Carl Honore: In praise of slowness

Translator: Ilze Garda Reviewer: Kristaps Kadiķis

Es gribētu sākt ar novērojumu.

What I'd like to start off with is an observation,

Proti, ja pēdējā gada laikā esmu ko iemācījies,

which is that if I've learned anything over the last year,

it's that the supreme irony

tad to, ka vislielākā ironija, publicējot grāmatu par lēnumu,

of publishing a book about slowness

is that you have to go around promoting it really fast.

ir tas, ka, grāmatu reklamējot, ir jāceļo ļoti ātri.

I seem to spend most of my time these days

Tagad, šķiet, lielāko daļu laika pavadu,

zipping from city to city, studio to studio,

traucoties no pilsētas uz pilsētu, no studijas uz studiju,

interview to interview,

no intervijas uz interviju,

pasniedzot grāmatu mazītiņos uzkodu izmēra gabaliņos.

serving up the book in really tiny bite-size chunks.

Because everyone these days

Jo mūsdienās visi grib zināt, kā kļūt lēnākiem,

wants to know how to slow down,

bet to, kā kļūt lēnākiem, viņi grib zināt ļoti ātri.

but they want to know how to slow down really quickly. So ...

so I did a spot on CNN the other day

Pirms pāris dienām uzstājos CNN,

where I actually spent more time in makeup than I did talking on air.

kur patiesībā vairāk laika pavadīju grimētavā nekā pašā raidījumā.

And I think that -- that's not really surprising though, is it?

Un tas laikam īsti nepārsteidz, vai ne?

Because that's kind of the world that we live in now,

Jo tādā pasaulē mēs tagad dzīvojam,

a world stuck in fast-forward.

pasaulē, kas iestrēgusi paātrināšanas režīmā.

A world obsessed with speed,

Pasaulē, kas apsēsta ar ātrumu, kas visu grib darīt arvien ātrāk,

with doing everything faster, with cramming more and more

kas arvien īsākā laika posmā grib iespiest arvien vairāk.

into less and less time.

Every moment of the day feels like

Katrs dienas mirklis šķiet esam sacensības ar pulksteni.

a race against the clock.

Aizņemoties Kerijas Fišeres teikto,

To borrow a phrase from Carrie Fisher, which is

kas ir manā biogrāfijā, bet pieminēšu to arī šeit:

in my bio there; I'll just toss it out again --

"These days even instant gratification takes too long." (Laughter)

„Mūsdienās pat tūlītējs apmierinājums prasa pārāk daudz laika.”

And

(Smiekli)

Un ko mēs darām, ja gribam kaut ko uzlabot?

if you think about how we to try to make things better, what do we do?

No, we speed them up, don't we? So we used to dial; now we speed dial.

Mēs to paātrinām, vai ne?

Bija zvani, nu ir ātrie zvani,

We used to read; now we speed read. We used to walk; now we speed walk.

bija lasīšana, nu ir ātrlasīšana, bija iešana, nu ir ātriešana,

And of course, we used to date and now we speed date.

un, protams, bija randiņi, un nu mums ir ātrie randiņi.

And even things that are by their very nature slow --

Pat lietas, kas savā būtībā ir lēnas – arī tās mēs mēģinām paātrināt.

we try and speed them up too.

Nesen es biju Ņujorkā

So I was in New York recently, and I walked past a gym

un gāju garām sporta zālei, kuras logā bija jaunu vakara nodarbību reklāma.

that had an advertisement in the window for a new course, a new evening course.

Tā bija – uzminējāt – ātrās jogas reklāma.

And it was for, you guessed it, speed yoga.

So this -- the perfect solution for time-starved professionals

Ideāls risinājums laikā trūkumā nonākušiem profesionāļiem,

who want to, you know, salute the sun,

kas vēlas sveicināt sauli, bet gribētu to nodarīt 20 minūtēs.

but only want to give over about 20 minutes to it.

Tie, protams, ir savā ziņā galēji piemēri,

I mean, these are sort of the extreme examples,

tie ir uzjautrinoši, un par tiem ir labi pasmieties.

and they're amusing and good to laugh at.

But there's a very serious point,

Bet tajā ir arī kas ļoti nopietns,

and I think that in the headlong dash of daily life,

un, manuprāt, ikdienas steigā mēs bieži vien nepamanām kaitējumu,

we often lose sight of the damage

that this roadrunner form of living does to us.

ko šāds ātruma piesātināts dzīvesveids mums nodara.

