Hannah Brencher: Love letters to strangers

Translator: Joseph Geni Reviewer: Morton Bast

Translator: Inga Vikmane Reviewer: Kristaps Kadiķis

I was one of the only kids in college who had a reason

Koledžas laikā es biju viens no tiem retajiem bērniem, kuriem dienas beigās

to go to the P.O. box at the end of the day,

bija iemesls pārbaudīt savu pastkastīti,

and that was mainly because my mother has never believed

un tas bija galvenokārt tāpēc, ka mana māte nekad nav uzticējusies

in email, in Facebook, in texting or cell phones in general.

e-pastiem, Facebook, īsziņu sūtīšanai vai mobilajiem tālruņiem kopumā.

And so while other kids were BBM-ing their parents,

Un tā, kamēr pārējie bērni saviem vecākiem sūtīja mobilās īsziņas,

I was literally waiting by the mailbox

es burtiski stāvēju pie pastkastītes,

to get a letter from home to see how the weekend had gone,

gaidot no mājām vēstuli ar nedēļas notikumiem,

which was a little frustrating when Grandma was in the hospital,

kas mēdza arī būt nedaudz nomācoši, kad vecmāmiņa bija slimnīcā,

but I was just looking for some sort of scribble,

bet es tiešām cerēju sagaidīt kaut pāris rindiņas

some unkempt cursive from my mother.

ne pārāk glītajā mātes rokrakstā.

And so when I moved to New York City after college

Un tā, kad pēc koledžas pārcēlos uz Ņujorku

and got completely sucker-punched in the face by depression,

un tur ieslīgu pilnīgā depresijas varā,

I did the only thing I could think of at the time.

es sāku nodoties tai vienīgajai lietai, kas tobrīd nodarbināja manu prātu.

I wrote those same kinds of letters that my mother had written me

Es sāku rakstīt tādas pašas vēstules, kādas man bija rakstījusi māte,

for strangers, and tucked them all throughout the city,

adresējot tās svešiniekiem un saspraužot tās

dozens and dozens of them. I left them everywhere,

dučiem vien visā pilsētā. Es tās atstāju it visur —

in cafes and in libraries, at the U.N., everywhere.

kafejnīcās, bibliotēkās, ANO un jebkur citur.

I blogged about those letters and the days

Es sāku rakstīt emuāru par šīm vēstulēm un dienām,

when they were necessary, and I posed

kad tās bija nepieciešamas, kā arī

a kind of crazy promise to the Internet:

izteicu internetā diezgan neprātīgu solījumu:

that if you asked me for a hand-written letter,

ja kāds man lūgtu ar roku rakstītu vēstuli,

I would write you one, no questions asked.

es to uzrakstītu bez liekiem jautājumiem.

Overnight, my inbox morphed into this harbor of heartbreak --

Nakts laikā mans e-pasts pārvērtās sirdsdēstu ostā —

a single mother in Sacramento, a girl being bullied

vientuļā māte no Sakramento, apcelta meitene

in rural Kansas, all asking me, a 22-year-old girl

no Kanzasas laukiem, visi jautājot man, 22 gadus vecai meitenei,

who barely even knew her own coffee order,

kura tik tikko bija pārliecināta par savu kafijas izvēli,

to write them a love letter and give them a reason

uzrakstīt viņiem mīlestības vēstuli, dodot iemeslu

to wait by the mailbox.

gaidīt pie pastkastītes.

Well, today I fuel a global organization

Šodien es vadu starptautisku organizāciju,

that is fueled by those trips to the mailbox,

kuras pamatā ir šie gājieni uz pastkastīti,

fueled by the ways in which we can harness social media

balstoties uz to, kā mēs kā vēl nekad iepriekš varam izmantot sabiedriskos medijus,

like never before to write and mail strangers letters

rakstot un sūtot svešiniekiem vēstules,

when they need them most, but most of all,

kad viņiem tās ir nepieciešamas visvairāk, bet pats svarīgākais,

fueled by crates of mail like this one, my trusty mail crate,

balstoties uz vēstuļu kastēm kā šī — mans uzticamais vēstuļu groziņš,

filled with the scriptings of ordinary people,

kas ir pilns ar ikdienišķu cilvēku rokrakstiem,

strangers writing letters to other strangers not because

svešinieku rakstītām vēstulēm citiem svešiniekiem, bet ne tādēļ, ka

they're ever going to meet and laugh over a cup of coffee,

viņi jebkad grasītos satikties un jokot pie kafijas tases,

but because they have found one another by way of letter-writing.

bet tāpēc, ka viņi viens otru atraduši ar vēstuļu starpniecību.

But, you know, the thing that always gets me

Šajās vēstulēs mani visvairāk uzrunā

about these letters is that most of them have been written

tas, ka lielāko daļu no tām rakstījuši cilvēki,

by people that have never known themselves loved on a piece of paper.

kuri paši nekad nav saņēmuši uz papīra rakstītas mīlestības vēstules.

They could not tell you about the ink of their own love letters.

Viņi pat nebūtu varējuši pastāstīt par tinti pašu rakstītajās vēstulēs.

They're the ones from my generation,

Tie ir cilvēki, kas pārstāv manu paaudzi.

the ones of us that have grown up into a world

Tie, kas izauguši pasaulē,

where everything is paperless, and where some

kurā viss notiek elektroniski un kurā

of our best conversations have happened upon a screen.

vienas no mūsu labākajām sarunām ir raisījušās uz ekrāna.

