Jane Fonda: Life's third act

Translator: Kristaps Kadiķis Reviewer: Laura T.

Pēdējā gadsimta laikā ir norisinājušās

There have been many revolutions over the last century,

daudzas revolūcijas,

but perhaps none as significant as the longevity revolution.

taču, iespējams, neviena no tām

nav tik nozīmīga kā ilgdzīvošanas revolūcija.

We are living on average today 34 years longer

Pašlaik mēs dzīvojām par vidēji

34 gadiem ilgāk nekā mūsu vecvecāki.

than our great-grandparents did -- think about that.

Padomāsim par to.

That's an entire second adult lifetime

Tas ir vēl viens pieaugušā mūžs,

that's been added to our lifespan.

par ko ir pagarināts mūsu dzīves ilgums.

And yet, for the most part,

Un vēl joprojām mūsu kultūra

our culture has not come to terms with what this means.

lielā mērā nav pieņēmusi tā nozīmīgumu.

We're still living with the old paradigm

Mēs joprojām dzīvojam ar veco paradigmu

of age as an arch.

par novecošanu kā pusloku.

That's the metaphor, the old metaphor.

Tā ir metafora, vecā metafora.

You're born, you peak at midlife

Jūs piedzimstat, pusmūžā sasniedzat virsotni

and decline into decrepitude.

un tad ieslīgstat bezspēkā.

(Laughter)

(Smiekli)

Age as pathology.

Novecošana kā patoloģija.

Taču mūsdienās daudzi cilvēki —

But many people today -- philosophers, artists, doctors, scientists --

filozofi, mākslinieki, ārsti, zinātnieki —

are taking a new look at what I call "the third act" --

sāk skatīties citādāk uz manis tā saukto trešo cēlienu,

pēdējām trim dzīves desmitgadēm.

the last three decades of life.

They realize that this is actually a developmental stage of life

Viņi to sāk atzīt kā patiesi nozīmīgu cilvēka mūža

with its own significance,

attīstības posmu,

kas ir tikpat atšķirīgs no pusmūža

as different from midlife as adolescence is from childhood.

kā pusaudzība no bērnības.

And they are asking -- we should all be asking:

Un viņi uzdod jautājumu, kas būtu jāuzdod mums visiem --

kā lai mēs izmantojam šo laiku?

How do we use this time?

How do we live it successfully?

Kā lai mēs to veiksmīgi nodzīvojam?

What is the appropriate new metaphor for aging?

Kāda varētu būt jauna, piemērota metafora

novecošanai?

I've spent the last year researching and writing about this subject.

Pēdējo gadu esmu pavadījusi pētot un rakstot par šo tematu.

Un es esmu sapratusi,

And I have come to find that a more appropriate metaphor for aging

ka daudz piemērotāka metafora novecošanai

is a staircase --

ir kāpnes —

cilvēka gara augšupejoša virzība,

the upward ascension of the human spirit,

bringing us into wisdom, wholeness, and authenticity.

kas mūs dara viedākus, pilnīgākus

un īstākus.

Age not at all as pathology.

Vecums nepavisam nav kā patoloģija,

vecums ir kā potenciāls.

Age as potential.

And guess what?

Un zināt ko?

This potential is not for the lucky few.

Šis potenciāls nav tikai dažiem laimīgajiem.

It turns out, most people over 50

Kā izrādās

lielākā daļa cilvēku pēc 50 gadiem

feel better, are less stressed, less hostile, less anxious.

jūtas labāk, ir mazāk uztraukti,

mazāk naidīgi, mierpilnāki.

Mums ir raksturīgi saskatīt līdzības,

We tend to see commonalities more than differences.

nevis atšķirības.

Some of the studies even say we're happier.

Dažos pētījumos pat teikts,

ka esam laimīgāki.

(Laughter)

This is not what I expected, trust me.

Es to nebiju gaidījusi, ticiet man.

Es depresiju biju piedzīvojusi ilgu laiku.

I come from a long line of depressives.