We're so marinated in the culture of speed

Mēs esam tik ļoti iemarinēti ātruma kultūrā,

that we almost fail to notice the toll it takes

ka gandrīz nemanām tā negatīvo ietekmi uz ikvienu mūsu dzīves aspektu –

on every aspect of our lives --

veselību, ēdienkarti, darbu, attiecībām, vidi un sabiedrību.

on our health, our diet, our work,

our relationships, the environment and our community.

And sometimes it takes

Reizēm ir vajadzīgs trauksmes zvans, kas pievērš mūsu uzmanību tam,

a wake-up call, doesn't it,

to alert us to the fact that we're hurrying through our lives,

ka steidzamies cauri dzīvei tā vietā, lai to dzīvotu,

instead of actually living them; that we're

ka dzīvojam ātru, nevis labu dzīvi.

living the fast life, instead of the good life.

And I think for many people, that wake-up call

Manuprāt, daudziem šis trauksmes zvans atnāk slimības, izdegšanas veidolā,

takes the form of an illness.

You know, a burnout, or eventually the body says,

vai arī ķermenis galu galā saka: „Es tā vairs nespēju!” un padodas.

"I can't take it anymore," and throws in the towel.

Or maybe a relationship goes up in smoke

Vai varbūt izjūk attiecības,

because we haven't had the time, or the patience,

jo mums nav bijis ne laika, ne pacietības, ne iekšējā miera,

or the tranquility,

to be with the other person, to listen to them.

lai būtu kopā ar otru cilvēku, lai viņā ieklausītos.

And my wake-up call came when I started

Mans trauksmes zvans ieskanējās, kad sāku savam dēlam lasīt vakara pasakas,

reading bedtime stories to my son,

and I found that at the end of day,

un dienas beigās, ieejot viņa istabā, es vienkārši nevarēju apstāties.

I would go into his room and I just couldn't slow down -- you know,

„Kaķi cepurē” es lasīju ātri –

I'd be speed reading "The Cat In The Hat."

I'd be -- you know, I'd be skipping lines here,

izlaidu pa kādai rindiņai te, pa kādai rindkopai tur,

paragraphs there, sometimes a whole page,

reizēm veselu lappusi.

and of course, my little boy knew the book inside out, so we would quarrel.

Mans mazais grāmatu, protams, zināja no galvas,

tāpēc mēs strīdējāmies.

And what should have been the most relaxing, the most intimate,

Tam bija jābūt visnomierinošākajam, intīmākajam un maiguma pilnākajam brīdim,

the most tender moment of the day,

when a dad sits down to read to his son,

kad tētis apsēžas, lai lasītu priekšā savam dēlam,

taču tā vietā tas kļuva par gladiatoru cīņu starp divām gribām,

became instead this kind of gladiatorial battle of wills,

a clash between my speed

par mana ātruma un viņa lēnuma sadursmi.

and his slowness.

And this went on for some time,

Tā tas turpinājās kādu laiku, līdz pieķēru sevi,

until I caught myself scanning a newspaper article

pa diagonāli lasot rakstu par laika taupīšanu steidzīgiem cilvēkiem.

with timesaving tips for fast people.

Vienā no padomiem bija minēta grāmatu sērija

And one of them made reference to a series of books called

"The One-Minute Bedtime Story."

„Vakara pasaciņa vienā minūtē”.

And I wince saying those words now,

Un tagad man to ir neērti teikt,

but my first reaction at the time was very different.

bet tolaik mana pirmā reakcija bija pavisam citāda.

My first reflex was to say,

Mana pirmā automātiskā reakcija bija: „Aleluja! Kas par lielisku ideju!

"Hallelujah -- what a great idea!

This is exactly what I'm looking for to speed up bedtime even more."

Tieši tas, ko meklēju, lai gulētiešanu paātrinātu vēl vairāk.”

But thankfully,

Taču, paldies dievam,

a light bulb went on over my head, and my next reaction was very different,

manā galvā iedegās spuldzīte, un mana nākamā reakcija bija citāda.

and I took a step back, and I thought,

Es paspēru soli atpakaļ un nodomāju: „Oho, vai tiešām ir nonācis tik tālu?

"Whoa -- you know, has it really come to this?

Vai man patiešām tā jāsteidzas,

Am I really in such a hurry that I'm prepared

ka dienas beigās esmu gatavs atšūt savu dēlu ar pāris teikumiem?”

to fob off my son with a sound byte at the end of the day?"

Es noliku avīzi un iekāpu lidmašīnā,

And I put away the newspaper --

and I was getting on a plane -- and I sat there,

un es tur sēdēju un darīju ko tādu, ko sen nebiju darījis, proti, neko.

and I did something I hadn't done for a long time -- which is I did nothing.

I just thought, and I thought long and hard.

