faktu, ka dzīvoju Nigērijā.

I had never been outside Nigeria.

Ārpus tās nekad nebiju bijusi.

Mums nebija sniega, mēs ēdām mango

We didn't have snow, we ate mangoes,

and we never talked about the weather,

un nekad nerunājām par laikapstākļiem, jo nebija vajadzības.

because there was no need to.

My characters also drank a lot of ginger beer,

Mani varoņi dzēra arī daudz ingveralus,

jo ingveralu dzēra varoņi manis lasītajās britu grāmatās.

because the characters in the British books I read

drank ginger beer.

Never mind that I had no idea what ginger beer was.

Tas nekas, ka man nebija ne jausmas, kas ir ingveralus.

(Laughter)

(Smiekli)

And for many years afterwards,

Vēl daudzus gadus pēc tam man bija izmisīga vēlme pagaršot ingveralu.

I would have a desperate desire to taste ginger beer.

But that is another story.

Bet tas ir jau cits stāsts.

What this demonstrates, I think,

Tas, manuprāt, parāda,

is how impressionable and vulnerable we are

cik viegli ietekmējami un neaizsargāti mēs esam stāstu priekšā,

in the face of a story,

it īpaši bērnībā.

particularly as children.

Because all I had read were books in which characters were foreign,

Tā kā visās manis lasītajās grāmatās varoņi bija ārzemnieki,

I had become convinced that books

es biju pārliecināta, ka grāmatām pēc savas būtības jārunā par ārzemniekiem

by their very nature had to have foreigners in them

and had to be about things with which I could not personally identify.

un par man pilnīgi nezināmām lietām.

Now, things changed when I discovered African books.

Tas mainījās, kad atklāju afrikāņu grāmatas.

To nebija daudz, un tās atrast nebija tik viegli kā ārzemju,

There weren't many of them available,

and they weren't quite as easy to find as the foreign books.

taču, pateicoties tādiem rakstniekiem kā Činua Ačebe un Kamara Laji,

But because of writers like Chinua Achebe and Camara Laye,

manā literatūras uztverē notika garīga pārmaiņa.

I went through a mental shift in my perception of literature.

Es sapratu, ka tādas kā es,

I realized that people like me,

girls with skin the color of chocolate,

meitenes ar šokolādes krāsas ādu,

whose kinky hair could not form ponytails,

kuru sprogainos matus nevar sasiet zirgastē,

could also exist in literature.

arī var būt literatūrā.

I started to write about things I recognized.

Es uzsāku rakstīt par man pazīstamām lietām.

Now, I loved those American and British books I read.

Man ļoti patika amerikāņu un britu grāmatas, ko lasīju.

They stirred my imagination. They opened up new worlds for me.

Tās rosināja manu iztēli, atvēra man jaunas pasaules.

Bet nevēlamās sekas bija tas, ka nezināju, ka tādi cilvēki kā es var būt literatūrā.

But the unintended consequence

was that I did not know that people like me

could exist in literature.

So what the discovery of African writers did for me was this:

Afrikāņu rakstnieku atklāšana

pasargāja mani no viena vienīga stāsta par to, kas ir grāmatas.

It saved me from having a single story of what books are.

Esmu no parastas Nigērijas vidusslāņa ģimenes.

I come from a conventional, middle-class Nigerian family.

Tēvs bija profesors,

My father was a professor.

My mother was an administrator.

māte – administratore.

And so we had, as was the norm,

Uz vietas dzīvojoši mājkalpotāji tolaik bija norma;

live-in domestic help, who would often come from nearby rural villages.

tie parasti nāca no tuvējiem lauku ciemiem.

So, the year I turned eight, we got a new house boy.

Kad man palika astoņi gadi, mums parādījās jauns mājkalpotājs.

Viņu sauca Fidē.

His name was Fide.

The only thing my mother told us about him was that his family was very poor.

Vienīgais, ko māte mums pastāstīja, bija, ka viņa ģimene ir ļoti nabadzīga.

