Matthew O'Reilly: "Am I dying?" The honest answer.

Translator: Zane Mitrevica Reviewer: Kristaps Kadiķis

I've been a critical care EMT for the past seven years in Suffolk County, New York.

Pēdējos 7 gadus esmu bijis neatliekamās medicīnas ārsts Safolkā, Ņujorkā.

I've been a first responder in a number of incidents

Esmu vairākkārt sniedzis pirmo palīdzību,

ranging from car accidents to Hurricane Sandy.

sākot no autoavārijām un beidzot ar viesuļvētru Sendija.

If you are like most people, death might be

Ja esat kā vairums cilvēku,

one of your greatest fears.

nāve varētu būt viena no jūsu lielākajām bailēm.

Some of us will see it coming.

Daži no mums jutīs to tuvojamies.

Some of us won't.

Daži — nē.

There is a little-known documented medical term

Ir tāds mazpazīstams medicīnas termins —

called impending doom.

neizbēgama bojāeja.

It's almost a symptom.

Tas ir tikpat kā simptoms.

Būdams medicīnas darbinieks,

As a medical provider, I'm trained to respond

to this symptom like any other,

esmu mācīts reaģēt uz šo simptomu tāpat kā uz jebkuru citu.

so when a patient having a heart attack looks at me

Kad pacients ar sirdslēkmi skatās uz mani un saka:

and says, "I'm going to die today,"

„Es šodien miršu,”

we are trained to reevaluate the patient's condition.

mēs esam mācīti pārvērtēt pacienta stāvokli.

Throughout my career, I have responded

Savas karjeras laikā esmu saskāries

to a number of incidents where the patient

ar krietnu skaitu gadījumu,

had minutes left to live

kuros pacientam atlikušas minūtes, ko dzīvot,

and there was nothing I could do for them.

un es vairs nespēju neko līdzēt.

With this, I was faced with a dilemma:

Šajos gadījumos es saskāros ar dilemmu.

Do I tell the dying that they are about to face death,

Vai teikt mirstošajiem, ka tie tūdaļ stāsies pretim nāvei,

or do I lie to them to comfort them?

vai melot, lai tos mierinātu?

Early in my career, I faced this dilemma

Karjeras sākumā es risināju šo dilemmu, vienkārši melojot.

by simply lying.

I was afraid.

Man bija bail.

I was afraid if I told them the truth,

Man bija bail, ka, uzzinot patiesību,

that they would die in terror, in fear,

viņi mirtu šausmās, bailēs,

just grasping for those last moments of life.

tverdami dzīves pēdējos mirkļus.

That all changed with one incident.

Tad pienāca gadījums, kad viss mainījās.

Five years ago, I responded to a motorcycle accident.

Pirms pieciem gadiem es sniedzu palīdzību motocikla avārijā cietušajam.

The rider had suffered critical, critical injuries.

Braucējs bija ļoti, ļoti smagi ievainots.

As I assessed him, I realized that there was nothing

Viņu apskatot, es sapratu, ka palīdzēt nav iespējams,

that could be done for him,

and like so many other cases, he looked me in the eye

un, līdzīgi kā citos gadījumos, viņš ieskatījās man acīs un jautāja:

and asked that question: "Am I going to die?"

„Vai es miršu?”

In that moment, I decided to do something different.

Tajā brīdī es izlēmu rīkoties citādi.

I decided to tell him the truth.

Es izlēmu teikt viņam patiesību.

I decided to tell him that he was going to die

Es izlēmu pateikt, ka viņš mirs

and that there was nothing I could do for him.

un ka es nespēju viņam palīdzēt.

His reaction shocked me to this day.

Viņa reakcija pārsteidz mani vēl šodien.

He simply laid back and had a look

Viņš vienkārši atgūlās

of acceptance on his face.

un izskatījās to pieņēmis.

He was not met with that terror or fear

Viņu nepiemeklēja tās šausmas vai bailes,

that I thought he would be.

ko es biju gaidījis.

He simply laid there, and as I looked into his eyes,

Viņš vienkārši gulēja, un, ieskatoties viņa acīs,

I saw inner peace and acceptance.

es redzēju iekšēju mieru un samierināšanos.

From that moment forward, I decided

Tobrīd es izlēmu,

it was not my place to comfort the dying with my lies.

ka neesmu tiesīgs mierināt mirstošos ar meliem.

Having responded to many cases since then

Kopš tās reizes esmu saskāries ar daudziem gadījumiem,

where patients were in their last moments

kuros pacienti piedzīvojuši savus pēdējos mirkļus

and there was nothing I could do for them,

un nav bijis manos spēkos tiem palīdzēt.

in almost every case,

Gandrīz katru reizi

they have all had the same reaction to the truth,

viņi visi uz patiesību reaģējuši vienādi —

of inner peace and acceptance.

ar iekšēju mieru un samierināšanos.

In fact, there are three patterns

Turklāt šajos gadījumos es esmu novērojis trīs reakciju veidus.

I have observed in all these cases.

The first pattern always kind of shocked me.

Pirmais veids vienmēr ir mani pārsteidzis.

Regardless of religious belief or cultural background,

Neatkarīgi no reliģiskās pārliecības vai kultūras

there's a need for forgiveness.

ir vajadzīga piedošana.