Tuvojoties 50 gadu vecumam,

As I was approaching my late 40s,

man no rīta pamostoties,

when I would wake up in the morning,

visas pirmās sešas domas būtu negatīvas.

my first six thoughts would all be negative.

Un es nobijos.

And I got scared.

I thought, "Oh my gosh. I'm going to become a crotchety old lady."

Es nodomāju, vai dieniņ.

Man šķita, ka kļūšu par gražīgu, vecu sievieti.

But now that I am actually smack-dab in the middle of my own third act,

Taču tad, kad es jau atrados savas dzīves trešā cēliena vidū,

es sapratu, ka nekad neesmu bijusi laimīgāka.

I realize I've never been happier.

Mani ir pārņēmusi tik spēcīga labklājības sajūta.

I have such a powerful feeling of well-being.

And I've discovered

Esmu atklājusi,

that when you're inside oldness,

ka jums pašam, saskaroties ar vecumu,

as opposed to looking at it from the outside,

tā vietā, lai uz to skatītos no malas,

bailes norimst.

fear subsides.

You realize you're still yourself --

Jūs saprotat, ka vēl joprojām esat jūs pats --

maybe even more so.

varbūt pat vairāk kā iepriekš.

Picasso once said, "It takes a long time to become young."

Pikaso reiz teica, "Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai cilvēks kļūtu jauns."

(Laughter)

(Smiekli)

I don't want to romanticize aging.

Es nevēlos romantizēt novecošanu.

Obviously, there's no guarantee

Saprotams, nav garantijas,

that it can be a time of fruition and growth.

ka šis laiks būs piepildījuma un izaugsmes pārpilns.

Tas ir daļēji atkarīgs no veiksmes.

Some of it is a matter of luck.

Daļa no tā ir atkarīga no ģenētikas.

Some of it, obviously, is genetic.

One third of it, in fact, is genetic.

Patiesībā trešdaļu no tā ietekmē gēni.

Un mēs to nekā īpaši nevaram iespaidot.

And there isn't much we can do about that.

But that means that two-thirds of how well we do in the third act,

Taču tas nozīmē, ka divas trešdaļas

no tā, cik labi mums sokas trešajā cēlienā,

ir atkarīgs no mums.

we can do something about.

Mēs apspriedīsim, ko varam darīt,

We're going to discuss what we can do

to make these added years really successful,

lai padarītu šos papildu gadus tiešām veiksmīgus

and use them to make a difference.

un izmantotu tos, lai kaut ko mainītu.

Ļaujiet vēl nedaudz ko piebilst par kāpnēm,

Now, let me say something about the staircase,

kas vecākiem cilvēkiem varētu šķist visai savāda metafora,

which may seem like an odd metaphor for seniors,

ņemot vērā, ka kāpnes veciem cilvēkiem parasti ir šķērslis.

given the fact that many seniors are challenged by stairs.

(Smiekli)

(Laughter)

Myself included.

Tai skaitā arī man.

Un kā jau jūs zināt,

As you may know, the entire world operates on a universal law:

pasaulē darbojas viens universāls likums:

entropija, otrais termodinamikas likums.

entropy, the second law of thermodynamics.

Entropy means that everything in the world -- everything --

Entropija nozīmē, ka itin viss šajā pasaulē, pilnīgi viss

is in a state of decline and decay --

ir pagrimuma un sairuma stāvoklī,

pusloks.

the arch.

There's only one exception to this universal law,

Šim universālajam likumam ir tikai viens izņēmums,

un tas ir cilvēka gars,

and that is the human spirit,

kas var turpināt attīstīties augšup --

which can continue to evolve upwards, the staircase,

kāpnes --

bringing us into wholeness, authenticity, and wisdom.

tuvinot mūs harmonijai,

īstenumam un viedumam.

And here's an example of what I mean.

Lūk, piemērs tam, ko es ar to domāju.

Šī augšupejošā virzība

This upward ascension

var turpināties pat saskaroties ar ārkārtējiem fiziskiem pārbaudījumiem.

can happen even in the face of extreme physical challenges.