Es vienkārši domāju – domāju ilgi un pamatīgi.

And by the time I got off that plane, I'd decided I wanted to do something about it.

Un, izkāpjot no lidmašīnas, biju nolēmis, ka gribu ar to kaut ko darīt.

I wanted to investigate this whole roadrunner culture,

Es gribēju izpētīt šo ātruma piesātināto kultūru

and what it was doing to me and to everyone else.

un to, ko tā nodara man un visiem pārējiem.

Man prātā bija divi jautājumi.

And I had two questions in my head.

The first was, how did we get so fast?

Pirmais – kā mēs kļuvām tik ātri?

And the second is, is it possible,

Un otrais – vai ir iespējams, un pat vēlams, piebremzēt?

or even desirable, to slow down?

Now, if you think about

Domājot par to, kā pasaule uzņēmusi tādu ātrumu,

how our world got so accelerated, the usual suspects rear their heads.

uzpeld ierastie aizdomās turamie –

You think of, you know, urbanization,

urbanizācija, patērniecība, darbavieta, tehnoloģijas.

consumerism, the workplace, technology.

Bet, ieskatoties rūpīgāk,

But I think if you cut through

those forces, you get to what might be the deeper

var atklāt dziļāku dzinuli, jautājuma kodolu,

driver, the nub of the question,

which is how we think about time itself.

proti, kā mēs uztveram pašu laiku.

In other cultures, time is cyclical.

Citās kultūrās laiks ir ciklisks.

It's seen as moving in great,

To uztver kustamies lielos, nesteidzīgos apļos.

unhurried circles.

It's always renewing and refreshing itself.

Tas vienmēr atjaunojas.

Whereas in the West, time is linear.

Savukārt Rietumos laiks ir lineārs.

It's a finite resource;

Tas ir ierobežots resurss; tas vienmēr aizplūst.

it's always draining away.

You either use it, or lose it.

To var vai nu izmantot, vai pazaudēt.

"Time is money," as Benjamin Franklin said.

„Laiks ir nauda,” kā teicis Bendžamins Franklins.

And I think what that does to us psychologically

Un, manuprāt, psiholoģiski tas rada tādu kā vienādojumu.

is it creates an equation.

Time is scarce, so what do we do?

Laika ir maz, tāpēc ko mēs darām?

Well -- well, we speed up, don't we?

Mēs palielinām ātrumu, vai ne?

We try and do more and more with less and less time.

Mēs arvien īsākā laikā mēģinām izdarīt arvien vairāk.

We turn every moment of every day

Ik dienas ik brīdi mēs pārvēršam skrējienā uz finišu –

into a race to the finish line --

a finish line, incidentally, that we never reach,

finišu, ko nejaušā kārtā nekad nesasniedzam,

bet tomēr finišu.

but a finish line nonetheless.

And I guess that the question is,

Jautājums, šķiet, ir, vai iespējams atbrīvoties no šādiem uzskatiem?

is it possible to break free from that mindset?

Paldies dievam, atbilde ir jā, jo, sākot pētīt, es atklāju,

And thankfully, the answer is yes, because

what I discovered, when I began looking around, that there is

ka visā pasaulē veidojas pretreakcija uz šo kultūru,

a global backlash against this culture that

kas apgalvo, ka ātrāk vienmēr ir labāk un aizņemtība ir vislabakā.

tells us that faster is always better, and that busier is best.

Right across the world, people are doing the unthinkable:

Visā pasaulē cilvēki dara neiedomājamo:

they're slowing down, and finding that,

viņi piebremzē,

un, lai gan pieņemts domāt, ka piebremzējot jūs notrieks,

although conventional wisdom tells you that if you slow down, you're road kill,

the opposite turns out to be true:

patiesībā izrādās pilnīgi otrādi –

that by slowing down at the right moments,

cilvēki atklāj, ka, īstajā brīdī samazinot ātrumu, viss izdodas labāk.

people find that they do everything better.

They eat better; they make love better; they exercise better;

Viņi ēd labāk, mīlējas labāk, sporto labāk, strādā labāk, dzīvo labāk.

they work better; they live better.

Un šajā brīžu, vietu un palēninājuma sajaukumā

And, in this kind of cauldron

of moments and places and acts of deceleration,

lie what a lot of people now refer to as

rodams tas, ko daudzi tagad dēvē par starptautisko lēnuma kustību.

the "International Slow Movement."

Now if you'll permit me a small act of hypocrisy,

Ja atļausiet mazliet liekulības,

es ļoti ātri pastāstīšu, kas lēnuma kustībā notiek.

