Peter Attia: What if we're wrong about diabetes?

Translator: Joseph Geni Reviewer: Morton Bast

Translator: Ilze Kalnina Reviewer: Kristaps Kadiķis

I'll never forget that day

Es nekad neaizmirsīšu to dienu

back in the spring of 2006.

2006. gada pavasarī.

I was a surgical resident

Es biju ķirurģijas rezidents

at The Johns Hopkins Hospital,

Džona Hopkinsa slimnīcā,

taking emergency call.

kurš atbildēja uz ātrās palīdzības izsaukumu.

I got paged by the E.R. around 2 in the morning

Ātrās palīdzības dienests mani izsauca ap 2 no rīta

to come and see a woman with a diabetic ulcer

uz apskati pie sievietes ar diabētiskās pēdas čūlu.

on her foot.

I can still remember sort of that smell of rotting flesh

Es vēl joprojām atceros pūstošās miesas smaku,

as I pulled the curtain back to see her.

kuru sajutu, atverot aizkaru, lai viņu apskatītu.

And everybody there agreed this woman was very sick

Visi piekrita, ka sieviete ir smagā stāvoklī,

and she needed to be in the hospital.

un viņa jāhospitalizē.

That wasn't being asked.

Par to nebija nekādu šaubu.

The question that was being asked of me was a different one,

Man jautāja ko citu, proti:

which was, did she also need an amputation?

„Vai viņai vajadzīga arī amputācija?”

Now, looking back on that night,

Atceroties to nakti,

I'd love so desperately to believe that I treated that woman

man izmisīgi gribas ticēt,

ka par šo sievieti tonakt rūpējos ar tādu pašu iejūtību un līdzjūtību,

on that night with the same empathy and compassion

I'd shown the 27-year-old newlywed

kādu sniedzu 27-gadīgajai līgavai,

who came to the E.R. three nights earlier

kas pirms trim naktīm nokļuva ātrajos

with lower back pain

ar sāpēm muguras lejasdaļā,

that turned out to be advanced pancreatic cancer.

kas izrādījās aizkuņģa dziedzera vēzis vēlīnā stadijā.

In her case, I knew there was nothing I could do

Viņas gadījumā es zināju, ka nevaru darīt neko,

that was actually going to save her life.

kas glābtu viņas dzīvību.

The cancer was too advanced.

Vēzis bija pārlieku vēlīnā stadijā.

But I was committed to making sure that

Bet es biju nolēmis darīt visu,

I could do anything possible to make her stay

lai viņa justos pēc iespējas ērtāk.

more comfortable. I brought her a warm blanket

Es atnesu viņai siltu segu un kafiju.

and a cup of a coffee.

I brought some for her parents.

Arī viņas vecākiem.

But more importantly, see, I passed no judgment on her,

Taču vēl svarīgāk, es viņu nenosodīju

because obviously she had done nothing

jo viņa taču nebija vainīga,

to bring this on herself.

ka atrodas tādā situācijā.

So why was it that, just a few nights later,

Tad kāpēc tikai pāris naktis vēlāk,

as I stood in that same E.R. and determined

kad stāvēju tajā pašā neatliekamās palīdzības nodaļā

un nolēmu, ka manai diabēta pacientei tiešām vajadzīga amputācija,

that my diabetic patient did indeed need an amputation,

why did I hold her in such bitter contempt?

kāpēc es pret viņu izjutu tik rūgtu nicinājumu?

You see, unlike the woman the night before,

Redziet, atšķirībā no sievietes iepriekšējā naktī,

this woman had type 2 diabetes.

šai sievietei bija 2. tipa diabēts.

She was fat.

Viņa bija resna.

And we all know that's from eating too much

Mēs visi zinām,

and not exercising enough, right?

ka tā notiek, ja par daudz ēd un par maz vingro, vai ne?

I mean, how hard can it be?

Vai tiešām tas ir tik grūti?

As I looked down at her in the bed, I thought to myself,

Skatoties uz viņu gultā, pie sevis domāju:

if you just tried caring even a little bit,

„Ja vien tu būtu kaut nedaudz par sevi parūpējusies,

you wouldn't be in this situation at this moment

tevis te šobrīd nebūtu

with some doctor you've never met

blakus nepazīstamam ārstam,

about to amputate your foot.

kurš tūlīt amputēs tev kāju.”

