What really matters at the end of life | BJ Miller | TED

Translator: Igor Shepelev (Sepelevs) Reviewer: Raimonds Jaks

Well, we all need a reason to wake up.

Mums visiem vajag iemeslu pamosties.

For me, it just took 11,000 volts.

Man vajadzēja tik vien kā 11 000 voltu.

I know you're too polite to ask,

Zinu, ka esat pārāk pieklājīgi, lai jautātu, tāpēc pastāstīšu.

so I will tell you.

One night, sophomore year of college,

Kādā nakti, otrajā koledžas gadā,

just back from Thanksgiving holiday,

tikko atgriezušies no Pateicības dienas svētkiem,

a few of my friends and I were horsing around,

mēs ar draugiem ākstījāmies

and we decided to climb atop a parked commuter train.

un nolēmām uzkāpt uz stāvoša metro vilciena jumta.

It was just sitting there, with the wires that run overhead.

Mēs vienkārši tur sēdējām ar strāvas vadiem virs galvas.

Somehow, that seemed like a great idea at the time.

Toreiz tā nezin kāpēc šķita lieliska doma.

We'd certainly done stupider things.

Mēs noteikti bijām darījuši muļķīgākas lietas.

I scurried up the ladder on the back,

Es uzkāpu pa aizmugures kāpnēm,

and when I stood up,

un, kad piecēlos,

the electrical current entered my arm,

elektriskā strāva ķēra manu roku,

blew down and out my feet, and that was that.

izskrēja caur kājām, un tas bija viss.

Would you believe that watch still works?

Ticiet vai ne, bet rokas pulkstenis joprojām strādā.

Takes a licking!

Izturīga manta!

(Laughter)

(Smiekli)

My father wears it now in solidarity.

To tagad solidaritātē nēsā tēvs.

That night began my formal relationship with death -- my death --

Tovakar sākās manas oficiālās attiecības ar nāvi – manu nāvi –

and it also began my long run as a patient.

un sākās arī mans garais pacienta ceļš.

It's a good word.

Tas ir labs vārds.

It means one who suffers.

Pacients nozīmē „tas, kurš cieš”.

So I guess we're all patients.

Tad jau mēs visi laikam esam pacienti.

Now, the American health care system

ASV veselības aprūpes sistēmai

has more than its fair share of dysfunction --

ir pietiekami daudz nepilnību,

to match its brilliance, to be sure.

kas skaitā noteikti mērojas ar tās nopelniem.

I'm a physician now, a hospice and palliative medicine doc,

Tagad esmu neizdziedināmo slimnīcas un paliatīvās medicīnas ārsts,

so I've seen care from both sides.

tāpēc aprūpi esmu redzējis no abām pusēm.

And believe me: almost everyone who goes into healthcare

Ticiet man: gandrīz visi veselības aprūpē strādājošie

really means well -- I mean, truly.

patiešām grib labu, goda vārds!

But we who work in it are also unwitting agents

Bet neviļus mēs kļūstam par pārstāvjiem

for a system that too often does not serve.

sistēmai, kas pārāk bieži nedarbojas.

Why?

Kāpēc?

Well, there's actually a pretty easy answer to that question,

Atbilde uz šo jautājumu patiesībā ir ļoti vienkārša

and it explains a lot:

un daudz ko izskaidro:

because healthcare was designed with diseases, not people, at its center.

jo veselības aprūpe ir vērsta uz slimībām, nevis cilvēkiem.

Which is to say, of course, it was badly designed.

Tas nozīmē, ka tā ir slikti veidota.

And nowhere are the effects of bad design more heartbreaking

Nekur citur sliktas uzbūves sekas nav tik traģiskas

or the opportunity for good design more compelling

vai iespējas labai uzbūvei tik vilinošas

than at the end of life,

kā dzīves beigās,

where things are so distilled and concentrated.

kad viss ir tik izkristalizējies un koncentrēts.

There are no do-overs.

Otras iespējas nav.