I'll just give you a very quick overview of

what's going on inside the Slow Movement. If you think of food,

Runājot par ēdienu, daudzi būs dzirdējuši par slow food jeb lēnā ēdiena kustību.

many of you will have heard of the Slow Food movement.

Started in Italy, but has spread across the world,

Tā sākās Itālijā, bet izplatījās visā pasaulē,

and now has 100,000 members

un nu tajā ir apmēram 100 000 biedru 50 valstīs.

in 50 countries.

To vada ļoti vienkāršs un saprotams vēstījums,

And it's driven by a very simple and sensible message,

which is that we get more pleasure and more health

proti, mēs no ēdiena gūstam vairāk baudas un veselības,

from our food when we

ja to audzējām, gatavojam un patērējam saprātīgā ātrumā.

cultivate, cook and consume it at a reasonable pace.

I think also the explosion of

Manuprāt, arī bioloģiskās lauksaimniecības kustība

the organic farming movement, and the renaissance of farmers' markets,

un zemnieku tirdziņu atdzimšana

are other illustrations

apliecina faktu, ka cilvēki izmisīgi cenšas tikt prom

of the fact that people are desperate to get away from

no ēšanas, ēdiena gatavošanas un audzēšanas pēc rūpnieciska grafika.

eating and cooking and cultivating their food

on an industrial timetable.

They want to get back to slower rhythms.

Viņi grib atgriezties pie lēnākiem ritmiem.

And out of the Slow Food movement has grown something

No lēnā ēdiena kustības ir izveidojusies lēno pilsētu kustība,

called the Slow Cities movement, which has started in Italy,

kas sākās Itālijā, bet ir izplatījusies visā Eiropā un arī ārpus tās.

but has spread right across Europe and beyond.

And in this, towns

Šajā kustībā sāk domāt par pilsētainavām,

begin to rethink how they organize the urban landscape,

so that people are encouraged to slow down

kas mudinātu cilvēkus piebremzēt, pasmaržot rozes un satikt vienam otru.

and smell the roses and connect with one another.

So they might curb traffic,

Šādās pilsētās samazina satiksmi, ieliek kādu soliņu parkā, apzaļumo.

or put in a park bench, or some green space.

Savā ziņā šīs pārmaiņas kopumā ir vairāk nekā tikai atsevišķās izmaiņas –

And in some ways, these changes add up to more than the sum of their parts,

because I think when a Slow City becomes officially a Slow City,

kad pilsēta oficiāli kļūst par lēno pilsētu,

tas ir sava veida filozofisks paziņojums.

it's kind of like a philosophical declaration.

Tas pārējai pasaulei un pilsētas iedzīvotājiem vēsta,

It's saying to the rest of world, and to the people in that town,

that we believe that in the 21st century,

ka, mūsuprāt, 21. gadsimtā lēnumam ir nozīme.

Runājot par medicīnu,

In medicine, I think a lot of people are deeply disillusioned

daudzi, manuprāt ir pamatīgi vīlušies ātro risinājumu pieejā,

with the kind of quick-fix mentality

you find in conventional medicine.

kas sastopama tradicionālajā medicīnā.

And millions of them around the world are turning

Miljoniem cilvēku visā pasaulē pievēršas papildinošai un alternatīvai medicīnai,

to complementary and alternative forms of medicine,

which tend to tap into sort of

kas tiecas izmantot lēnākus, maigākus, holistiskākus dziedināšanas veidus.

slower, gentler, more holistic forms of healing.

Now, obviously the jury is out on many of these complementary therapies,

Protams, daudzas no šīm papildinošajām terapijām ir jāizvērtē,

and I personally doubt that the coffee enema

un es personīgi šaubos, ka kafijas klizma jelkad tiks oficiāli apstiprināta.

will ever, you know, gain mainstream approval.

But other treatments

Taču citām ārstniecības metodēm,

such as acupuncture and massage, and even just relaxation,

piemēram, akupunktūrai un masāžai vai pat vienkārši relaksācijai,

clearly have some kind of benefit.

pavisam noteikti ir savs labums,

And blue-chip medical colleges everywhere

un labākās medicīnas augstskolas visā pasaulē sāk pētīt šīs metodes,

are starting to study these things to find out how they work,

lai noskaidrotu, kā tās strādā un ko no tām varam mācīties.

and what we might learn from them.

Sekss. Ir tik daudz ātra seksa, vai ne?

Sex. There's an awful lot of fast sex around, isn't there?