Why did I feel justified in judging her?

Kāpēc man likās, ka varu viņu nosodīt?

I'd like to say I don't know.

Man gribētos teikt, ka nezinu.

But I actually do.

Bet es zinu.

You see, in the hubris of my youth,

Redziet, savā jaunības augstprātībā,

I thought I had her all figured out.

man likās, ka zinu par viņu visu.

She ate too much. She got unlucky.

Viņa par daudz ēda. Viņai nepaveicās.

She got diabetes. Case closed.

Viņa dabūja diabētu. Lieta slēgta.

Ironically, at that time in my life,

Ironiskā kārtā es tolaik

I was also doing cancer research,

nodarbojos arī ar vēža pētniecību,

immune-based therapies for melanoma, to be specific,

precīzāk, imūnterapijām melanomai.

and in that world I was actually taught to question everything,

Tur mūs mācīja apšaubīt pilnīgi visu,

to challenge all assumptions

apstrīdēt visus pieņēmumus

and hold them to the highest possible scientific standards.

un piemērot tiem iespējami augstākos zinātniskos standartus.

Yet when it came to a disease like diabetes

Taču, kad runa bija par tādu slimību kā diabēts,

that kills Americans eight times more frequently than melanoma,

kas nogalina amerikāņus 8 reizes biežāk nekā melanoma,

I never once questioned the conventional wisdom.

es nekad nemēģināju apstrīdēt vispārpieņemtās zināšanas.

I actually just assumed the pathologic sequence of events

Es vienkārši pieņēmu, ka pataloģisko notikumu secība

was settled science.

bija zinātniski pierādīta.

Three years later, I found out how wrong I was.

Trīs gadus vēlāk es sapratu, cik ļoti es maldījos.

But this time, I was the patient.

Taču šoreiz pacients biju es.

Despite exercising three or four hours every single day,

Neskatoties uz to, ka trenējos 3—4 stundas dienā

and following the food pyramid to the letter,

un stingri ievēroju „uztura piramīdu”,

I'd gained a lot of weight and developed something

es ļoti pieņēmos svarā, un man bija izveidojies

called metabolic syndrome.

tā saucamais metabolais sindroms.

Some of you may have heard of this.

Iespējams, kāds no jums par to ir dzirdējis.

I had become insulin-resistant.

Man bija izveidojusies insulīna pretestība.

You can think of insulin as this master hormone

Insulīns ir kā hormonu kapteinis,

that controls what our body does with the foods we eat,

kurš ir atbildīgs par to, kas notiek ar mūsu apēsto ēdienu,

whether we burn it or store it.

vai mēs to sadedzinām vai uzkrājam.

This is called fuel partitioning in the lingo.

Profesionālajā žargonā to sauc par „degvielas sadalīšanu”.

Now failure to produce enough insulin is incompatible with life.

Nepietiekama insulīna izstrādāšanās nav savienojama ar dzīvošanu.

And insulin resistance, as its name suggests,

Insulīna pretestība, kā var spriest jau no nosaukuma,

is when your cells get increasingly resistant

rodas, kad šūnas sāk pretoties insulīna signālam

to the effect of insulin trying to do its job.

un insulīns nevar paveikt savu darbu.

Once you're insulin-resistant,

Tiklīdz tev ir insulīna pretestība,

you're on your way to getting diabetes,

tu esi ceļā uz diabētu,

which is what happens when your pancreas

kad aizkuņģa dziedzeris zaudē cīņu

can't keep up with the resistance and make enough insulin.

ar insulīna pretestību, jo nevar saražot pietiekoši daudz insulīna.

Now your blood sugar levels start to rise,

Tavs cukura līmenis asinīs sāk celties,

and an entire cascade of pathologic events

un vesels lērums patoloģisku procesu iziet no rāmjiem.

sort of spirals out of control that can lead to heart disease,

Tas var izraisīt sirds slimības,

cancer, even Alzheimer's disease,

vēzi, pat Alcheimera slimību

and amputations, just like that woman a few years earlier.

un novest pie amputācijām, gluži kā tai sievietei pirms pāris gadiem.

