Alison Killing: There’s a better way to die, and architecture can help

Translator: Anete D Reviewer: Kristaps Kadiķis

I'd like to tell you a story about death and architecture.

Es vēlos jums pastāstīt par nāvi un arhitektūru.

A hundred years ago, we tended to die of infectious diseases like pneumonia,

Pirms simts gadiem mēs mirām no tādām slimībām kā pneimonija,

that, if they took hold, would take us away quite quickly.

kas, reiz saķerta, būtu mūs pievārējusi ātri vien.

We tended to die at home, in our own beds, looked after by family,

Mēs mēdzām mirt mājās, savās gultās, ģimenes aprūpēti,

although that was the default option

lai gan tas bija pamata variants,

because a lot of people lacked access to medical care.

jo daudziem cilvēkiem nebija pieeja medicīniskajai aprūpei.

And then in the 20th century a lot of things changed.

Tad 20. gadsimtā daudz kas mainījās.

We developed new medicines like penicillin

Mēs atklājām tādas zāles kā penicilīns,

so we could treat those infectious diseases.

lai varētu ārstēt šīs infekciozās slimības.

New medical technologies like x-ray machines were invented.

Izgudroja jaunas medicīnas tehnoloģijas, piemēram, rentgena aparātu.

And because they were so big and expensive,

Tā kā tās bija tik lielas un dārgas,

we needed large, centralized buildings to keep them in,

mums vajadzēja lielas, centralizētas ēkas, kur tās glabāt,

and they became our modern hospitals.

un tās kļuva par mūsdienu slimnīcām.

After the Second World War,

Pēc Otrā pasaules kara

a lot of countries set up universal healthcare systems

daudzas valstis ieviesa vispārējas veselības aprūpes sistēmas,

so that everyone who needed treatment could get it.

lai jebkurš, kam vajadzēja ārstēšanu, to saņemtu.

The result was that lifespans extended from about 45 at the start of the century

Tādējādi dzīves ilgums palielinājās no apmēram 45 gadiem gadsimta sākumā

to almost double that today.

līdz gandrīz divtik lielam vecumam mūsdienās.

The 20th century was this time of huge optimism about what science could offer,

20. gadsimts bija liela optimisma laiks par to, ko zinātne varētu piedāvāt,

but with all of the focus on life, death was forgotten,

bet ar visu uzsvaru uz dzīvi, nāve tika aizmirsta,

even as our approach to death changed dramatically.

lai gan krasi mainījās mūsu pieeja nāvei.

Now, I'm an architect,

Es esmu arhitekte,

and for the past year and a half I've been looking at these changes

un pēdējā pusotra gada laikā esmu skatījusies uz šīm pārmaiņām

un ko tās nozīmē arhitektūrai, kas saistīta ar nāvi un miršanu.

and at what they mean for architecture related to death and dying.

We now tend to die of cancer and heart disease,

Tagad mēs mēdzam mirt no vēža un sirds slimībām,

and what that means is that many of us will have a long period of chronic illness

un tas nozīmē, ka daudzi no mums

mūža beigās ilgstoši slimos ar hroniskām slimībām

at the end of our lives.

During that period,

Šajā laika posmā

we'll likely spend a lot of time in hospitals and hospices and care homes.

mēs visticamāk pavadīsim daudz laika slimnīcās un aprūpes namos.

Now, we've all been in a modern hospital.

Mēs visi esam bijuši mūsdienu slimnīcā.

You know those fluorescent lights and the endless corridors

Jūs zināt tās fluorescentās gaismas nebeidzami garajos gaiteņos

and those rows of uncomfortable chairs.

un rindas ar neērtajiem krēsliem.

Hospital architecture has earned its bad reputation.

Slimnīcu arhitektūra ir pelnījusi savu slikto slavu.

But the surprising thing is, it wasn't always like this.

Taču pārsteidzošā kārtā tā tāda nav bijusi vienmēr.

This is L'Ospedale degli Innocenti, built in 1419 by Brunelleschi,

Lūk, Brunelleski 1419. gadā celtā L'Ospedale degli Innocenti.

who was one of the most famous and influential architects of his time.

Viņš bija viens no sava laika slavenākajiem un ietekmīgākajiem arhitektiem.

And when I look at this building and then think about hospitals today,

Un, kad es skatos uz šo ēku un domāju par slimnīcām mūsdienās,

what amazes me is this building's ambition.

mani pārsteidz šīs ēkas mērķis.

It's just a really great building.

Tā vienkārši ir patiesi laba ēka.

It has these courtyards in the middle

Tai vidū ir pagalmi,

so that all of the rooms have daylight and fresh air,

lai visām istabām būtu dienas gaisma un svaigs gaiss,

and the rooms are big and they have high ceilings,

un istabas ir lielas, ar augstiem griestiem,

so they just feel more comfortable to be in.

tāpēc tajās ir daudz patīkamāk uzturēties.