My purpose today is to reach out across disciplines

Mans mērķis šodien ir runāt starpdisciplīnāri

and invite design thinking into this big conversation.

un iesaistīt dizaina domāšanu šajā nopietnajā sarunā par to,

That is, to bring intention and creativity

kā piešķirt jēgu un radošumu

to the experience of dying.

miršanas pieredzei.

We have a monumental opportunity in front of us,

Mūsu priekšā ir grandioza iespēja,

before one of the few universal issues

kas attiecas uz vienu retajiem jautājumiem, kas skar mūs visus,

as individuals as well as a civil society:

iespēja gan kā indivīdiem, gan kā sabiedrībai:

to rethink and redesign how it is we die.

pārdomāt un pārbūvēt to, kā mirstam.

So let's begin at the end.

Tātad, sāksim no beigām.

For most people, the scariest thing about death isn't being dead,

Vairumam cilvēku visbriesmīgākais miršanā nav pati nāve,

it's dying, suffering.

bet gan ciešanas mirstot.

It's a key distinction.

Tā ir svarīga atšķirība.

To get underneath this, it can be very helpful

Lai nonāktu līdz būtiskajam, var būt ļoti noderīgi

to tease out suffering which is necessary as it is,

nošķirt ciešanas, kas noteikti ir vajadzīgas,

from suffering we can change.

no ciešanām, ko varam mainīt.

The former is a natural, essential part of life, part of the deal,

Pirmās ir dabiska, būtiska dzīves daļa, tās pieder pie lietas.

and to this we are called to make space, adjust, grow.

Tās mudina iekārtoties, pielāgoties, augt.

It can be really good to realize forces larger than ourselves.

Var būt ļoti noderīgi atzīt spēkus, kas ir lielāki par mums pašiem.

They bring proportionality,

Tie parāda proporcionalitāti,

like a cosmic right-sizing.

kā kosmiska optimizēšana.

After my limbs were gone,

Pazaudējot locekļus,

that loss, for example, became fact, fixed --

to zaudējums kļuva par faktu,

necessarily part of my life,

neatņemamu dzīves sastāvdaļu.

and I learned that I could no more reject this fact than reject myself.

Es apzinājos, ka vairs nevaru noraidīt šo faktu, nenoraidot sevi.

It took me a while, but I learned it eventually.

Pagāja kāds laiks, kamēr to sapratu.

Now, another great thing about necessary suffering

Vēl viena lieliska vajadzīgo ciešanu iezīme –

is that it is the very thing

tās ir tieši tas,

that unites caregiver and care receiver --

kas apvieno aprūpētājus un cietušos –

human beings.

cilvēkus.

This, we are finally realizing, is where healing happens.

Beidzot mēs saprotam, ka šī ir vieta, kur dziedina.

Yes, compassion -- literally, as we learned yesterday --

Jā, līdzjūtība – burtiski, kā vakar uzzinājām –,

suffering together.

kopīgas ciešanas.

Now, on the systems side, on the other hand,

No otras puses sistēmā

so much of the suffering is unnecessary, invented.

ir tik daudz izgudrotu, nevajadzīgu ciešanu.

It serves no good purpose.

Bez jebkādas jēgas.

But the good news is, since this brand of suffering is made up,

Bet labā ziņa ir tā, ka, ja esam tās izgudrojuši,

well, we can change it.

varam tās arī mainīt.

How we die is indeed something we can affect.

Mēs patiešām varam mainīt to, kā mirstam.

Making the system sensitive to this fundamental distinction

Padarot sistēmu jutīgāku pret šo milzīgo atšķirību

between necessary and unnecessary suffering

starp vajadzīgajām un nevajadzīgajām ciešanām,

gives us our first of three design cues for the day.

mēs iegūstam pirmo no trim sistēmas uzlabošanas norādēm.

After all, our role as caregivers, as people who care,

Jo mūsu, aprūpētāju, cilvēku, kas aprūpē, loma,

is to relieve suffering -- not add to the pile.

ir ciešanas mazināt, nevis palielināt.

True to the tenets of palliative care,

Kā jau paliatīvajā aprūpē pienākas,

I function as something of a reflective advocate,

esmu tikpat daudz sava veida domātājs–aizstāvis,

as much as prescribing physician.

kā arī praktizējošs ārsts.