I was coming to --

Es sasniedzu, emm... –

well -- no pun intended there.

tā nebija vārdu spēle –

es, teiksim tā, lēni devos uz Oksfordu

I was making my way, let's say, slowly to Oxford,

and I went through a news agent, and I saw a magazine,

un pa ceļam laikrakstu kioskā pamanīju žurnālu,

a men's magazine, and it said on the front,

vīrīešu žurnālu, kuram uz vāka rakstīts

"How to bring your partner to orgasm in 30 seconds."

„Kā 30 sekundēs novest partneri līdz orgasmam”.

So, you know, even sex

Tā ka pat seksam mūsdienās vajadzīgs hronometrs.

is on a stopwatch these days.

Now, you know,

Arī man tāpat kā citiem patīk ātrs sekss,

I like a quickie as much as the next person,

but I think that there's an awful lot to be gained

bet es domāju, ka ārkārtīgi daudz var gūt no lēna seksa, piebremzējot guļamistabā.

from slow sex -- from slowing down in the bedroom.

You know, you tap into that -- those deeper,

Jūs piekļūstat tām dziļākajām,

sort of, psychological, emotional, spiritual currents,

psiholoģiskajām, emocionālajām, garīgajām straumēm

and you get a better orgasm with the buildup.

un, paildzinot procesu, gūstat labāku orgasmu.

You can get more bang for your buck, let's say.

Jūs, teiksim tā, gūstat vairāk par to pašu naudu.

I mean, the Pointer Sisters said it most eloquently, didn't they,

Manuprāt, The Pointer Sisters to pateikušas vislabāk

when they sang the praises of "a lover with a slow hand."

ar savu slavas dziesmu „mīlniekam ar lēnu roku”.

Now, we all laughed at Sting

Mēs visi smējāmies par Stingu,

a few years ago when he went Tantric,

kad viņš pirms dažiem gadiem pievērsās tantriskajam seksam,

but you fast-forward a few years, and now you find couples of all ages

bet dažus gadus vēlāk visu vecumu pāri bariem vien dodas uz semināriem

flocking to workshops, or maybe just

vai vienkārši paši savās guļamistabās meklē veidus,

on their own in their own bedrooms, finding ways

kā piebremzēt un uzlabot seksu.

to put on the brakes and have better sex.

And of course, in Italy where -- I mean, Italians always seem to know

Un, protams, Itālijā – itāļi vienmēr šķiet zinām, kā gūt baudu, –

where to find their pleasure --

ir izveidota oficiāla lēnā seksa kustība.

they've launched an official Slow Sex movement.

Darbavieta.

The workplace.

Right across much of the world --

Daudzviet pasaulē – Ziemeļamerika ir ievērojams izņēmums –

North America being a notable exception --

working hours have been coming down.

darba stundu skaits samazinās.

And Europe is an example of that,

Eiropa šajā ziņā ir piemērs,

and people finding that their quality of life improves

un cilvēki atklāj, ka, strādājot mazāk, dzīves kvalitāte uzlabojas

as they're working less, and also

un pieaug arī ražīgums stundā.

that their hourly productivity goes up.

Now, clearly there are problems with

Protams, Francijā ar 35 stundu darba nedēļu ir problēmas –

the 35-hour workweek in France --

too much, too soon, too rigid.

pārāk daudz, pārāk ātri, pārāk stingri.

But other countries in Europe, notably the Nordic countries,

Tomēr citas Eiropas valstis, jo īpaši Ziemeļvalstis,

are showing that it's possible

pierāda, ka izcilu ekonomiku iespējams sasniegt

to have a kick-ass economy

without being a workaholic.

arī bez darbaholisma.

And Norway, Sweden,

Norvēģija, Zviedrija, Dānija un Somija

Denmark and Finland now rank

nu ir sešu pasaules konkurētspējīgāko valstu vidū,

among the top six most competitive nations on Earth,

and they work the kind of hours that would make the average American

un viņu darba stundu skaits liktu vidējam amerikānim raudāt no skaudības.

weep with envy.

And if you go beyond sort of the country level,

Ja ejam zemāk par valstu līmeni, līdz mikro jeb uzņēmumu līmenim,

down at the micro-company level,

more and more companies now are realizing

arvien vairāk uzņēmumu saprot,

that they need to allow their staff

ka jāļauj darbiniekiem vai nu strādāt mazāk stundu,

either to work fewer hours or just to unplug --

vai vienkārši atrauties no darba –

to take a lunch break, or to go sit in a quiet room,

paņemt pusdienu pauzi vai pasēdēt klusā telpā,

to switch off their Blackberrys and laptops -- you at the back --

izslēgt savus Blackberry un klēpjdatorus – jūs tur, aizmugurē, –

mobile phones,

un mobilos telefonus;

darbadienas laikā vai nedēļas nogalē,

during the work day or on the weekend, so that they have time to recharge

lai viņiem būtu laiks atpūsties

and for the brain to slide into that

un smadzenes ieslīdētu radošās domāšanas režīmā.

kind of creative mode of thought.