Māte viņa ģimenei sūtīja saldos kartupeļus un rīsus, un mūsu vecās drēbes.

My mother sent yams and rice, and our old clothes, to his family.

And when I didn't finish my dinner, my mother would say,

Ja neizēdu pusdienu šķīvi, māte teica: "Izēd šķīvi!

"Finish your food! Don't you know? People like Fide's family have nothing."

Vai nezini, ka tādiem cilvēkiem kā Fidē ģimene nav nekā?"

So I felt enormous pity for Fide's family.

Man bija ļoti žēl Fidē ģimenes.

Then one Saturday, we went to his village to visit,

Kādu sestdienu mēs devāmies pie viņiem ciemos.

and his mother showed us a beautifully patterned basket

Viņa māte parādīja mums skaisti rotātu grozu,

ko no krāsota rafija bija darinājis viņa brālis.

made of dyed raffia that his brother had made.

I was startled.

Es biju pārsteigta.

It had not occurred to me that anybody in his family

Man nebija ienācis prātā, ka kāds viņa ģimenē

patiesībā varētu kaut ko izgatavot.

could actually make something.

Par viņiem biju dzirdējusi vienīgi to, cik nabadzīgi viņi bija,

All I had heard about them was how poor they were,

tāpēc man bija kļuvis neiespējami uztvert viņus citādi kā vienīgi nabagus.

so that it had become impossible for me to see them as anything else but poor.

Their poverty was my single story of them.

Viņu nabadzība bija mans vienīgais stāsts par viņiem.

Es domāju par to vairākus gadus vēlāk,

Years later, I thought about this when I left Nigeria

kad devos prom no Nigērijas, lai mācītos universitātē ASV.

to go to university in the United States.

I was 19.

Man bija 19.

My American roommate was shocked by me.

Es šokēju savu amerikāņu istabas biedreni.

Viņa jautāja, kur es iemācījos tik labi runāt angliski

She asked where I had learned to speak English so well,

and was confused when I said that Nigeria

un apmulsa, uzzinot, ka Nigērijā angļu valoda ir valsts oficiālā valoda.

happened to have English as its official language.

She asked if she could listen to what she called my "tribal music,"

Viņa gribēja paklausīties manu "cilšu mūziku", kā viņa to nosauca,

un bija ļoti vīlusies,

and was consequently very disappointed

kad izvilku Meraijas Kerijas kaseti.

when I produced my tape of Mariah Carey.

(Laughter)

(Smiekli)

She assumed that I did not know how to use a stove.

Viņa pieņēma, ka es nezinu, kā lietot plīti.

What struck me was this:

Visvairāk mani pārsteidza,

ka viņai bija manis žēl vēl pirms mūsu tikšanās.

She had felt sorry for me even before she saw me.

Her default position toward me, as an African,

Viņas izejas pozīcija pret mani kā afrikāni

bija aizbildniecisks, labi domāts žēlums.

was a kind of patronizing, well-meaning pity.

My roommate had a single story of Africa:

Manas istabas biedrenes vienīgais stāsts par Āfriku

a single story of catastrophe.

bija stāsts par katastrofu.

In this single story,

Šajā vienīgajā stāstā afrikāņi nekādi nevarēja būt līdzīgi viņai.

there was no possibility of Africans being similar to her in any way,

Neiespējamas bija par žēlumu daudzveidīgākas jūtas,

no possibility of feelings more complex than pity,

no possibility of a connection as human equals.

neiespējama bija saikne starp mums kā līdzvērtīgiem cilvēkiem.

Jāsaka, ka pirms došanās uz ASV

I must say that before I went to the U.S.,

apzināti es sevi neuztvēru kā afrikāni.

I didn't consciously identify as African.

Bet ASV cilvēki vērsās pie manis ikreiz, kad pieminēja Āfriku,

But in the U.S., whenever Africa came up, people turned to me.

neskatoties uz to, ka es neko nezināju par tādām vietām kā Namībija.

Never mind that I knew nothing about places like Namibia.