Quick aside: palliative care -- a very important field but poorly understood --

Tuvāk paskaidrojot: paliatīvā aprūpe – svarīga, bet maz izprasta nozare –,

while it includes, it is not limited to end of life care.

kas iekļauj, bet neaprobežojas ar mirstošu pacientu aprūpi.

It is not limited to hospice.

Tā nav tikai uz neizdziedināmo aprūpe.

It's simply about comfort and living well at any stage.

Tā vienkārši rūpējas par komfortu un labu dzīvi jebkurā tās posmā,

So please know that you don't have to be dying anytime soon

tāpēc, lūdzu, ņemiet vērā, ka jums nav drīz jāmirst,

to benefit from palliative care.

lai izmantotu paliatīvo aprūpi.

Now, let me introduce you to Frank.

Ļaujiet iepazīstināt ar Frenku!

Sort of makes this point.

Viņa piemērs apstiprina teikto.

I've been seeing Frank now for years.

Es jau vairākus gadus satiekos ar Frenku.

He's living with advancing prostate cancer on top of long-standing HIV.

Viņam ir augošs prostatas vēzis un turklāt ilgtermiņa imūndeficīta vīruss.

We work on his bone pain and his fatigue,

Mēs strādājam ar viņa kaulu sāpēm un nogurumu,

but most of the time we spend thinking out loud together about his life --

bet lielāko daļu laika pavadām, skaļi domājot par viņa dzīvi,

really, about our lives.

patiesībā par mūsu dzīvēm.

In this way, Frank grieves.

Tā Frenks sēro.

In this way, he keeps up with his losses as they roll in,

Tā viņš tiek galā ar saviem zaudējumiem, tiem kļūstot arvien pamanāmākiem,

so that he's ready to take in the next moment.

lai sagatavotos nākamajam brīdim.

Loss is one thing, but regret, quite another.

Zaudējums ir viens, bet nožēla – pavisam kas cits.

Frank has always been an adventurer --

Frenks vienmēr bijis dēkainis

he looks like something out of a Norman Rockwell painting --

un izskatās kā Normena Rokvela zīmējumu personāžs,

and no fan of regret.

un nožēla viņam ir sveša.

So it wasn't surprising when he came into clinic one day,

Tāpēc nebija pārsteigums, kad viņš kādudien ieradās klīnikā

saying he wanted to raft down the Colorado River.

un teica, ka grib plostot lejup pa Kolorado upi.

Was this a good idea?

Vai tā bija laba doma?

With all the risks to his safety and his health, some would say no.

Ņemot vērā, cik tas ir bīstami viņa drošībai un veselībai,

daži teiktu, ka ne.

Many did, but he went for it, while he still could.

Daudzi tā arī teica, bet viņš to izdarīja, kamēr vēl bija spējīgs.

It was a glorious, marvelous trip:

Tas bija lielisks, brīnišķīgs ceļojums:

freezing water, blistering dry heat, scorpions, snakes,

ledains ūdens, svelme, skorpioni, čūskas,

wildlife howling off the flaming walls of the Grand Canyon --

mežonīgā daba gar Lielā Kanjona krāšņajām malām –

all the glorious side of the world beyond our control.

visa krāšņā pasaule, kas ir ārpus mūsu kontroles.

Frank's decision, while maybe dramatic,

Frenka, iespējams, dramatiskais lēmums,

is exactly the kind so many of us would make,

ir tieši tāds, kādu būtu pieņēmuši daudzi no mums,

if we only had the support to figure out what is best for ourselves over time.

ja vien mums palīdzētu saprast, kas katram no mums ir vislabākais.

So much of what we're talking about today is a shift in perspective.

Daudz no tā, par ko šodien runājam, ir skatpunkta nobīde.

After my accident, when I went back to college,

Kad pēc nelaimes atgriezos augstskolā,

I changed my major to art history.

es nomainīju specialitāti uz mākslas vēsturi.