It's not just, though, these days,

Taču mūsdienās pārstrādājas ne tikai pieaugušie.

adults who overwork, though, is it? It's children, too.

Pārstrādājas arī bērni.

I'm 37, and my childhood ended in the mid-'80s,

Man ir 37 gadi, un mana bērnība beidzās 80. gadu vidū.

Es tagad skatos uz bērniem, un mani satriec šīs sacensības –

and I look at kids now, and I'm just amazed by the way they

race around with more homework,

vairāk mājasdarbu, vairāk privātstundu, vairāk ārpusskolas nodarbību,

more tutoring, more extracurriculars

than we would ever have conceived of a generation ago.

nekā mēs vienu paaudzi iepriekš vispār būtu varējuši aptvert.

And some of the most heartrending emails

Daļa no sirdi plosošākajiem e-pastiem, ko saņemu savā interneta vietnē,

that I get on my website

are actually from adolescents

patiesībā ir no pusaudžiem, kas nonākuši uz izdegšanas robežas

hovering on the edge of burnout, pleading with me

un lūdz mani rakstīt viņu vecākiem,

to write to their parents,

to help them slow down, to help them get off this

palīdzēt viņiem piebremzēt un nolēkt no šī pilna ātruma skrejceliņa.

full-throttle treadmill.

Paldies dievam, arī bērnu audzināšanā parādās pretreakcija,

But thankfully, there is a backlash there in parenting as well,

and you're finding that, you know, towns in the United States

un ASV pilsētas apvienojas

are now banding together and banning extracurriculars

un aizliedz ārpusskolas nodarbības noteiktā mēneša dienā,

on a particular day of the month, so that people can,

lai cilvēki varētu atvilkt elpu, pavadīt laiku ar ģimeni un piebremzēt.

you know, decompress and have some family time, and slow down.

Homework is another thing. There are homework bans

Otrs ir mājasdarbi.

Visā attīstītajā pasaulē mājasdarbu aizliegumi parādās

springing up all over the developed world

in schools which had been piling on the homework for years,

skolās, kas gadiem palielinājušas mājasdarbu apjomu,

and now they're discovering that less can be more.

un nu tās atklāj, ka mazāk var būt vairāk.

So there was a case up in Scotland recently

Nesen Skotijā dārga privātā skola ar izciliem mācību rezultātiem

where a fee-paying, high-achieving private school

banned homework

aizliedza mājasdarbus visiem, kas jaunāki par 13 gadiem.

for everyone under the age of 13,

Izcilie vecāki sašuta:

and the high-achieving parents freaked out and said,

„Jūs ko? Gribat, lai mūsu bērni izgāžas?”

"What are you -- you know, our kids will fall" -- the headmaster said,

Skolas direktors atbildēja: „Nē, nē, bērniem dienas beigās jāpiebremzē.”

"No, no, your children need to slow down at the end of the day."

And just this last month, the exam results came in,

Pagājušajā mēnesī parādījās eksāmenu rezultāti,

and in math, science, marks went up 20 percent

un matemātikā, dabaszinātnēs atzīmes bija par 20% labākas.

on average last year.

Manuprāt, ļoti zīmīgi ir tas, ka elitārās augstskolas,

And I think what's very revealing is that

the elite universities, who are often cited as the reason

ko bieži piesauc par iemeslu šai bērnu izdzīšanai,

that people drive their kids and hothouse them so much,

are starting to notice the caliber of students

sāk pamanīt, ka jauno studentu spējas samazinās.

coming to them is falling. These kids have wonderful marks;

Šiem bērniem ir brīnišķīgas atzīmes,

they have CVs jammed with extracurriculars,

viņu CV ir tik daudz ārpusskolas nodarbību, ka gribas vai raudāt.

to the point that would make your eyes water.

But they lack spark; they lack

Bet viņiem trūkst dzirksteles,

the ability to think creatively and think outside --

trūkst spējas domāt radoši un ārpus rāmjiem,

they don't know how to dream. And so what these Ivy League schools,

viņi neprot sapņot.

Tāpēc labākās ASV universtitātes, arī Oksforda un Kembridža,

and Oxford and Cambridge and so on, are starting to send a message

sāk vēstīt vecākiem un studentiem, ka mazliet jāpiebremzē.

to parents and students that they need to put on the brakes a little bit.