About three years ago, I read an article in the New York Times.

Pirms apmēram trim gadiem,

es lasīju kādu "New York Times" rakstu.

Tas bija par kādu vīru vārdā Nīls Selindžers --

It was about a man named Neil Selinger --

57 gadus vecu pensionētu advokātu --

57 years old, a retired lawyer,

who had joined the writers' group at Sarah Lawrence,

kurš bija pievienojies Sāras Lorensas rakstnieku grupai

where he found his writer's voice.

un atklājis savas rakstnieka dotības.

Two years later,

Pēc diviem gadiem

he was diagnosed with ALS, commonly known as Lou Gehrig's disease.

viņam diagnosticēja ALS, kas plašāk pazīstama arī kā Lū Geriga slimība.

Tā ir briesmīga slimība. Tā ir nāvējoša.

It's a terrible disease. It's fatal.

It wastes the body, but the mind remains intact.

Tā sagrauj ķermeni, taču prāts paliek neskarts.

In this article, Mr. Selinger wrote the following

Šajā rakstā Selindžera kungs rakstīja sekojošo,

izskaidrojot to, kas ar viņu notika.

to describe what was happening to him.

Es citēju,

And I quote:

"As my muscles weakened,

"Maniem muskuļiem vājinoties,

mana rakstība pastiprinājās.

my writing became stronger.

As I slowly lost my speech,

Man lēnām zaudējot runas spēju,

I gained my voice.

es ieguvu jaunu balsi.

As I diminished, I grew.

Man dilstot, es augu.

Zaudējot tik daudz,

As I lost so much,

es beidzot sāku sevi atrast."

I finally started to find myself."

Man Nīls Selindžers

Neil Selinger, to me,

is the embodiment of mounting the staircase

ir savā trešajā cēlienā kāpņu virsotnes sasnieguša

cilvēka iemiesojums.

in his third act.

Now we're all born with spirit, all of us,

Mēs visi piedzimstam ar garu, mēs visi,

taču dažreiz to sabradā

but sometimes it gets tamped down beneath the challenges of life,

dažādi dzīves izaicinājumi,

violence, abuse, neglect.

vardarbība, ļaunprātība, nevērība.

Perhaps our parents suffered from depression.

Varbūt mūsu vecāki cieta no depresijas.

Varbūt tie mūs nespēja mīlēt

Perhaps they weren't able to love us beyond how we performed in the world.

neatkarīgi no mūsu sekmēm dzīvē.

Varbūt mūs vēl joprojām moka

Perhaps we still suffer from a psychic pain, a wound.

garīgas sāpes, ievainojums.

Varbūt mēs vēl emocionāli neesam tikuši pāri kādām attiecībām.

Perhaps we feel that many of our relationships

have not had closure.

Mēs varam justies tik nepilnīgi.

And so we can feel unfinished.

Perhaps the task of the third act

Iespējams, trešā cēliena uzdevums

ir pabeigt sevis pabeigšanas uzdevumu.

is to finish up the task of finishing ourselves.

For me, it began as I was approaching my third act, my 60th birthday.

Man tas sākās tuvojoties dzīves trešajam cēlienam,

savā 60. dzimšanas dienā.

How was I supposed to live it?

Kā man vajadzēja ar to sadzīvot?

What was I supposed to accomplish in this final act?

Kas man bija jāpaveic šajā pēdējā cēlienā?

And I realized that, in order to know where I was going,

Es sapratu, ka, lai apzinātos uz kurieni es dodos,

I had to know where I'd been.

man bija jāzina, kur esmu jau pabijusi.

Un tādēļ es devos atpakaļ

And so I went back and I studied my first two acts,

un izpētīju savus pirmos divus dzīves cēlienus,

cenšoties saprast, kas es biju tad,

trying to see who I was then,

who I really was, not who my parents or other people told me I was,

kas es patiesībā biju --

ne tas, ko mani vecāki vai citi cilvēki man bija sastāstījuši

vai izturējušies pret mani.

or treated me like I was.