With that scare, I got busy changing my diet radically,

Baidoties no tā, es sāku radikāli mainīt savu uzturu,

adding and subtracting things most of you would find

pievienojot un atņemot lietas,

almost assuredly shocking.

kas lielāko daļu no jums satriektu.

I did this and lost 40 pounds, weirdly while exercising less.

Es to izdarīju un zaudēju 18 kg, lai gan dīvainā kārtā trenējos mazāk.

I, as you can see, I guess I'm not overweight anymore.

Kā redzat, man vairs nav liekā svara.

More importantly, I don't have insulin resistance.

Vēl svarīgāk — man vairs nav insulīna pretestības.

But most important, I was left

Taču pats svarīgākais — man palika šie trīs mokošie jautājumi,

with these three burning questions that wouldn't go away:

kas man nelika mieru.

How did this happen to me if I was supposedly

Kā tas varēja notikt ar mani, ja es it kā visu darīju pareizi?

doing everything right?

If the conventional wisdom about nutrition had failed me,

Ja vispārpieņemtie uzskati par uzturu uz mani neattiecas

was it possible it was failing someone else?

vai ir iespējams, ka tie neattiecas uz vēl kādu?

And underlying these questions,

Un abu šo jautājumu pamatā —

I became almost maniacally obsessed

es kļuvu gandrīz maniakāli apsēsts

in trying to understand the real relationship

ar vēlmi izprast patieso saikni

between obesity and insulin resistance.

starp aptaukošanos un insulīna pretestību.

Now, most researchers believe obesity

Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka aptaukošanās

is the cause of insulin resistance.

ir insulīna pretestības cēlonis.

Logically, then, if you want to treat insulin resistance,

Tātad, ja gribam izārstēt insulīna pretestību,

you get people to lose weight, right?

jāliek cilvēkam nomest svaru, vai ne?

You treat the obesity.

Jācīnās pret aptaukošanos.

But what if we have it backwards?

Taču ja nu ir otrādi?

What if obesity isn't the cause of insulin resistance at all?

Ja nu aptaukošanās nav insulīna pretestības cēlonis?

In fact, what if it's a symptom of a much deeper problem,

Ja nu aptaukošanās patiesībā ir vien nopietnākas problēmas simptoms,

the tip of a proverbial iceberg?

tā saucamā aisberga redzamā daļa?

I know it sounds crazy because we're obviously in the midst

Es zinu, tas skan neticami, jo mēs esam

of an obesity epidemic, but hear me out.

aptaukošanās epidēmijas vidū, bet uzklausiet mani!

What if obesity is a coping mechanism

Ja nu aptaukošanās ir aizsargmehānisms

for a far more sinister problem going on

pret daudzkārt draudīgāku problēmu

underneath the cell?

šūnu līmenī?

I'm not suggesting that obesity is benign,

Es nesaku, ka aptaukošanās ir nekaitīga,

but what I am suggesting is it may be the lesser

bet, iespējams, tas ir mazākais

of two metabolic evils.

no diviem vielmaiņas ļaunumiem.

You can think of insulin resistance as the reduced capacity

Par insulīna pretestību var domāt

kā par pavājinātu šūnu spēju „sadalīt degvielu”,

of our cells to partition fuel,

as I alluded to a moment ago,

par kuru runāju pirms brīža.

taking those calories that we take in

Mēs uzņemam kalorijas:

and burning some appropriately and storing some appropriately.

daļu mēs sadedzinām un daļu noglabājam.

When we become insulin-resistant,

Kad šūnas ignorē insulīna signālus,

the homeostasis in that balance deviates from this state.

homeostāze novirzās no šī līdzsvara.

So now, when insulin says to a cell,

Tāpēc nu, ja insulīns mudina šūnu

I want you to burn more energy

sadedzināt vairāk enerģijas,

than the cell considers safe, the cell, in effect, says,

nekā šūnai šķiet droši, tā atbild:

"No thanks, I'd actually rather store this energy."

„Nē, paldies, es labāk šo enerģiju uzkrāšu.”

And because fat cells are actually missing most of

Tā kā tauku šūnām trūkst

the complex cellular machinery found in other cells,

vairuma sarežģīto šūnu mehānismu, kas ir citām šūnām,

it's probably the safest place to store it.

tā, iespējams, ir visdrošākā vieta enerģijas uzglabāšanai.