Tomēr es pieņēmu šo jauno identitāti

But I did come to embrace this new identity,

and in many ways I think of myself now as African.

un tagad daudzējādā ziņā uzskatu sevi par afrikāni.

Lai gan mani joprojām viegli aizkaitināt, ja Āfriku sauc par valsti.

Although I still get quite irritable when Africa is referred to as a country,

Nesenākais piemērs ir mans citādi brīnišķīgais lidojums no Lagosas

the most recent example being my otherwise wonderful flight

from Lagos two days ago,

pirms divām dienām,

in which there was an announcement on the Virgin flight

kura laikā lidsabiedrība Virgin informēja par labdarību

about the charity work in "India, Africa and other countries."

“Indijā, Āfrikā un citās valstīs”.

(Smiekli)

(Laughter)

So, after I had spent some years in the U.S. as an African,

Pavadījusi dažus gadus ASV kā afrikāne,

es sāku saprast istabas biedrenes attieksmi pret mani.

I began to understand my roommate's response to me.

Ja es nebūtu izaugusi Nigērijā

If I had not grown up in Nigeria,

un zinātu par Āfriku tikai no populārajiem uzskatiem,

and if all I knew about Africa were from popular images,

I too would think that Africa was a place of beautiful landscapes,

arī es uzskatītu Āfriku par vietu ar skaistām ainavām,

beautiful animals,

skaistiem dzīvniekiem

and incomprehensible people,

un neizprotamiem cilvēkiem,

kas cīnās bezjēdzīgos karos un mirst no nabadzības un AIDS,

fighting senseless wars, dying of poverty and AIDS,

unable to speak for themselves

kas nevar par sevi pastāvēt

un gaida, kad tos izglābs laipni, balti ārzemnieki.

and waiting to be saved by a kind, white foreigner.

Es redzētu afrikāņus, tāpat kā bērnībā biju redzējusi Fidē ģimeni.

I would see Africans in the same way that I,

as a child, had seen Fide's family.

Manuprāt, šis vienīgais stāsta par Āfriku nāk no Rietumu literatūras.

This single story of Africa ultimately comes, I think, from Western literature.

Now, here is a quote from the writing of a London merchant called John Lok,

Lūk, citāts no Londonas tirgotāja Džona Loka rakstītā,

kurš aizkuģoja uz Āfrikas rietumiem 1561. gadā

who sailed to west Africa in 1561

and kept a fascinating account of his voyage.

un atveda aizraujošas ceļojuma piezīmes.

After referring to the black Africans as "beasts who have no houses,"

Pēc melno afrikāņu nosaukšanas par "zvēriem, kuriem nav māju", viņš raksta:

he writes, "They are also people without heads,

"Viņi turklāt ir cilvēki bez galvām, to mute un acis atrodas krūtīs."

having their mouth and eyes in their breasts."

Es smējos ikreiz, kad to lasīju.

Now, I've laughed every time I've read this.

Jāapbrīno Džona Loka iztēli.

And one must admire the imagination of John Lok.

But what is important about his writing

Tomēr vissvarīgākais ir tas,

ka viņa rakstītais aizsāk afrikāņu stāstu tradīciju Rietumos –

is that it represents the beginning

of a tradition of telling African stories in the West:

tradīciju, kas Subsahāras Āfriku

A tradition of Sub-Saharan Africa as a place of negatives,

ataino kā negāciju, atšķirību un tumsas pilnu vietu,

of difference, of darkness,

of people who, in the words of the wonderful poet Rudyard Kipling,

kur, runājot brīnišķīgā dzejnieka Radjarda Kiplinga vārdiem,

dzīvo "pa pusei velni, pa pusei bērni."

are "half devil, half child."

And so, I began to realize that my American roommate

Tā nu es sāku saprast, kā mana amerikāņu istabas biedrene

visu mūžu bija redzējusi un dzirdējusi šā vienīgā stāsta dažādas versijas,

must have throughout her life

seen and heard different versions of this single story,

as had a professor,

tāpat kā profesors,

kurš reiz teica, ka mans romāns neesot "autentiski afrikānisks".

who once told me that my novel was not "authentically African."