We have learned to diary our pain onto Facebook,

Mēs esam iemācījušies savu sāpi izlikt Facebook,

and we speak swiftly in 140 characters or less.

kompakti iekļaujoties 140 vai pat mazāk rakstzīmēs.

But what if it's not about efficiency this time?

Bet, ja nu šoreiz runa nav tikai par efektivitāti?

I was on the subway yesterday with this mail crate,

Vakar braucu metro ar šo vēstuļu grozu,

which is a conversation starter, let me tell you.

kas nudien ir īsts sarunu raisītājs.

If you ever need one, just carry one of these. (Laughter)

Ja jums kādreiz rodas tāda nepieciešamība, tad paņemiet sev līdzi ko līdzīgu. (Smejas)

And a man just stared at me, and he was like,

Kāds vīrs mani uzlūkoja ar jautājošu skatienu:

"Well, why don't you use the Internet?"

„Kāpēc jūs neizmantojat internetu?”

And I thought, "Well, sir, I am not a strategist,

Es nodomāju: „Redziet, kungs, es neesmu nedz stratēģe,

nor am I specialist. I am merely a storyteller."

nedz speciāliste. Esmu tik vien kā stāstniece.”

And so I could tell you about a woman

Tā nu es varētu jums pastāstīt par sievieti,

whose husband has just come home from Afghanistan,

kuras vīrs nupat kā atgriezies no Afganistānas.

and she is having a hard time unearthing this thing called conversation,

Viņa saskaras ar grūtībām tādā lietā kā sarunu uzsākšana,

and so she tucks love letters throughout the house

tāpēc viņa pa visu māju paslēpj mīlestības vēstules,

as a way to say, "Come back to me.

tādējādi sakot: „Atgriezies pie manis.

Find me when you can."

Atrodi mani, kad vari.”

Or a girl who decides that she is going to leave love letters

Vai par meiteni, kura nolemj atstāt mīlestības vēstules

around her campus in Dubuque, Iowa, only to find

savā skolas teritorijā Dubjūkā, Aiovā, pārliecinoties,

her efforts ripple-effected the next day when she walks out

ka nākamajā dienā, izejot skolas pagalmā, viņas pūliņi būs atmaksājušies

onto the quad and finds love letters hanging

un viņa atradīs mīlestības vēstules

from the trees, tucked in the bushes and the benches.

iekārtas kokos, iespraustas krūmājos un soliņos.

Or the man who decides that he is going to take his life,

Vai par vīrieti, kurš nolemj darīt galu savai dzīvei

uses Facebook as a way to say goodbye

un izmanto Facebook, lai atvadītos

to friends and family.

no draugiem un ģimenes.

Well, tonight he sleeps safely with a stack of letters

Turpretī šonakt viņš guļ drošībā,

just like this one tucked beneath his pillow,

pabāzis zem sava spilvena šādu līdzīgu vēstuļu kaudzīti,

scripted by strangers who were there for him when.

ko rakstījuši svešinieki, kuri bija līdzās vajadzīgajā brīdī.

These are the kinds of stories that convinced me

Šie ir stāsti, kas snieguši man pārliecību,

that letter-writing will never again need to flip back her hair

ka vēstuļu rakstīšana un tās lietderība nekad vairs netiks atstātas novārtā,

and talk about efficiency, because she is an art form now,

jo tā tagad ir kļuvusi par mākslas izpausmes veidu,

all the parts of her, the signing, the scripting, the mailing,

ieskaitot parakstīšanos, rakstīšanu ar roku, sūtīšanu pa pastu

the doodles in the margins.

un kricelējumus gar vēstuļu malām.

The mere fact that somebody would even just sit down,

Tikai tas vien, ka kāds patiesi apsēžas,

pull out a piece of paper and think about someone

paņem papīra lapu un tik tiešām apzināti domā par kādu,

the whole way through, with an intention that is so much

kas ir daudz grūtāk izdarāms, kad ir

harder to unearth when the browser is up and the iPhone

atvērts pārlūks un iPhone

is pinging and we've got six conversations rolling in at once,

nemitīgi midžina, un mums vienlaikus uzsāktas sešas sarunas.

that is an art form

Tā ir mākslas izpausme,

that does not fall down to the Goliath of "get faster,"

kas nepakļaujas Goliāta „vienmēr ātrāk” centieniem,

no matter how many social networks we might join.

neatkarīgi no tā, cik sociālajiem tīkliem mēs esam pievienojušies.

We still clutch close these letters to our chest,

Mēs joprojām spiežam šīs vēstules cieši pie krūtīm,

to the words that speak louder than loud,

pieturoties pie vārdiem, kas izsaka visu,

when we turn pages into palettes to say the things

kad mēs pārvēršam lappuses krāsu paletēs, lai izteiktu to,

that we have needed to say,

ko esam gribējuši pateikt.

the words that we have needed to write, to sisters

Vārdus, kas mums jau sen bija jāuzraksta māsām,

and brothers and even to strangers, for far too long.

brāļiem un pat svešiniekiem.

Thank you. (Applause)

Paldies. (Aplausi)

(Applause)

(Aplausi)