And in Harvard, for instance, they send out

Hārvarda Universitāte, piemēram, izsūtījusi vēstuli bakaulaura studentiem,

a letter to undergraduates -- freshmen --

telling them that they'll get more out of life, and more out of Harvard,

kurā teikts, ka no dzīves un studijām Hārvardā var gūt vairāk,

piebremzējot un darot mazāk,

if they put on the brakes, if they do less,

but give time to things, the time that things need,

bet veltot lietām laiku –

laiku, kas vajadzīgs, lai tās izbaudītu un izgaršotu.

to enjoy them, to savor them.

And even if they sometimes do nothing at all.

Pat ja reizēm tas nozīmē nedarīt neko.

And that letter is called -- very revealing, I think --

Un šīs vēstules nosaukums, manuprāt, izsaka visu –

"Slow Down!" -- with an exclamation mark on the end.

„Piebremzējiet!”, ar izsaukuma zīmi beigās.

So wherever you look, the message, it seems to me, is the same:

Tātad, lai kurp mēs skatītos, vēstījums, šķiet, ir tas pats –

that less is very often more,

mazāk bieži vien ir vairāk,

that slower is very often

lēnāk bieži vien ir labāk.

better. But that said, of course,

Tas nu būtu skaidrs, bet piebremzēt, protams, nav nemaz tik viegli.

it's not that easy to slow down, is it?

I mean, you heard that I got a speeding ticket

Varbūt zināt, ka saņēmu sodu par ātruma pārsniegšanu

while I was researching my book on the benefits of slowness,

laikā, kad pētīju lēnuma priekšrocības.

and that's true, but that's not all of it.

Tā ir, bet tas vēl nav viss.

I was actually en route to a dinner

Es toreiz biju ceļā uz lēnā ēdiena kustības rīkotām vakariņām.

held by Slow Food at the time.

And if that's not shaming enough, I got that ticket in Italy.

Un, ja tas vēl nav gan apkaunojoši, šo sodu es saņēmu Itālijā.

And if any of you have ever driven on an Italian highway,

Ja kāds no jums reiz ir braucis pa Itālijas automaģistrālēm,

you'll have a pretty good idea of how fast I was going.

jums būs visai skaidrs priekšstats par manu braukšanas ātrumu.

(Laughter)

(Smiekli)

But why is it so hard to slow down?

Bet kāpēc piebremzēt ir tik grūti?

I think there are various reasons.

Manuprāt, iemesli ir vairāki.

One is that speed is fun, you know, speed is sexy.

Viens no tiem – ātrums ir aizraujošs, ātrums ir seksīgs.

It's all that adrenaline rush. It's hard to give it up.

Viss tas adrenalīna pieplūdums, no tā ir grūti atteikties.

Es domāju, ka tam ir arī tāda kā metafiziska dimensija –

I think there's a kind of metaphysical dimension --

that speed becomes a way of walling ourselves off

ātrums kļūst par veidu, kā norobežoties no lielākiem, dziļākiem jautājumiem.

from the bigger, deeper questions.

We fill our head with distraction, with busyness,

Mēs aizpildām domas ar ko citu, ar aizņemtību,

so that we don't have to ask,

lai nebūtu sev jājautā:

am I well? Am I happy? Are my children growing up right?

„Vai man ir labi? Vai esmu laimīgs? Vai mani bērni aug, kā nākas?

Are politicians making good decisions on my behalf?

Vai politiķi manā vārdā pieņem labus lēmumus?”

Otrs iemesls – lai gan man šķiet, šis varbūt ir galvenais iemesls –

Another reason -- although I think, perhaps, the most powerful reason --

why we find it hard to slow down is the cultural taboo

piebremzēt ir grūti, jo savā kultūrā esam izveidojuši tabu pret piebremzēšanu.

that we've erected against slowing down.

"Slow" is a dirty word in our culture.

„Lēnām” mūsu kultūrā ir lamuvārds.

It's a byword for "lazy," "slacker,"

Tas ir sinonīms slinkumam, sliņķim, cilvēkam, kas padodas.

for being somebody who gives up.

„Viņš ir mazliet lēnīgs” patiesībā ir sinonīms stulbumam.

You know, "he's a bit slow." It's actually synonymous

with being stupid.

I guess what the Slow Movement -- the purpose of the Slow Movement,

Manuprāt, lēnuma kustības mērķis,

or its main goal, really, is to tackle that taboo,

tās galvenais mērķis ir tikt galā ar šo tabu

and to say that yes,

un teikt, jā, reizēm „lēnām” nav risinājums,

sometimes slow is not the answer,

that there is such a thing as "bad slow."

lēnām var būt arī slikti.