Studying visual art, I figured I'd learn something about how to see --

Studējot tēlotājmākslu, es vēlējos iemācīties redzēt.

a really potent lesson for a kid who couldn't change

Patiešām spēcīga mācība puisim, kas nevarēja izmainīt

so much of what he was seeing.

tik daudz no tā, ko tobrīd redzēja.

Perspective, that kind of alchemy we humans get to play with,

Skatpunkts – tā alķīmija, ar ko mēs, cilvēki, spēlējamies,

turning anguish into a flower.

mokas pārvēršot ziedos.

Flash forward: now I work at an amazing place in San Francisco

Pārlecot uz priekšu, tagad es strādāju lieliskā vietā Sanfrancisko,

called the Zen Hospice Project,

ko sauc par Zen Hospice Project.

where we have a little ritual that helps with this shift in perspective.

Mums ir neliels rituāls, kas palīdz tikt galā ar šo skatpunkta nobīdi.

When one of our residents dies,

Kādam no mūsu iemītniekiem nomirstot,

the mortuary men come, and as we're wheeling the body out through the garden,

ierodas morga darbinieki, un, vedot viņa ķermeni caur dārzu

heading for the gate, we pause.

uz vārtu pusi, mēs apstājamies.

Anyone who wants --

Ikviens, kas vēlas, –

fellow residents, family, nurses, volunteers,

citi iemītnieki, piederīgie, medmāsas, brīvprātīgie,

the hearse drivers too, now --

tagad arī katafalka šoferi –

shares a story or a song or silence,

dalās ar stāstu, dziesmu vai klusumu,

as we sprinkle the body with flower petals.

kamēr apkaisām ķermeni ar ziedlapiņām.

It takes a few minutes;

Tas aizņem dažas minūtes.

it's a sweet, simple parting image to usher in grief with warmth,

Jauks, vienkāršs atvadīšanās veids, kā ievadīt sēras ar sirds siltumu,

rather than repugnance.

nevis riebumu.

Contrast that with the typical experience in the hospital setting,

Salīdziniet to ar tipiskiem slimnīcas apstākļiem!

much like this -- floodlit room lined with tubes and beeping machines

Līdzīgi kā šeit – izgaismota telpa ar caurulēm, pīkstošiem aparātiem

and blinking lights that don't stop even when the patient's life has.

un mirgojošām gaismiņām, kas neapstājas pat pēc pacienta nāves.

Cleaning crew swoops in, the body's whisked away,

Ienāk apkopēji, aizved ķermeņi,

and it all feels as though that person had never really existed.

un ir sajūta, ka šis cilvēks nekad nemaz nav eksistējis.

Well-intended, of course, in the name of sterility,

Protams, tas nodrošina sterilitāti,

but hospitals tend to assault our senses,

bet slimnīcas mēdz uzbrukt mūsu maņām.

and the most we might hope for within those walls is numbness --

Labākais, uz ko šajās telpās varam cerēt ir nejūtīgums, –

anesthetic, literally the opposite of aesthetic.

anestētika, burtisks pretstats estētikai.

I revere hospitals for what they can do; I am alive because of them.

Es cienu slimnīcas par to, ko tās spēj. Pateicoties tām esmu dzīvs.

But we ask too much of our hospitals.

Bet mēs no tām prasām pārāk daudz.

They are places for acute trauma and treatable illness.

Tās ir vietas akūtām traumām un ārstējamām slimībām.

They are no place to live and die; that's not what they were designed for.

Tur nav jādzīvo vai jāmirst. Tās nav tam paredzētas.

Now mind you -- I am not giving up on the notion

Ņemiet vērā, es neatmetu domu,

that our institutions can become more humane.

ka mūsu iestādes var kļūt cilvēciskākas.

Beauty can be found anywhere.

Skaisto var atrast jebkur.

I spent a few months in a burn unit

Es dažus mēnešus pavadīju apdegumu nodaļā

at St. Barnabas Hospital in Livingston, New Jersey,

Svētā Barnaba slimnīcā Livingstonā, Ņūdžersijā,

where I got really great care at every turn,

kur tiešām caurcaurēm saņēmu lielisku aprūpi,

including good palliative care for my pain.

ieskaitot labu paliatīvo aprūpi.