So for many of us, about 75 million Americans,

Tāpēc daudziem no mums, ap 75 miljoniem amerikāņu,

the appropriate response to insulin resistance

pareizā atbildes reakcija insulīna pretestībai

may actually be to store it as fat, not the reverse,

varbūt ir noglabāt enerģiju taukos, nevis otrādi —

getting insulin resistance in response to getting fat.

radot insulīna pretestību kā atbildes reakciju uz aptaukošanos.

This is a really subtle distinction,

Atšķirība ir pavisam neliela,

but the implication could be profound.

taču tam var būt pamatīgas sekas.

Consider the following analogy:

Apdomājiet šādu līdzību:

Think of the bruise you get on your shin

iedomājieties zilumu, kas rodas,

when you inadvertently bang your leg into the coffee table.

kad netīšām sasitat kāju pret kafijas galdiņu.

Sure, the bruise hurts like hell, and you almost certainly

Protams, šis zilums šausmīgi sāp,

un jums noteikti nepatīk tā krāsa, taču mēs visi zinām,

don't like the discolored look, but we all know

the bruise per Se is not the problem.

ka zilums pats par sevi nav problēma.

In fact, it's the opposite. It's a healthy response to the trauma,

Tieši otrādi. Zilums ir veselīga atbildes reakcija uz traumu,

all of those immune cells rushing to the site of the injury

jo visas imūnšūnas steidzas uz ievainojuma vietu,

to salvage cellular debris and prevent the spread

lai savāktu ievainotās šūnas

un neļautu infekcijai izplatīties tālāk ķermenī.

of infection to elsewhere in the body.

Now, imagine we thought bruises were the problem,

Iedomājieties, ja mēs domātu, ka zilumi ir problēma,

and we evolved a giant medical establishment

un mēs izveidotu milzīgu veselības infrastruktūru

and a culture around treating bruises:

un kultūru ap zilumu ārstēšanu:

masking creams, painkillers, you name it,

maskējoši krēmi, pretsāpju tabletes un tā tālāk,

all the while ignoring the fact that people

tajā pašā laikā ignorējot to,

ka cilvēki joprojām atsit kājas pret kafijas galdiņiem.

are still banging their shins into coffee tables.

How much better would we be if we treated the cause --

Būtu taču daudz labāk, ja mēs ārstētu cēloni —

telling people to pay attention

teiktu, lai cilvēki, staigājot pa viesistabu, uzmanās —

when they walk through the living room --

rather than the effect?

nevis ārstētu sekas?

Getting the cause and the effect right

Galvenais ir atpazīt, kas ir cēlonis un kas ir sekas.

makes all the difference in the world.

Getting it wrong, and the pharmaceutical industry

Ja mēs kļūdāmies, farmācijas nozare

can still do very well for its shareholders

joprojām pelnīs naudu saviem akcionāriem,

but nothing improves for the people with bruised shins.

taču pacientiem ar zilumiem nekļūst labāk.

Cause and effect.

Sekas un cēlonis.

So what I'm suggesting is

Gribu teikt,

maybe we have the cause and effect wrong

ka varbūt mēs esam sajaukuši cēloni un sekas,

on obesity and insulin resistance.

runājot par aptaukošanos un insulīna pretestību.

Maybe we should be asking ourselves,

Varbūt mums vajadzētu jautāt:

is it possible that insulin resistance causes weight gain

„Vai ir iespējams, ka insulīna pretestība izraisa svara pieaugumu

and the diseases associated with obesity,

un citas ar to saistītas slimības,

at least in most people?

vismaz vairumam cilvēku?”

What if being obese is just a metabolic response

Ja nu aptaukošanās ir vien vielmaiņas atbildes reakcija

to something much more threatening,

daudz bīstamākai problēmai —

an underlying epidemic,

slēptai epidēmijai,

the one we ought to be worried about?

par kuru vajadzētu uztraukties?

Let's look at some suggestive facts.

Paskatīsimies uz faktiem.

We know that 30 million obese Americans

Mēs zinām, ka 30 miljoniem amerikāņu ar lieko svaru

in the United States don't have insulin resistance.

nav insulīna pretestības.

And by the way, they don't appear to be at any

Neizskatās arī, ka viņi būtu pakļauti lielākam saslimšanas riskam

greater risk of disease than lean people.

nekā cilvēki bez liekā svara.