And it's also beautiful.

Un tā ir arī skaista.

Somehow, we've forgotten that that's even possible for a hospital.

Kaut kā mēs esam aizmirsuši, ka kas tāds, runājot par slimnīcu, maz ir iespējams.

Now, if we want better buildings for dying, then we have to talk about it,

Ja gribam labākas ēkas mirstošajiem, mums par to ir jārunā,

but because we find the subject of death uncomfortable,

bet, tā kā nāves temats mums liek justies neērti,

we don't talk about it,

mēs par to nerunājam,

and we don't question how we as a society approach death.

un mēs necenšamies saprast, kā mēs kā sabiedrība pieejam nāvei.

One of the things that surprised me most in my research, though,

Viena no lietām, kas mani pētot visvairāk pārsteidza, ir tas,

is how changeable attitudes actually are.

cik mainīga patiesībā ir mūsu nostāja.

This is the first crematorium in the U.K.,

Lūk, pirmā krematorija Lielbritānijā,

which was built in Woking in the 1870s.

kas uzcelta 1870. gados Vokingā.

And when this was first built, there were protests in the local village.

Kad to sākumā uzcēla, vietējā ciematā bija protesti.

Cremation wasn't socially acceptable, and 99.8 percent of people got buried.

Kremēšana nebija sabiedrībā pieņemta, un 99,8 procentus cilvēku apglabāja.

And yet, only a hundred years later, three quarters of us get cremated.

Un tomēr tikai simts gadus vēlāk trīs ceturtdaļas no mums kremē.

People are actually really open to changing things

Cilvēki patiesībā ir atvērti pārmaiņām,

ja viņiem tiek dota iespēja par tām runāt.

if they're given the chance to talk about them.

So this conversation about death and architecture

Šī saruna par nāvi un arhitektūru bija tas, ko gribēju uzsākt,

was what I wanted to start when I did my first exhibition on it

jūnijā Venēcijā veidojot savu pirmo izstādi par to

in Venice in June, which was called "Death in Venice."

ar nosaukumu „Nāve Venēcijā”.

It was designed to be quite playful

Tā bija veidota diezgan rotaļīga,

so that people would literally engage with it.

lai cilvēki tajā praktiski iesaistītos.

This is one of our exhibits, which is an interactive map of London

Lūk, viens no mūsu eksponātiem - interaktīva Londonas karte,

that shows just how much of the real estate in the city

kas parāda cik daudz pilsētas nekustamā īpašuma

is given over to death and dying,

ir veltīts nāvei un miršanai,

and as you wave your hand across the map,

un, slidinot roku pāri kartei,

the name of that piece of real estate, the building or cemetery, is revealed.

atklājas nekustamā īpašuma, celtnes vai kapsētas nosaukums.

Another of our exhibits was a series of postcards

Vēl viens no mūsu eksponātiem bija pastkaršu sērija,

that people could take away with them.

ko cilvēki varēja ņemt sev līdzi.

And they showed people's homes and hospitals

Tajās bija attēloti veco ļaužu nami, slimnīcas,

and cemeteries and mortuaries,

kapsētas un kapličas,

and they tell the story of the different spaces

un tās stāsta par dažādām vietām,

that we pass through on either side of death.

kurām izejam cauri vienā vai otrā nāves pusē.

We wanted to show that where we die

Mēs vēlējāmies parādīt, ka tas, kur mēs mirstam,

is a key part of how we die.

ir galvenā daļa no tā, kā mēs mirstam.

Now, the strangest thing was the way that visitors reacted to the exhibition,

Savādākais bija tas, kā apmeklētāji reaģēja uz izstādi,

especially the audio-visual works.

it īpaši audiovizuālajiem eksponātiem.

We had people dancing and running and jumping

Cilvēki dejoja, skrēja un leca,

as they tried to activate the exhibits in different ways,

dažādi cenzdamies iedarbināt eksponātus,

and at a certain point they would kind of stop

un vienā brīdī viņi it kā apstājās

and remember that they were in an exhibition about death,

un atcerējās, ka atrodas izstādē par nāvi

and that maybe that's not how you're supposed to act.

un ka varbūt tā nebūtu jāuzvedas.

But actually, I would question whether there is one way

Taču patiesībā es gribētu apšaubīt, ka ir kāds viens veids,

that you're supposed to act around death,

kā būtu jāuzvedas, saskaroties ar nāvi,

and if there's not, I'd ask you to think about what you think a good death is,

un, ja tāda nav, es lūgtu jums padomāt par to, kas, jūsuprāt, ir laba nāve

and what you think that architecture that supports a good death might be like,

un kāda varētu būt arhitektūra, kas atbalsta labu nāvi,

and mightn't it be a little less like this and a little more like this?

un vai tā nevarētu būt nedaudz mazāk šāda un nedaudz vairāk šāda?

Thank you.

Paldies!

(Aplausi)

(Applause)