Kāda es biju? Kādi bija mani vecāki --

But who was I?

Who were my parents -- not as parents, but as people?

ne kā vecāki, bet kā cilvēki?

Kādi bija mani vecvecāki?

Who were my grandparents?

How did they treat my parents?

Kā viņi izturējās pret maniem vecākiem?

These kinds of things.

Šādas lietas.

Pēc pāris gadiem es atklāju,

I discovered, a couple of years later,

ka šo procesu, kuram es biju izgājusi cauri

that this process that I had gone through

psihologi sauc par

is called by psychologists "doing a life review."

"dzīves apskata veikšanu."

And they say it can give new significance and clarity and meaning

Viņi apgalvo, kas tas personīgajā dzīvē

var sniegt jaunu jēgu,

to a person's life.

skaidrību un nozīmi.

You may discover, as I did,

Jūs, tāpat kā es, varbūt atklāsit,

that a lot of things that you used to think were your fault,

ka daudzas lietas dzīvē, kuras uzskatījāt par savu vainu,

daudzas lietas, ko saistījāt ar sevi,

a lot of things you used to think about yourself,

tām patiesībā ar jums nebija nekāda sakara.

really had nothing to do with you.

Tā nebija jūsu vaina, jums nekas nekaiš.

It wasn't your fault; you're just fine.

Un jums ir iespēja atgriezties,

And you're able to go back and forgive them.

piedot viņiem

un piedot arī sev.

And forgive yourself.

Jums ir iespēja kļūt brīvam

You're able to free yourself

no savas pagātnes.

from your past.

Jūs varat strādāt ar sevi,

You can work to change your relationship to your past.

lai mainītu savas attiecības ar pagātni.

Rakstot par šo tematu,

Now while I was writing about this,

es uzdūros Viktora Frenkla grāmatai

I came upon a book called "Man's Search for Meaning"

"Cilvēka jēgas meklējums".

by Viktor Frankl.

Viktors Frenkls bija vācu psihiatrs,

Viktor Frankl was a German psychiatrist

who'd spent five years in a Nazi concentration camp.

kurš bija pavadījis piecus gadus nacistu koncentrācijas nometnē.

And he wrote that, while he was in the camp,

Un viņš rakstīja, ka, kamēr viņš bija šajā nometnē,

he could tell, should they ever be released,

viņš varēja pateikt, ja viņi kādreiz tiktu atbrīvoti,

which of the people would be OK, and which would not.

kuriem cilvēkiem viss būtu kārtībā

un kuriem nē.

Viņš rakstīja šo:

And he wrote this:

"Viss, kas jums dzīvē pieder, var tikt jums atņemts,

"Everything you have in life can be taken from you

izņemot vienu lietu,

except one thing:

jūsu izvēles brīvību

your freedom to choose how you will respond to the situation.

kā izturēties

dažādās situācijās.

Tas arī nosaka

This is what determines the quality of the life we've lived --

mūsu nodzīvotās dzīves kvalitāti --

not whether we've been rich or poor,

nevis tas, vai mēs bijām bagāti vai nabagi,

slaveni vai nezināmi,

famous or unknown,

healthy or suffering.

veseli vai slimi.

What determines our quality of life is how we relate to these realities,

Tas, kas nosaka mūsu dzīves kvalitāti,

ir, kā mēs izturamies pret šīm reālijām,

what kind of meaning we assign them,

kādu nozīmi mēs tām piešķiram,

what kind of attitude we cling to about them,

ar kādu attieksmi tām pieķeramies un

kādu prāta stāvokli tās mums izraisa."

what state of mind we allow them to trigger."

Iespējams, trešā cēliena galvenais mērķis

Perhaps the central purpose of the third act

is to go back and to try, if appropriate,

ir doties atpakaļ un, ja iespējams, arī

to change our relationship to the past.

mainīt mūsu attiecības

ar pagātni.