Conversely, we know that six million lean people

Turpretim ASV ir 6 miljoni cilvēku bez liekā svara,

in the United States are insulin-resistant,

kuriem ir insulīna pretestība,

and by the way, they appear to be at even greater risk

un viņiem ir pat vēl lielāks risks

for those metabolic diseases I mentioned a moment ago

saslimt ar manis pieminētajām vielmaiņas slimībām

than their obese counterparts.

nekā pirmajai grupai ar lieko svaru.

Now I don't know why, but it might be because,

Es nezinu kāpēc,

bet varbūt viņu gadījumā šūnas nav atradušas

in their case, their cells haven't actually figured out

pareizo risinājumu, ko darīt ar lieko enerģiju.

the right thing to do with that excess energy.

So if you can be obese and not have insulin resistance,

Tātad, ja vienam var būt liekais svars bez insulīna pretestības,

and you can be lean and have it,

un citam — insulīna prestestība bez liekā svara,

this suggests that obesity may just be a proxy

tas rosina domāt, ka varbūt aptaukošanās ir tikai blakne

for what's going on.

patiesajai problēmai.

So what if we're fighting the wrong war,

Ja nu mēs cīnāmies ar nepareizo ienaidnieku,

fighting obesity rather than insulin resistance?

cīnoties ar aptaukošanos, nevis insulīna pretestību?

Even worse, what if blaming the obese

Vēl ļaunāk — ja nu vainot cilvēkus ar lieko svaru

means we're blaming the victims?

nozīmē vainot upurus?

What if some of our fundamental ideas about obesity

Ja nu daļu mūsu uzskatu par aptaukošanos

are just wrong?

ir gluži vienkārši nepareizi?

Personally, I can't afford the luxury of arrogance anymore,

Vismaz es vairs nevaru atļauties būt augstprātīgs,

let alone the luxury of certainty.

kur nu vēl pārliecināts.

I have my own ideas about what could be at the heart of this,

Man ir savas idejas par to, kas varētu būt tā visa pamatā,

but I'm wide open to others.

bet esmu atvērts arī citām idejām.

Now, my hypothesis, because everybody always asks me,

Tā kā visi vienmēr jautā, lūk, mana hipotēze.

is this.

If you ask yourself, what's a cell trying to protect itself from

Ja jautāsiet, no kā šūna aizsargājas,

when it becomes insulin resistant,

pretojoties insulīna signālam,

the answer probably isn't too much food.

varbūt atbilde nav vienkārši „pārāk daudz ēdiena”.

It's more likely too much glucose: blood sugar.

Drīzāk tā ir glikoze: cukurs asinīs.

Now, we know that refined grains and starches

Mēs zinām, ka pārstrādāti graudi un ciete

elevate your blood sugar in the short run,

ātri paaugstina cukura līmeni asinīs,

and there's even reason to believe that sugar

un ir pat pamats uzskatīt,

may lead to insulin resistance directly.

ka cukurs var tiešā veidā izraisīt insulīna pretestību.

So if you put these physiological processes to work,

Ņemot vērā šos fizioloģiskos procesus,

I'd hypothesize that it might be our increased intake

mana hipotēze ir,

ka tieši pārmērīga pārstrādāto graudu, cukura un cietes uzņemšana ar pārtiku,

of refined grains, sugars and starches that's driving

ir šīs aptaukošanās un diabēta epidēmijas cēlonis,

this epidemic of obesity and diabetes,

but through insulin resistance,

bet tas notiek caur insulīna pretestību,

you see, and not necessarily through just overeating and under-exercising.

nevis vienkārši tāpēc, ka ēdam par daudz un vingrojam par maz.

When I lost my 40 pounds a few years ago,

Kad pirms pāris gadiem zaudēju 18 kg,

I did it simply by restricting those things,

es to paveicu, vienkārši izvairoties no šiem produktiem.

which admittedly suggests I have a bias

Nevaru noliegt, ka mani secinājumi

based on my personal experience.

šīs pieredzes dēļ varētu būt subjektīvi.

But that doesn't mean my bias is wrong,

Taču tas nenozīmē, ka mani secinājumi ir kļūdaini.

and most important, all of this can be tested scientifically.

Galvenais, ka to visu var zinātniski pārbaudīt.