Whether they call it sin

Vai nu viņi to sauc par grēku,

or they simply say they have a regret,

vai arī vienkārši saka, ka nožēlo,

their guilt is universal.

bet vainas apziņa ir universāla.

I had once cared for an elderly gentleman

Es reiz rūpējos par vecu kungu,

who was having a massive heart attack.

kuram bija smaga sirdslēkme.

Gatavojot sevi un savus darbarīkus

As I prepared myself and my equipment

for his imminent cardiac arrest,

neizbēgamajam brīdim, kad apstāsies viņa sirdsdarbība,

I began to tell the patient of his imminent demise.

es sāku stāstīt pacientam par viņa nenovēršamo nāvi.

He already knew by my tone of voice and body language.

Viņš jau to bija sapratis no mana balss toņa un ķermeņa valodas.

As I placed the defibrillator pads on his chest,

Liekot defibrilācijas blokus uz viņa krūtīm,

prepping for what was going to happen,

sagatavojoties gaidāmajam,

he looked me in the eye and said,

viņš ieskatījās man acīs un teica:

"I wish I had spent more time with my children and grandchildren

„Kaut es būtu pavadījis vairāk laika ar saviem bērniem un mazbērniem,

instead of being selfish with my time."

nevis skopojies ar savu laiku.”

Faced with imminent death,

Nenovēršamas nāves priekšā

all he wanted was forgiveness.

viss, ko viņš vēlējās, bija piedošana.

The second pattern I observe

Otrs manis novērotais reakcijas veids

is the need for remembrance.

ir vajadzība palikt atmiņā.

Vai nu palikt manās vai tuvinieku atmiņās,

Whether it was to be remembered in my thoughts

or their loved ones', they needed to feel

bet viņiem vajadzēja just,

that they would be living on.

ka viņi turpinās dzīvot.

There's a need for immortality

Ir vajadzīga nemirstība mīļoto sirdīs un domās,

within the hearts and thoughts of their loved ones,

myself, my crew, or anyone around.

arī manās, manas komandas un visu apkārtējo.

Countless times, I have had a patient look me in the eyes

Neskaitāmas reizes pacients ir skatījies man acīs un teicis:

and say, "Will you remember me?"

„Vai tu mani atcerēsies?”

The final pattern I observe

Pēdējais novērotais veids

always touched me the deepest, to the soul.

allaž ir skāris mani līdz sirds dziļumiem.

The dying need to know that their life had meaning.

Mirstošajiem ir jāzina, ka viņu dzīvei bijusi jēga.

They need to know that they did not waste their life

Viņiem ir jāzina, ka viņi savu dzīvi nav izniekojuši

on meaningless tasks.

mazsvarīgiem uzdevumiem.

This came to me very, very early in my career.

Ar šo es savā karjerā sastapos ļoti, ļoti agri.

I had responded to a call.

Es atbildēju uz izsaukumu.

There was a female in her late 50s

Sieviete, kurai bija tuvu 60,

severely pinned within a vehicle.

bija smagi iespiesta transportlīdzeklī.

She had been t-boned at a high rate of speed,

Viņas auto sānos lielā ātrumā bija ietriekusies cita mašīna.

critical, critical condition.

Ļoti, ļoti smags stāvoklis.

As the fire department worked to remove her from the car,

Kamēr ugunsdzēsēji darbojās lai atbrīvotu viņu no mašīnas,

I climbed in to begin to render care.

es iekāpu iekšā, lai sāktu sniegt palīdzību.

As we talked, she had said to me,

Kamēr mēs runājām, viņa teica:

"There was so much more I wanted to do with my life."

„Ir vēl tik daudz kas, ko es vēlējos dzīvē paveikt.”

She had felt she had not left her mark on this Earth.

Viņa jutās tā, it kā uz Zemes nebūtu atstājusi neko paliekošu.

As we talked further, it would turn out

Runājot tālāk, izrādījās,

that she was a mother of two adopted children

ka viņa ir divu adoptētu bērnu māte,

who were both on their way to medical school.

kas abi ir ceļā uz medicīnas skolu.

Because of her, two children

Pateicoties viņai, diviem bērniem bija iespēja,

had a chance they never would have had otherwise

kāda tiem citos apstākļos nebūtu bijusi,

and would go on to save lives in the medical field

un viņi kļūs par mediķiem, kas glābs dzīvības.

as medical doctors.

It would end up taking 45 minutes

Viņas atbrīvošana no mašīnas beigās prasīja 45 minūtes.

to free her from the vehicle.

However, she perished prior to freeing her.

Tomēr viņa aizgāja, pirms tika atbrīvota.

I believed what you saw in the movies:

Es ticēju tam, ko redzam filmās, —

when you're in those last moments

ka cilvēka pēdējie brīži

that it's strictly terror, fear.

ir vienas vienīgas šausmas un bailes.

I have come to realize, regardless of the circumstance,

Es esmu sapratis, ka neatkarīgi no apstākļiem

it's generally met with peace and acceptance,

tos lielākoties uztver ar mieru un samierināšanos,

that it's the littlest things, the littlest moments,

ka tieši sīkumi, vissīkākie mirkļi,

the littlest things you brought into the world

vissīkākās lietas, ko esi ienesis pasaulē,

that give you peace in those final moments.

ir tas, kas dod mieru pēdējos dzīves brīžos.

Thank you.

Paldies.

(Applause)

(Aplausi)