Es biju gatava atzīt,

Now, I was quite willing to contend

that there were a number of things wrong with the novel,

ka šis tas romānā nebija, kā nākas,

that it had failed in a number of places,

ka vairākās vietās tas nebija gana labs,

bet es nebiju iedomājusies,

but I had not quite imagined that it had failed

ka tam nav izdevies sasniegt kaut kādu “Āfrikas autentiskumu”.

at achieving something called African authenticity.

In fact, I did not know what African authenticity was.

Es patiesībā nezināju, kas ir Āfrikas autentiskums.

Profesors teica, ka mani varoņi ir pārāk līdzīgi viņam –

The professor told me that my characters were too much like him,

an educated and middle-class man.

izglītotam vidusslāņa cilvēkam.

My characters drove cars.

Viņi brauca ar automašīnām.

They were not starving.

Viņi necieta badu.

Tāpēc viņi nebija autentiski afrikāņi.

Therefore they were not authentically African.

Tomēr jāpiebilst, ka es arī esmu vainīga

But I must quickly add that I too am just as guilty

vienīgā stāsta jautājumā.

in the question of the single story.

Pirms dažiem gadiem es no ASV devos uz Meksiku.

A few years ago, I visited Mexico from the U.S.

Politiskais klimats ASV tolaik bija saspringts,

The political climate in the U.S. at the time was tense,

and there were debates going on about immigration.

un notika debates par imigrāciju.

Kā tas bieži notiek Amerikā,

And, as often happens in America,

immigration became synonymous with Mexicans.

“imigrācija” kļuva par sinonīmu “meksikāņiem”.

There were endless stories of Mexicans

Bija dzirdami neskaitāmi stāsti

as people who were fleecing the healthcare system,

par meksikāņiem kā cilvēkiem, kas apzog veselības aprūpes sistēmu,

sneaking across the border,

lavās pāri robežai,

kurus arestē uz robežas un tādā garā.

being arrested at the border, that sort of thing.

Atceros, kā pirmajā dienā staigāju pa Gvadalaharu

I remember walking around on my first day in Guadalajara,

un vēroju cilvēkus dodamies uz darbu,

watching the people going to work,

rolling up tortillas in the marketplace,

gatavojam tirgū tortiljas,

smoking, laughing.

smēķējam, smejamies.

I remember first feeling slight surprise.

Es atceros, ka sākumā jutos mazliet izbrīnīta.

Un tad mani pārņēma kauns.

And then, I was overwhelmed with shame.

I realized that I had been so immersed in the media coverage of Mexicans

Es sapratu, ka biju tik ļoti ieslīgusi mediju stāstītajā par meksikāņiem,

ka manā prātā viņi bija kļuvuši tikai par nožēlojamiem imigrantiem.

that they had become one thing in my mind,

the abject immigrant.

I had bought into the single story of Mexicans

Biju ļāvusies vienīgajam stāstam par meksikāņiem,

un man par sevi nevarēja būt lielāks kauns.

and I could not have been more ashamed of myself.

Tātad šādi var radīt vienīgo stāstu –

So that is how to create a single story,

show a people as one thing,

rādot cilvēkus kā kaut ko vienu,

as only one thing,

kā tikai kaut ko vienu atkal un atkal,

over and over again,

un tieši par to viņi arī kļūst.

and that is what they become.

It is impossible to talk about the single story

Nav iespējams runāt par vienīgo stāstu,

nerunājot par varu.

without talking about power.

There is a word, an Igbo word,

Igbo valodā ir vārds, ko atceros ikreiz, domājot par varas sadalījumu pasaulē,

that I think about whenever I think about the power structures of the world,

un tas ir "nkali".

and it is "nkali."

It's a noun that loosely translates to "to be greater than another."

Tas ir lietvārds, ko varētu aptuveni tulkot

kā "būt varenākam par otru."