But step one is accepting the possibility

Bet pirmais solis ir pieļaut iespēju,

that our current beliefs about obesity,

ka mūsu pašreizējie uzskati par aptaukošanos,

diabetes and insulin resistance could be wrong

diabētu un insulīna pretestību var būt kļūdaini

and therefore must be tested.

un tādēļ ir jāpārbauda.

I'm betting my career on this.

Tā dēļ es lieku uz spēles savu karjeru.

Today, I devote all of my time to working on this problem,

Pašlaik šai problēmai es veltu visu savu laiku,

and I'll go wherever the science takes me.

un es došos turp, kurp zinātne mani aizvedīs.

I've decided that what I can't and won't do anymore

Esmu nolēmis, ka vairs nevaru izlikties

is pretend I have the answers when I don't.

zinām atbildes, ja es tās nezinu.

I've been humbled enough by all I don't know.

Mana nezināšana mani ir padarījusi gana pazemīgu.

For the past year, I've been fortunate enough

Pēdējā gada laikā man ir palaimējies

to work on this problem with the most amazing team

risināt šo problēmu kopā ar brīnišķīgu komandu —

of diabetes and obesity researchers in the country,

ar labākajiem diabēta un aptaukošanās speciālistiem valstī.

and the best part is,

Labākais ir,

just like Abraham Lincoln surrounded himself with a team of rivals,

ka gluži kā Abrahams Linkolns ap sevi izveidoja sāncenšu komandu,

we've done the same thing.

mēs esam izdarījuši to pašu.

We've recruited a team of scientific rivals,

Esam pieņēmuši darbā pretēji domājošus zinātniekus,

the best and brightest who all have different hypotheses

labākos un spožākos, kuriem katram ir sava hipotēze

for what's at the heart of this epidemic.

par to, kas ir šīs epidēmijas pamatā.

Some think it's too many calories consumed.

Daži domā, ka tās ir liekās kalorijas.

Others think it's too much dietary fat.

Citi domā, ka pie vainas ir pārāk daudz tauku.

Others think it's too many refined grains and starches.

Citi domā, ka tie ir pārstrādāti graudi un ciete.

But this team of multi-disciplinary,

Taču šī daudzdisciplinārā komanda,

highly skeptical and exceedingly talented researchers

tās ārkārtīgi skeptiskie un talantīgie pētnieki,

do agree on two things.

ir vienisprātis par divām lietām.

First, this problem is just simply too important

Pirmkārt, šī problēma ir pārāk svarīga,

to continue ignoring because we think we know the answer.

lai to turpinātu ignorēt tāpēc vien, ka atbilde šķiet zināma.

And two, if we're willing to be wrong,

Otrkārt, ja esam ar mieru pieļaut iespēju, ka kļūdāmies,

if we're willing to challenge the conventional wisdom

ja esam ar mieru apstrīdēt vispārpieņemtās zināšanas,

with the best experiments science can offer,

izmantojot vislabākos zinātniskos eksperimentus,

we can solve this problem.

mēs varam atrisināt šo problēmu.

I know it's tempting to want an answer right now,

Es zinu, ka ir vilinoši gribēt tūlītēju atbildi,

some form of action or policy, some dietary prescription --

— kaut kāda veida rīcības, politikas vai uztura ieteikumus,

eat this, not that —

ēd šo, bet ne to —

but if we want to get it right,

taču, ja gribam atrast pareizo risinājumu,

we're going to have to do much more rigorous science

mums šī problēma jāizpēta daudz rūpīgāk,

before we can write that prescription.

pirms izrakstām recepti.

Briefly, to address this, our research program

Īsumā mūsu zinātniskā programma

is focused around three meta-themes, or questions.

pievēršas trim jautājumiem.

First, how do the various foods we consume

Pirmais: kā dažādi ēdieni

impact our metabolism, hormones and enzymes,

ietekmē vielmaiņu, hormonus, enzīmus,

and through what nuanced molecular mechanisms?

un kādi molekulārie mehānismi ir tajos iesaistīti?

Second, based on these insights,

Otrais: balstoties uz šiem secinājumiem,

can people make the necessary changes in their diets

vai cilvēki var ieviest vajadzīgās izmaiņas savā uzturā tā,

in a way that's safe and practical to implement?

lai tas būtu droši un praktiski?