And one night, it began to snow outside.

Tad kādu naktī ārā sāka snigt.

I remember my nurses complaining about driving through it.

Atceros, kā medmāsas sūdzējās par sliktajiem braukšanas apstākļiem.

And there was no window in my room,

Manā istabā loga nebija,

but it was great to just imagine it coming down all sticky.

bet bija jauki vienkārši iztēloties, kā tas krīt no debesīm.

Next day, one of my nurses smuggled in a snowball for me.

Nākamajā dienā kāda medmāsa man slepus ienesa sniega piku.

She brought it in to the unit.

Viņa atnesa to man uz palātu.

I cannot tell you the rapture I felt holding that in my hand,

Es nevaru aprakstīt sajūsmu, ko jutu, turot to rokā,

and the coldness dripping onto my burning skin;

aukstumam pilot uz sūrstošās ādas.

the miracle of it all,

Tas bija brīnums.

the fascination as I watched it melt and turn into water.

Es aizrautīgi skatījos, kā tā kūst un pārvēršas ūdenī.

In that moment,

Tajā brīdī,

just being any part of this planet in this universe mattered more to me

būt uz šīs planētas, šajā Visumā, man nozīmēja vairāk

than whether I lived or died.

nekā tas, vai es dzīvošu vai miršu.

That little snowball packed all the inspiration I needed

Tajā mazajā sniega piciņā bija visa man vajadzīgā iedvesma,

to both try to live and be OK if I did not.

lai mēģinātu izdzīvot vai aizietu mierā, ja tas neizdotos.

In a hospital, that's a stolen moment.

Slimnīcā šāds brīdis ir retums.

In my work over the years, I've known many people

Savā darbā gadu gaitā esmu pazinis daudzus cilvēkus,

who were ready to go, ready to die.

kas bija gatavi aiziet, gatavi mirt.

Not because they had found some final peace or transcendence,

Nevis tāpēc, ka viņi bija atraduši mieru vai transcendenci,

but because they were so repulsed by what their lives had become --

bet tāpēc, ka viņiem bija kļuvusi pretīga pašu dzīve.

in a word, cut off, or ugly.

Vienā vārdā – izolēta

vai pretīga.

There are already record numbers of us living with chronic and terminal illness,

Jau tagad rekordliels skaits no mums dzīvo ar hroniskām un terminālām slimībām

and into ever older age.

un līdz arvien lielākam vecumam.

And we are nowhere near ready or prepared for this silver tsunami.

Mēs neesam ne tuvu gatavi šim sudraba cunami.

We need an infrastructure dynamic enough to handle

Ir nepieciešama pietiekami dinamiska infrastruktūra,

these seismic shifts in our population.

lai tiktu galā ar šiem sabiedrības straujajiem satricinājumiem.

Now is the time to create something new, something vital.

Ir laiks izveidot ko jaunu, ko ļoti svarīgu.

I know we can because we have to.

Mēs to varam, jo tas ir jāpaveic.

The alternative is just unacceptable.

Alternatīva ir vienkārši nepieņemama.

And the key ingredients are known:

Galvenās sastāvdaļas ir zināmas:

policy, education and training,

politika, izglītība un apmācība,

systems, bricks and mortar.

sistēmas, ķieģeļi un java.

We have tons of input for designers of all stripes to work with.

Mums ir milzums materiāla, ko dažādiem dizaineriem likt lietā.

We know, for example, from research

Piemēram, no pētījumiem zinām,

what's most important to people who are closer to death:

ka vissvarīgākais tuvu nāvei esošajiem ir komforts.

comfort; feeling unburdened and unburdening to those they love;

Atbrīvotības sajūta sev un saviem tuvajiem.

existential peace; and a sense of wonderment and spirituality.

Eksistenciāls miers, apgarotības un garīguma sajūta.

Over Zen Hospice's nearly 30 years,

Zen Hospice 30 gadu vēsturē

we've learned much more from our residents in subtle detail.

mēs no saviem iemītniekiem esam iemācījušies ļoti daudz sīkumu.