Like our economic and political worlds,

Tāpat kā ekonomikas un politikas pasaules

stories too are defined by the principle of nkali:

arī stāsti pakļaujas nkali principam.

Kā tos stāsta, kas tos stāsta,

How they are told, who tells them,

when they're told, how many stories are told,

kad tos stāsta, cik daudz ir stāstu –

are really dependent on power.

tas viss ir patiešām atkarīgs no varas.

Vara dod iespēju ne tikai izstāstīt cita cilvēka stāstu,

Power is the ability not just to tell the story of another person,

but to make it the definitive story of that person.

bet arī padarīt to par noteicošo.

The Palestinian poet Mourid Barghouti writes

Palestīniešu dzejnieks Murīds Barghūti raksta,

that if you want to dispossess a people,

ka, ja vēlaties atbrīvoties no cilvēkiem,

the simplest way to do it is to tell their story

visvienkāršākais ir izklāstīt viņu stāstu

un sākt to ar "otrkārt".

and to start with, "secondly."

Start the story with the arrows of the Native Americans,

Sāciet stāstu ar Amerikas iedzimto bultām,

and not with the arrival of the British,

nevis ar britu ierašanos,

un dabūsiet pilnīgi citu stāstu.

and you have an entirely different story.

Sāciet stāstu ar Āfrikas valstu neveiksmēm,

Start the story with the failure of the African state,

and not with the colonial creation of the African state,

nevis ar to koloniālo dibināšanu,

and you have an entirely different story.

un dabūsiet pilnīgi citu stāstu.

Nesen uzstājos universitātē,

I recently spoke at a university

kur kāds students pateica, ka ir ļoti žēl,

where a student told me that it was such a shame

that Nigerian men were physical abusers

ka nigēriešu vīrieši ir fiziski vardarbīgi

kā tēva personāžs manā romānā.

like the father character in my novel.

Es atbildēju, ka esmu tikko izlasījusi romānu "Amerikāņu psihopāts"

I told him that I had just read a novel called "American Psycho" --

(Smiekli)

(Laughter)

-- and that it was such a shame

un ka tik žēl, ka amerikāņu jaunieši ir sērijveida slepkavas.

that young Americans were serial murderers.

(Smiekli)

(Laughter)

(Aplausi)

(Applause)

Protams, es to pateicu vieglā aizkaitinājumā,

Now, obviously I said this in a fit of mild irritation.

(Laughter)

(Smiekli)

bet man nekad nebūtu ienācis prātā,

But it would never have occurred to me to think

ka viena grāmata par sērijveida slepkavu

that just because I had read a novel in which a character was a serial killer

varētu būt iemesls par tādiem uzskatīt visus amerikāņus.

that he was somehow representative of all Americans.

Tas nav tāpēc, ka esmu labāka par to studentu,

This is not because I am a better person than that student,

but because of America's cultural and economic power,

bet Amerikas kultūras un ekonomiskas varas dēļ.

I had many stories of America.

Par Ameriku man bija daudzi stāsti.

I had read Tyler and Updike and Steinbeck and Gaitskill.

Es biju lasījusi Taileru un Apdaiku, Stainbeku un Geitskilu.

I did not have a single story of America.

Man nebija tikai viens vienīgs stāsts.

When I learned, some years ago,

Kad pirms dažiem gadiem uzzināju,

that writers were expected to have had really unhappy childhoods

ka rakstniekiem ir pieņemts bērnībā būt ļoti nelaimīgiem,

to be successful,

lai gūtu panākumus,

sāku domāt, kā izgudrot šausmīgas lietas, ko vecāki man būtu nodarījuši.

I began to think about how I could invent horrible things my parents had done to me.

(Laughter)

(Smiekli)

But the truth is that I had a very happy childhood,

Patiesībā man bija ļoti laimīga bērnība, pilna smieklu un mīlestības,

full of laughter and love, in a very close-knit family.

ģimenē, kurā mēs bijām ļoti tuvi.

But I also had grandfathers who died in refugee camps.