And finally, once we identify what safe

Pēdējais: kad būsim apzinājuši drošās un praktiskās izmaiņas,

and practical changes people can make to their diet,

ko cilvēki varētu ieviest savā uzturā,

how can we move their behavior in that direction

kā mēs varam virzīt cilvēku uzvedību tā,

so that it becomes more the default

lai tas kļūtu par paradumu,

rather than the exception?

nevis izņēmumu?

Just because you know what to do doesn't mean

Tas vien, ka zināt, kā vajadzētu darīt,

you're always going to do it.

ne vienmēr nozīmē, ka tā arī izdarīsiet.

Sometimes we have to put cues around people

Dažreiz cilvēkiem jāpasaka priekšā,

to make it easier, and believe it or not,

kā to izdarīt vieglāk, un, ticiet vai nē,

that can be studied scientifically.

to arī var zinātniski pētīt.

I don't know how this journey is going to end,

Es pagaidām nezinu, kurp šis ceļš mani aizvedīs,

but this much seems clear to me, at least:

bet viens man ir skaidrs:

We can't keep blaming our overweight and diabetic patients

mēs nevaram turpināt vainot pacientus ar diabētu un lieko svaru,

like I did.

kā to darīju es.

Most of them actually want to do the right thing,

Lielākā daļa no viņiem grib rīkoties pareizi,

but they have to know what that is,

bet viņiem jāzina, kas ir „pareizi”,

and it's got to work.

un šim pareizajam ir jādod rezultāts.

I dream of a day when our patients can

Es sapņoju, ka pienāks diena,

kad mūsu pacienti varēs atbrīvoties no liekā svara

shed their excess pounds

and cure themselves of insulin resistance,

un izārstēt insulīna pretestību,

because as medical professionals,

jo mēs, ārsti,

we've shed our excess mental baggage

būsim atbrīvojušies no liekā svara mūsu apziņā

and cured ourselves of new idea resistance sufficiently

un būsim sevi pietiekami izārstējuši no pretestības pret jaunām idejām,

to go back to our original ideals:

lai atgrieztos pie sākotnējiem ideāliem:

open minds, the courage to throw out yesterday's ideas

atvērtības, drosmes atteikties no vakardienas idejām,

when they don't appear to be working,

ja tās vairs nestrādā,

and the understanding that scientific truth isn't final,

sapratnes, ka zinātnē taisnība nav galīga,

but constantly evolving.

bet ka tā nemitīgi attīstās.

Staying true to that path will be better for our patients

Šis ceļš būs labāks gan mūsu pacientiem,

and better for science.

gan zinātnei.

If obesity is nothing more than a proxy

Ja aptaukošanās ir tikai metabolā sindroma blakne,

for metabolic illness,

what good does it do us to punish those with the proxy?

kāds labums no tā, ka sodām tos, kam ir šī blakne?

Sometimes I think back to that night in the E.R.

Dažreiz es atceros to nakti neatliekamās palīdzības nodaļā

seven years ago.

pirms septiņiem gadiem.

I wish I could speak with that woman again.

Ja vien es varētu vēlreiz runāt ar šo sievieti!

I'd like to tell her how sorry I am.

Es gribētu viņai pateikt, cik ļoti man ir žēl.

I'd say, as a doctor, I delivered

Es teiktu:

„Kā ārsts es sniedzu vislabāko medicīnisko palīdzību, ko spēju,

the best clinical care I could,

but as a human being,

taču kā cilvēks

I let you down.

es Jūs pievīlu.

You didn't need my judgment and my contempt.

Jums nevajadzēja manu nosodījumu un nicinājumu,

You needed my empathy and compassion,

Jums vajadzēja manu empātiju un līdzjūtību.

and above all else, you needed a doctor

Un visvairāk, Jums vajadzēja ārstu,

who was willing to consider

kas ir gatavs pieļaut iespēju,

maybe you didn't let the system down.

ka varbūt Jūs nepievīlāt sistēmu.

Maybe the system, of which I was a part,

Varbūt sistēma, kuras daļa esmu arī es,

was letting you down.

pievīla Jūs.”

If you're watching this now,

Ja Jūs šo skatāties,

I hope you can forgive me.

es ceru, ka varat man piedot.

(Applause)

(Aplausi)