How to raise a Black son in America | Clint Smith

Translator: Igor Shepelev (Sepelevs) Reviewer: Ilze Garda

Growing up, I didn't always understand

Uzaugot, es ne vienmēr sapratu,

why my parents made me follow the rules that they did.

kāpēc man jāievēro vecāku noteikumi.

Like, why did I really have to mow the lawn?

Piemēram, kāpēc man īstenībā bija jāpļauj zāliens?

Why was homework really that important?

Kāpēc mājas darbi bija tik svarīgi?

Why couldn't I put jelly beans in my oatmeal?

Kāpēc auzu putrai nevarēju piebērt konfektes?

My childhood was abound with questions like this.

Mana bērnība bija pilna ar šādiem jautājumiem,

normālām bērnu lietām un apjausmu, ka dažreiz

Normal things about being a kid and realizing that sometimes,

labāk paklausīt vecākiem, pat īsti nesapratot kāpēc.

it was best to listen to my parents even when I didn't exactly understand why.

And it's not that they didn't want me to think critically.

Nav tā, ka man būtu bijis liegts domāt kritiski.

Their parenting always sought to reconcile the tension

Viņu audzināšana allaž tiecās rast līdzsvaru

starp to, lai viņu bērni saprastu, kāda ir reālā pasaule,

between having my siblings and I understand the realities of the world,

while ensuring that we never accepted the status quo as inevitable.

tajā pašā laikā gādājot, lai mēs nekad nepieņemtu status quo kā neizbēgamu.

I came to realize that this, in and of itself,

Laika gaitā es sapratu, ka tā pati par sevi

was a very purposeful form of education.

bija ļoti mērķtiecīgs izglītošanas veids.

Viens no maniem mīļākajiem izglītotājiem,

One of my favorite educators, Brazilian author and scholar Paulo Freire,

brazīliešu rakstnieks un zinātnieks Paulo Freire,

speaks quite explicitly about the need for education

visai skaidri un gaiši runā

par to, ka izglītību jālieto kā rīku,

to be used as a tool for critical awakening and shared humanity.

lai modinātu mūsos kritisko domāšanu un kopēja cilvēcīguma apziņu.

In his most famous book, "Pedagogy of the Oppressed,"

Savā slavenākajā grāmatā „Apspiesto pedagoģija”

he states, "No one can be authentically human

viņš raksta: „Neviens nevar būt īsts cilvēks,

while he prevents others from being so."

kamēr viņš neļauj tādiem būt citiem.”

I've been thinking a lot about this lately, this idea of humanity,

Pēdējā laikā daudz par to esmu domājis,

par šo cilvēcīguma ideju,

and specifically, who in this world is afforded the privilege

un sevišķi par to, kuram šajā pasaulē ir privilēģija

of being perceived as fully human.

saukties par pilnvērtīgu cilvēku.

Over the course of the past several months,

Pēdējo dažu mēnešu laikā

the world has watched as unarmed black men, and women,

pasaule ir skatījusies, kā neapbruņoti melnādainie vīrieši un sievietes

have had their lives taken at the hands of police and vigilante.

iet bojā no policistu un civilo kārtības sargu rokām.

These events and all that has transpired after them

Šie noteikumi un viss, kas noticis pēc tam,

have brought me back to my own childhood

atgrieza mani atpakaļ paša bērnībā

and the decisions that my parents made about raising a black boy in America

pie lēmumiem, ko pieņēma mani vecāki par melnādaina bērna audzināšanu Amerikā,

that growing up, I didn't always understand in the way that I do now.

lēmumiem, kurus es tolaik ne vienmēr sapratu tā, kā tos saprotu tagad.

I think of how hard it must have been, how profoundly unfair it must have felt

Es domāju, cik gan smagi viņiem bija,

cik ļoti netaisnīgi viņiem lika justies tas,

for them to feel like they had to strip away parts of my childhood

ka viņiem jāatņem daļu no manas bērnības,

just so that I could come home at night.

tikai lai vakarā es atgrieztos mājās.

For example, I think of how one night,

Piemēram, es atceros, kā kādu nakti,

when I was around 12 years old, on an overnight field trip to another city,

kad man bija aptuveni 12 gadi,

divu dienu ekskursijā uz citu pilsētu mēs ar draugiem nopirkām ūdenspistoles

my friends and I bought Super Soakers

and turned the hotel parking lot into our own water-filled battle zone.

un pārvērtām viesnīcas autostāvvietu mūsu personīgajā ūdens kauju laukā.

Mēs slēpāmies aiz mašīnām,

We hid behind cars,

running through the darkness that lay between the streetlights,

skrējām tumsā starp ielas laternām,

boundless laughter ubiquitous across the pavement.

piepildot laukumu ar nerimstošiem smiekliem.

But within 10 minutes,

Bet jau pēc 10 minūtēm

ārā iznāca mans tēvs, sagrāba mani aiz rokas

my father came outside, grabbed me by my forearm

and led me into our room with an unfamiliar grip.

un ar man svešu tvērienu ievilka mani istabā.

Before I could say anything,

Pirms es paspēju ko pateikt,

tell him how foolish he had made me look in front of my friends,

pateikt, cik muļķīgi viņš man licis izskatīties draugu acīs,

he derided me for being so naive.

viņš dzēlīgi pasmējās par to, cik gan naivs es esmu.