Bet man arī bija vectēvi, kas nomira bēgļu nometnēs.

My cousin Polle died because he could not get adequate healthcare.

Mans brālēns Polle nomira veselības aprūpes trūkuma dēļ.

Viens no maniem tuvākajiem draugiem, Okoloma, gāja bojā lidmašīnas avārijā,

One of my closest friends, Okoloma, died in a plane crash

because our fire trucks did not have water.

jo ugunsdzēsēju mašīnās nebija ūdens.

I grew up under repressive military governments

Es uzaugu zem represīvām militārām valdībām,

kas noniecināja izglītību,

that devalued education,

tāpēc dažkārt maniem vecākiem neizmaksāja algas.

so that sometimes, my parents were not paid their salaries.

Es bērnībā redzēju, kā no brokastu galda pazūd ievārījums,

And so, as a child, I saw jam disappear from the breakfast table,

tad margarīns,

then margarine disappeared,

then bread became too expensive,

tad maize kļuva pārāk dārga,

tad piens tika normēts.

then milk became rationed.

Pats galvenais – dzīvē ienāca vispārpieņemtas politiskās bailes.

And most of all, a kind of normalized political fear

invaded our lives.

All of these stories make me who I am.

Visi šie stāsti padarījuši mani par to, kas es esmu.

But to insist on only these negative stories

Tomēr koncentrēties tikai uz šiem negatīvajiem stāstiem

is to flatten my experience

nozīmē sašaurināt savu pieredzi,

and to overlook the many other stories that formed me.

un ignorēt daudzus citus stāstus, kas mani veidojuši.

The single story creates stereotypes,

Vienīgais stāsts veido stereotipus,

and the problem with stereotypes is not that they are untrue,

kuru problēma ir nevis to nepatiesums,

bet gan to nepilnīgums.

but that they are incomplete.

They make one story become the only story.

Tie padara vienu stāstu par vienīgo.

Protams, Āfrikas kontinentā ir papilnam katastrofu.

Of course, Africa is a continent full of catastrophes:

There are immense ones, such as the horrific rapes in Congo

Ir milzīgās – piemēram, šaušalīgās izvarošanas Kongo,

un nomācošās –

and depressing ones,

such as the fact that 5,000 people apply for one job vacancy in Nigeria.

kad uz vienu brīvu darbavietu Nigērijā pretendē 5000 cilvēki.

Bet ir arī citi stāsti, ne par katastrofām.

But there are other stories that are not about catastrophe,

and it is very important, it is just as important, to talk about them.

Un ir ļoti svarīgi, tikpat svarīgi, runāt arī par tiem.

I've always felt that it is impossible

Man vienmēr šķitis, ka nav iespējams patiesi izprast kādu vietu vai cilvēku,

to engage properly with a place or a person

without engaging with all of the stories of that place and that person.

neizprotot visus ar šo vietu vai cilvēku saistītos stāstus.

The consequence of the single story is this:

Lūk, vienīgā stāsta sekas –

It robs people of dignity.

tas nolaupa cilvēka cieņu.

It makes our recognition of our equal humanity difficult.

Tas padara cilvēku vienlīdzību par grūti atzīstamu,

It emphasizes how we are different rather than how we are similar.

tas uzsver, cik dažādi, nevis līdzīgi, mēs esam.

Kā būtu, ja pirms došanās uz Meksiku

So what if before my Mexican trip,

I had followed the immigration debate from both sides,

es debatēm par imigrāciju būtu sekojusi līdzi no abām pusēm –

the U.S. and the Mexican?

gan amerikāņu, gan meksikāņu?

What if my mother had told us that Fide's family was poor

Kā būtu, ja māte būtu stāstījusi, ka Fidē ģimene ir nabadzīga un strādīga?

and hardworking?

Kā būtu, ja būtu tāds Āfrikas televīzijas tīkls,

What if we had an African television network

that broadcast diverse African stories all over the world?

kas visā pasaulē pārraidītu dažādus Āfrikas stāstus,

ko nigēriešu rakstnieks Činua Ačebe sauc par "stāstu līdzsvaru"?