It turns out that cognitive research shows

Kā atklājās pētījumā par cilvēka kognitīvajiem procesiem,

kad mēs esam spējīgi to paveikt,

when we are able to do this,

it manifests neurologically --

tas izpaužas neiroloģiski --

neural pathways are created in the brain.

smadzenēs rodas jauni nervu ceļi.

You see, if you have, over time,

Tādēļ ja jūs laika gaitā esat

reacted negatively to past events and people,

negatīvi reaģējis pret pagātnes notikumiem vai cilvēkiem

nervu ceļus rada

neural pathways are laid down

by chemical and electrical signals that are sent through the brain.

caur smadzenēm pārsūtītie ķīmiskie un elektriskie signāli.

Un ar laiku šie nervu ceļi nostiprinās,

And over time, these neural pathways become hardwired.

kļūst par normu --

They become the norm -- even if it's bad for us,

pat ja tā mums ir tikai sliktāk,

because it causes us stress and anxiety.

jo tas izraisa stresu un nedrošību.

Ja tomēr

If, however,

we can go back and alter our relationship,

mums izdodas atgriezties un mainīt savas attiecības,

re-vision our relationship to past people and events,

par jaunu iedomāties tās

ar pagātnes cilvēkiem un notikumiem,

neural pathways can change.

nervu ceļi var atkal izmainīties.

And if we can maintain the more positive feelings

Un ja mēs saglabājam

labākas domas par pagātni,

about the past,

that becomes the new norm.

tās ar laiku kļūst par jaunajām normām.

It's like resetting a thermostat.

Kā izslēdzot un ieslēdzot termostatu.

Mūsu pieredzētais

It's not having experiences

pats par sevi nepadara

that makes us wise.

mūs viedus, viedus mūs padara mācību gūšana

It's reflecting on the experiences that we've had that makes us wise

no piedzīvotā --

and that helps us become whole,

un tas arī palīdz mums kļūt harmoniskākiem,

brings wisdom and authenticity.

viedākiem un patiesākiem.

It helps us become what we might have been.

Tas palīdz mums kļūt par tiem, kas mēs būtu varējuši būt.

Women start off whole, don't we?

Sievietes taču sākumā ir pašpietiekamas, vai ne?

I mean, as girls, we're feisty -- "Yeah? Who says?"

Es domāju tieši meitenes, mēs sākumā esam dumpīgas.

(Laughter)

Mums ir vara.

We have agency.

We are the subjects of our own lives.

Mēs esam mūsu pašu dzīvju subjekti.

Taču ļoti bieži,

But very often,

many, if not most of us, when we hit puberty,

daudzas no mums, ja ne visas, sasniedzot pubertāti,

we start worrying about fitting in and being popular.

sāk uztraukties par iederēšanos un būšanu populāram.

And we become the subjects and objects of other people's lives.

Un tā mēs kļūstam par citu cilvēku dzīves subjektiem un objektiem.

Taču varbūt mūsu dzīvju trešajos cēlienos

But now, in our third acts,

mums ir iespējams

it may be possible for us to circle back to where we started,

doties atpakaļ uz pašu sākumu

un beidzot to sākt apzināties.

and know it for the first time.

Un ja mēs to varam paveikt,

And if we can do that,

it will not just be for ourselves.

tas nenesīs labumu tikai mums pašām.

Older women are the largest demographic in the world.

Vecāka gada gājuma sievietes

ir lielākā demogrāfiskā grupa pasaulē.

Ja mēs varam atgriezties un pārveidot sevi

If we can go back and redefine ourselves

un kļūt pašpietiekamām,

and become whole,

tas mainīs visas pasaules kultūru,

this will create a cultural shift in the world,

and it will give an example to younger generations

tas būs kā piemērs jaunākām paaudzēm,

un varbūt arī liks tām aizdomāties par savu mūžu.

so that they can reconceive their own lifespan.

Thank you very much.

Liels jums paldies.

(Applause)

(Aplausi)