Little things aren't so little.

Sīkumi nav nemaz tik sīki.

Take Janette.

Piemēram, Dženeta.

She finds it harder to breathe one day to the next due to ALS.

Viņai ALS dēļ ir grūti elpot.

Well, guess what?

Un ziniet ko?

She wants to start smoking again --

Viņa vēlas atsākt smēķēt.

and French cigarettes, if you please.

Vēlams, franču cigaretes.

Not out of some self-destructive bent,

Tā nav sava veida tieksme pašiznīcināties,

but to feel her lungs filled while she has them.

bet gan just, kā piepildās plaušas, kamēr viņai tās vēl ir.

Priorities change.

Prioritātes mainās.

Or Kate -- she just wants to know

Vai Keita.

Viņu tikai uztrauc tas, vai pie kājām guļ viņas suns Ostins,

her dog Austin is lying at the foot of her bed,

his cold muzzle against her dry skin,

viņa vēlas just viņa auksto purnu uz savas sausās ādas,

instead of more chemotherapy coursing through her veins --

nevis nākamo ķīmijterapiju plūstam vēnās.

she's done that.

To viņa jau ir darījusi.

Sensuous, aesthetic gratification, where in a moment, in an instant,

Juteklisks, estētisks iepriecinājums, kas kādā mirklī, acumirklī,

we are rewarded for just being.

sniedz prieku par mūsu kailo esību.

So much of it comes down to loving our time by way of the senses,

Par būtiskāko kļūst mums piešķirtā laika izbaudīšana caur maņām,

by way of the body -- the very thing doing the living and the dying.

caur ķermeni – to pašu, kas dzīvo un mirst.

Probably the most poignant room

Iespējams, vispiesātinātākā telpa

in the Zen Hospice guest house is our kitchen,

mūsu Zen Hospice viesu namā ir virtuve,

which is a little strange when you realize

kas liekas dīvaini, ja padomājam,

that so many of our residents can eat very little, if anything at all.

ka daudzi iemītnieki var ieēst ļoti maz, ja vispār var.

But we realize we are providing sustenance on several levels:

Bet mēs saprotam, ka sniedzam sātu vairākos līmeņos:

smell, a symbolic plane.

smarža, simbolisks līmenis.

Seriously, with all the heavy-duty stuff happening under our roof,

Patiešām, par spīti smagajam darbam, kas notiek mūsu telpās,

one of the most tried and true interventions we know of,

viens no visvairāk pārbaudītajiem un efektīvākajiem līdzekļiem

is to bake cookies.

ir cepumu cepšana.

As long as we have our senses --

Kamēr mums ir maņas,

even just one --

pat ja tikai viena,

we have at least the possibility of accessing

mums ir vismaz iespēja piekļūt

what makes us feel human, connected.

tam, kas ļauj mums justies kā cilvēkiem, vienotiem.

Imagine the ripples of this notion

Iedomājieties šīs domas viļņojumu

for the millions of people living and dying with dementia.

miljoniem cilvēku, kas dzīvo un mirst no plānprātības!

Primal sensorial delights that say the things we don't have words for,

Pirmatnēji maņu prieki, kas izsaka to, kam mums pat trūkst vārdu.

impulses that make us stay present --

Impulsi, kas notur mūs tagadnē,

no need for a past or a future.

nedomājot par pagātni vai nākotni.

So, if teasing unnecessary suffering out of the system was our first design cue,

Ja nevajadzīgo ciešanu izmešana no sistēmas bija mūsu galvenā norāde,

then tending to dignity by way of the senses,

tad rūpes par pašcieņu caur sajūtām,

by way of the body -- the aesthetic realm --

caur ķermenisko – estētisko valstību –

is design cue number two.

ir mūsu otrā norāde.