What the Nigerian writer Chinua Achebe calls "a balance of stories."

What if my roommate knew about my Nigerian publisher,

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par manu nigēriešu izdevēju

Muhtar Bakare,

Muhtaru Bakarē –

ievērojamu cilvēku, kas pameta darbu bankā,

a remarkable man who left his job in a bank

lai sekotu savam sapnim un dibinātu izdevniecību?

to follow his dream and start a publishing house?

Vispārpieņemtais uzskats bija, ka nigērieši nelasa literatūru.

Now, the conventional wisdom was that Nigerians don't read literature.

He disagreed.

Viņš tam nepiekrita.

Viņš juta, ka cilvēki, kas māk lasīt, lasīs,

He felt that people who could read, would read,

if you made literature affordable and available to them.

ja literatūra būs viņiem pieejama.

Shortly after he published my first novel,

Neilgi pēc manas pirmās grāmatas izdošanas

es devos uz interviju Lagosas televīzijā.

I went to a TV station in Lagos to do an interview,

Pie manis pienāca sieviete, kas tur strādāja par kurjeru, un teica:

and a woman who worked there as a messenger came up to me and said,

"I really liked your novel. I didn't like the ending.

"Man patiešām patika jūsu romāns, bet nepatika nobeigums.

Now, you must write a sequel, and this is what will happen ..."

Jums jāraksta turpinājums, un tur jābūt tā..."

(Laughter)

(Smiekli)

And she went on to tell me what to write in the sequel.

Un viņa turpināja stāstīt, kas man jāraksta turpinājumā.

I was not only charmed, I was very moved.

Tas mani ne tikai iepriecināja, bet arī ļoti aizkustināja.

Here was a woman, part of the ordinary masses of Nigerians,

Lūk, sieviete,

daļa no parastajiem nigēriešiem, kuriem it kā nevajadzētu būt lasītājiem.

who were not supposed to be readers.

Viņa bija ne tikai izlasījusi grāmatu, bet pieņēmusi to par savējo

She had not only read the book,

but she had taken ownership of it

un uzskatīja, ka var man stāstīt, ko rakstīt turpinājumā.

and felt justified in telling me what to write in the sequel.

Now, what if my roommate knew about my friend Funmi Iyanda,

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par manu draugu Funmi Ijandu,

bezbailīgu sievieti, kas vada TV pārraidi Lagosā,

a fearless woman who hosts a TV show in Lagos,

and is determined to tell the stories that we prefer to forget?

un ir apņēmusies stāstīt stāstus, kurus mēs labprātāk aizmirstu?

What if my roommate knew about the heart procedure

Kā būtu, ja mana istabas biedrene uzzinātu par sirds operāciju,

that was performed in the Lagos hospital last week?

kas pagājušajā nedēļā veica Lagosas slimnīcā?

What if my roommate knew about contemporary Nigerian music,

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par mūsdienu nigēriešu mūziku,

talented people singing in English and Pidgin,

par talantīgiem cilvēkiem, kas dzied angliski un pidžinā,

un igbo, un jorubu, un idžo valodā,

and Igbo and Yoruba and Ijo,

mixing influences from Jay-Z to Fela

apvienojot motīvus no Džei-Zī līdz Felā,

līdz Bobam Mārlijam un saviem vectēviem?

to Bob Marley to their grandfathers.

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par advokāti,

What if my roommate knew about the female lawyer

who recently went to court in Nigeria to challenge a ridiculous law

kura nesen Nigērijas tiesā apstrīdēja smieklīgo likumu,

that required women to get their husband's consent

kas pieprasa sievietēm saņemt vīra atļauju pases maiņai?

before renewing their passports?

What if my roommate knew about Nollywood,

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par Nolivudu,

kas pilna radošiem cilvēkiem,

full of innovative people making films despite great technical odds,

kas uzņem filmas, neskatoties uz milzīgām tehniskām grūtībām?

films so popular

Filmas, kas ir tik populāras,

ka kalpo par labāko piemēru tam, ka nigērieši patērē to, ko paši ražo.

that they really are the best example of Nigerians consuming what they produce?