Looked me in the eye, fear consuming his face,

Viņš paskatījās man acīs bailēm pārņemtu seju

and said, "Son, I'm sorry,

un teica: „Dēls, man ļoti žēl,

but you can't act the same as your white friends.

bet tu nevari darīt tāpat kā tavi baltādainie draugi.

You can't pretend to shoot guns.

Tu nevari tēlot, ka šauj. Tu nevari tumsā skraidīt apkārt.

You can't run around in the dark.

Tu nevari nekur slēpties.”

You can't hide behind anything other than your own teeth."

I know now how scared he must have been,

Tagad es saprotu, cik viņš bija nobijies,

cik viegli es būtu varējis pazust nakts tukšumā,

how easily I could have fallen into the empty of the night,

that some man would mistake this water

kādam noturot šo ūdeni

for a good reason to wash all of this away.

par labu iemeslu izbeigt mūsu spēli.

These are the sorts of messages I've been inundated with my entire life:

Visu dzīvi esmu klausījies tādās pamācībās kā:

Always keep your hands where they can see them, don't move too quickly,

vienmēr turi rokas tā, lai tās būtu redzamas,

nekusties pārāk ātri,

take off your hood when the sun goes down.

novelc kapuci, kad saule noriet.

Mani vecāki savus bērnus audzināja padomu bruņās,

My parents raised me and my siblings in an armor of advice,

an ocean of alarm bells so someone wouldn't steal the breath from our lungs,

trauksmes zvanu jūrā tā, lai neviens neatņemtu gaisu no mūsu plaušām,

so that they wouldn't make a memory of this skin.

tā, lai no mums nepaliktu tikai atmiņas,

So that we could be kids, not casket or concrete.

tā, lai mēs būtu bērni, nevis zārki vai urnas.

And it's not because they thought it would make us better than anyone else

Un ne jau tāpēc, ka, viņuprāt, tā mēs kļūtu labāki par citiem

viņi vienkārši gribēja, lai mēs paliktu dzīvi.

it's simply because they wanted to keep us alive.

All of my black friends were raised with the same message,

Visus manus melnādainos draugus audzināja ar šo domu,

the talk, given to us when we became old enough

ar morāli, ko mums nolasīja, kad bijām gana pieauguši,

to be mistaken for a nail ready to be hammered to the ground,

lai mūs kļūdaini noturētu par naglām, kas jāiedzen zemē,

when people made our melanin synonymous with something to be feared.

kad cilvēki lika vienādības zīmi starp mūsu melatonīnu un bailēm.

Bet ko gan tas nodara bērnam —

But what does it do to a child

to grow up knowing that you cannot simply be a child?

uzaugšana zinot, ka viņš nevar būt vienkārši bērns?

Ka jaunības kaprīzes ir pārāk bīstamas tavai dzīvībai,

That the whims of adolescence are too dangerous for your breath,

that you cannot simply be curious,

ka nevari būt vienkārši ziņkārīgs,

that you are not afforded the luxury of making a mistake,

ka tev nav ļauts izdarīt kļūdu,

that someone's implicit bias

ka kāda aklie aizspriedumi

might be the reason you don't wake up in the morning.

var kļūt par cēloni tam, ka no rīta vairs nepamosties.

But this cannot be what defines us.

Bet tas nevar būt noteicošais.

Because we have parents who raised us to understand

Jo mums ir vecāki, kuri audzināja mūs saprast,

that our bodies weren't meant for the backside of a bullet,

ka mūsu ķermenis nav domāts lodei,

but for flying kites and jumping rope, and laughing until our stomachs burst.

bet gan pūķiem un lecamauklām, un smiekliem, līdz sāk sāpēt vēders.

We had teachers who taught us how to raise our hands in class,

Mums bija skolotāji, kas mācīja mūs klasē celt rokas,

and not just to signal surrender,

— un ne tikai lai rādītu padošanos —

and that the only thing we should give up

ka vienīgais, no kā mums ir jāatsakās,

is the idea that we aren't worthy of this world.

ir doma, ka neesam šīs pasaules cienīgi.

So when we say that black lives matter, it's not because others don't,

Kad sakām, ka melno dzīvībām ir vērtība, tas nav tāpēc, ka citu dzīvēm tās nav,

it's simply because we must affirm that we are worthy of existing without fear,

bet gan tāpēc, ka mums jāpasaka, ka esam cienīgi dzīvot bez bailēm,

when so many things tell us we are not.

kad tik daudz kas mums saka, ka neesam.

I want to live in a world where my son

Es gribu dzīvot pasaulē, kur manu dēlu

will not be presumed guilty the moment he is born,

neuzskatīs par vainīgu kopš dzimšanas brīža,

where a toy in his hand isn't mistaken for anything other than a toy.

kur rotaļlietu viņa rokās neuzskatīs ne par ko citu kā vien par rotaļlietu.

And I refuse to accept that we can't build this world into something new,

Un es atsakos pieņemt, ka nevaram pārvērst šo pasauli

some place where a child's name

par vietu, kur bērna vārds

doesn't have to be written on a t-shirt, or a tombstone,

nav jāraksta uz t-krekla vai kapakmens,

where the value of someone's life

kur cilvēka dzīves vērtību

isn't determined by anything other than the fact that they had lungs,

nenosaka nekas cits kā vien tas, ka viņam ir plaušas,

a place where every single one of us can breathe.

par vietu, kur ikkatrs no mums var elpot.

Thank you.

Paldies.

(Applause)

(Aplausi)