Now this gets us quickly to the third and final bit for today;

Tā nu mēs nokļūstam pie trešās un pēdējās šodienas domas,

namely, we need to lift our sights, to set our sights on well-being,

proti, ka mums jāpievēršas labklājībai,

so that life and health and healthcare

lai dzīve, veselība un veselības aprūpe

can become about making life more wonderful,

varētu padarīt dzīvi brīnišķīgāku,

rather than just less horrible.

nevis tikai mazāk briesmīgu.

Beneficence.

Labdarība.

Here, this gets right at the distinction

Tieši šeit ir tā atšķirība

between a disease-centered and a patient- or human-centered model of care,

starp uz slimībām vērsto un uz cilvēkiem vērsto aprūpes modeli.

and here is where caring becomes a creative, generative,

Šeit rūpes kļūst par jaunradošs, radošu,

even playful act.

pat rotaļīgu rīcību.

"Play" may sound like a funny word here.

Rotaļāšanās var izklausīties jocīgi.

But it is also one of our highest forms of adaptation.

Bet tā ir arī viena no mūsu augstākajām pielāgošanās formām.

Consider every major compulsory effort it takes to be human.

Iedomājieties visas neatņemamās cilvēka dzīves vajadzības!

The need for food has birthed cuisine.

Vajadzība pēc pārtikas radījusi kulināriju.

The need for shelter has given rise to architecture.

Vajadzība pēc patvēruma radījusi arhitektūru.

The need for cover, fashion.

Vajadzība pēc apģērba radījusi modi.

And for being subjected to the clock,

Lai pakļautos pulkstenim,

well, we invented music.

mēs izgudrojām mūziku.

So, since dying is a necessary part of life,

Tā kā miršana ir neatņemama dzīves sastāvdaļa,

what might we create with this fact?

ko mēs varētu no tās radīt?

By "play" I am in no way suggesting we take a light approach to dying

Ar rotaļāšanos es noteikti neaicinu pret nāvi attiekties vieglprātīgi

or that we mandate any particular way of dying.

un arī neaizstāvu kādu īpašu miršanas veidu.

There are mountains of sorrow that cannot move,

Ir milzums skumju, ko nevaram novērst,

and one way or another, we will all kneel there.

un tā vai citādi mums tās jāpieņem.

Rather, I am asking that we make space --

Es drīzāk aicinu izveidot telpu,

physical, psychic room, to allow life to play itself all the way out --

fizisku vai psihisku, kas ļautu dzīvei sevi izspēlēt līdz galam,

so that rather than just getting out of the way,

tā, lai novecošana un miršana tiktu nevis nostumtas malā,

aging and dying can become a process of crescendo through to the end.

bet varētu kļūt par krešendo līdz pat pēdējam.

We can't solve for death.

Mēs nevaram atrisināt nāvi.

I know some of you are working on this.

Zinu, daži no jums strādā šajā jomā.

(Laughter)

(Smiekli)

Meanwhile, we can --

Tikmēr mēs varam...

(Laughter)

(Smiekli)

We can design towards it.

Mēs varam kaut ko izveidot uz to pusi.

Daļa no manis nomira visai agri,

Parts of me died early on,

and that's something we can all say one way or another.

un tā vai citādi to varam apgalvot mēs visi.

I got to redesign my life around this fact,

Man bija jāpārveido sava dzīve, ņemot šo faktu vērā.

and I tell you it has been a liberation

Un, ka es jums saku, tā bija atbrīvošanās –

to realize you can always find a shock of beauty or meaning

saprast, ka atlikušajā dzīvē vienmēr var rast skaistuma vai jēgas dzirksti.

in what life you have left,

like that snowball lasting for a perfect moment,

Kā tā sniega piciņa, kas sniedza brīnišķīgu brīdi,

all the while melting away.

kamēr izkusa līdz galam.

If we love such moments ferociously,

Ja neganti mīlam šādus brīžus,

then maybe we can learn to live well --

varbūt varam iemācīties dzīvot labi

not in spite of death,

nevis par spīti nāvei,

but because of it.

bet tās dēļ.

Let death be what takes us,

Labāk lai mūs paņem nāve,

not lack of imagination.

nevis iztēles trūkums.

Thank you.

Paldies.

(Applause)

(Aplausi)