What if my roommate knew about my wonderfully ambitious hair braider,

Kā būtu, ja mana istabas biedrene zinātu par manu ambiciozo matu pinēju,

who has just started her own business selling hair extensions?

kura tikko ir uzsākusi savu matu pieaudzēšanas biznesu?

Vai par miljoniem citu nigēriešu,

Or about the millions of other Nigerians who start businesses and sometimes fail,

kuri uzsāk biznesus un reizēm bankrotē, bet nezaudē mērķtiecību?

but continue to nurse ambition?

Ikreiz, atbraucot mājās,

Every time I am home I am confronted

es sastopos ar to, kas kaitina lielāko daļu nigēriešu, –

with the usual sources of irritation for most Nigerians:

nefunkcionējošo infrastruktūru, nefunkcionējošo valdību, –

our failed infrastructure, our failed government,

but also by the incredible resilience

bet arī ar cilvēku neticamo izturību,

of people who thrive despite the government,

kuri zeļ par spīti šai valdībai, nevis pateicoties tai.

rather than because of it.

I teach writing workshops in Lagos every summer,

Katru vasaru es rīkoju rakstniecības darbnīcas Lagosā,

un mani pārsteidz tas, cik daudz cilvēku piesakās,

and it is amazing to me how many people apply,

cik daudzi vēlas rakstīt,

how many people are eager to write,

stāstīt stāstus.

to tell stories.

My Nigerian publisher and I have just started a non-profit

Mans nigēriešu izdevējs un es

esam tikko nodibinājuši bezpeļņas organizāciju Farafina Trust.

called Farafina Trust,

Mums ir lieli sapņi būvēt bibliotēkas

and we have big dreams of building libraries

un renovēt jau esošās,

and refurbishing libraries that already exist

and providing books for state schools

apgādāt ar grāmatām valsts skolas, kuru bibliotēkās nav nekā,

that don't have anything in their libraries,

kā arī organizēt milzum daudz darbnīcu par lasīšanu un rakstīšanu

and also of organizing lots and lots of workshops,

in reading and writing,

visiem tiem, kas alkst izstāstīt mūsu daudzos stāstus.

for all the people who are eager to tell our many stories.

Stories matter.

Stāsti ir svarīgi.

Many stories matter.

Daudzi stāsti ir svarīgi.

Stāstus ir izmantojuši, lai atņemtu un nomelnotu.

Stories have been used to dispossess and to malign,

Bet tos var arī izmantot, lai dotu spēku un veicinātu cilvēcību.

but stories can also be used to empower and to humanize.

Stories can break the dignity of a people,

Stāsti var salauzt cilvēku cieņu, bet var arī atjaunot to.

but stories can also repair that broken dignity.

The American writer Alice Walker wrote this

Amerikāņu rakstniece Alise Vokere

rakstīja par saviem radiniekiem, kas pārcēlās no dienvidiem uz ziemeļiem.

about her Southern relatives who had moved to the North.

Viņa iepazīstināja tos ar grāmatu

She introduced them to a book about

par dzīvi dienvidos, ko viņi bija atstājuši aiz muguras.

the Southern life that they had left behind.

"They sat around, reading the book themselves,

"Viņi sēdēja apkārt, lasot grāmatu paši,

klausoties mani lasām,

listening to me read the book, and a kind of paradise was regained."

un atgriezās sava veida paradīzē."

I would like to end with this thought:

Es vēlētos pabeigt ar šādu domu –

That when we reject the single story,

noraidot vienīgo stāstu,

when we realize that there is never a single story

saprotot, ka ne par vienu vietu nekad nav tikai viens vienīgs stāsts,

about any place,

we regain a kind of paradise.

mēs atgūstam sava veida paradīzi.

Thank you.

Paldies.

(Aplausi)

(Applause)