You know, I got stuck on the M25,

Es, ziniet, nesen iesprūdu M25, tas ir Londonas apvedceļš,

which is a ring road around London, recently,

and spent three-and-a-half hours there. And I can tell you,

un pavadīju tur trīsarpus stundas.

Un, ka es jums saku, tas bija ļoti slikts „lēnām”.

that's really bad slow.

But the new idea,

Taču jaunā, savā ziņā revolucionārā lēnuma kustības ideja,

the sort of revolutionary idea, of the Slow Movement,

is that there is such a thing as "good slow," too.

ir tā, ka pastāv arī labs „lēnām”.

And good slow is, you know, taking the time

Labs „lēnām” ir veltīt laiku maltītei ar ģimeni bez ieslēgta televizora.

to eat a meal with your family, with the TV switched off.

Or taking the time to look at a problem from all angles

Vai veltīt laiku, lai birojā paskatītos uz problēmu no visām pusēm

in the office to make the best decision

un pieņemtu labāko lēmumu darbā.

at work.

Or even simply just taking the time

Vai pat vienkārši nesteidzoties piembremzēt un izbaudīt dzīvi.

to slow down

and savor your life.

Now, one of the things that I found most uplifting

Viena no iedvesmojošākajām lietām saistībā ar šīs grāmatas izdošanu

about all of this stuff that's happened around the book

since it came out, is the reaction to it.

ir reakcija uz to.

Es zināju, ka grāmatu labi uzņems Jaunā laikmeta ļaudis,

And I knew that when my book on slowness came out,

it would be welcomed by the New Age brigade,

but it's also been taken up, with great gusto,

bet tā ļoti iepatikusies arī korporatīvajai pasaulei –

by the corporate world -- you know,

business press, but also

biznesa laikrakstiem, lieliem uzņēmumiem un vadības organizācijām.

big companies and leadership organizations.

Jo cilvēki ķēdes augšgalā, tādi kā jūs, manuprāt, sāk saprast,

Because people at the top of the chain, people like you, I think,

are starting to realize that there's too much

ka sistēmā ir pārāk daudz ātruma, pārāk daudz aizņemtības

speed in the system,

there's too much busyness, and it's time to find,

un ir pienācis laiks atkal apgūt ātrumu mainīšanas prasmi.

or get back to that lost art of shifting gears.

Another encouraging sign, I think,

Manuprāt, vēl viena iedrošinoša zīme

is that it's not just in the developed world

ir tā, ka idejai pievērsusies ne tikai attīstītā pasaule.

that this idea's been taken up. In the developing world,

Attīstības valstis, kas drīz vien kļūs par pirmās pasaules valstīm –

in countries that are on the verge of making that leap

into first world status -- China, Brazil,

Ķīna, Brazīlija, Taizeme, Polija un citas –

Thailand, Poland, and so on --

these countries have embraced the idea of the Slow Movement,

daudzi šo valstu iedzīvotāji ir pieņēmuši lēnuma kustības ideju,

many people in them, and there's a debate going on

par to spriež medijos un ielās.

in their media, on the streets.

Because I think they're looking at the West, and they're saying,

Jo, manuprāt, viņi skatās uz Rietumiem un saka:

"Well, we like that aspect of what you've got,

„Šis aspekts mums patīk,

bet par to gan neesam droši.”

but we're not so sure about that."

So all of that said, is it,

Ņemot vērā visu iepriekšteikto –

I guess, is it possible?

vai tas ir iespējams?

That's really the main question before us today. Is it possible

Tas šodien ir galvenais jautājums – vai ir iespējams piebremzēt?

to slow down? And

Man prieks teikt, ka atbilde pavisam noteikti ir jā,

I'm happy to be able to say to you

that the answer is a resounding yes.

And I present myself as Exhibit A,

un kā piemēru varu minēt pats sevi,

a kind of reformed and rehabilitated

pārmaiņas un rehabilitāciju piedzīvojušu ātrumholiķi.

speed-aholic.

Ātrums man joprojām patīk.

I still love speed. You know, I live in London,

Es dzīvoju Londonā, strādāju par žurnālistu,

and I work as a journalist,

and I enjoy the buzz and the busyness,

un man ļoti patīk rosība un aizņemtība,

and the adrenaline rush that comes from both of those things.

un adrenalīna pieplūdums, ko sniedz abas šīs lietas.

I play squash and ice hockey,

Es spēlēju skvošu un hokeju,

two very fast sports, and I wouldn't give them up for the world.

tie ir ļoti ātri sporta veidi, un es no tiem neparko neatteiktos.

But I've also, over the last year or so,

Taču aptuveni pēdējā gada laikā

got in touch with my inner tortoise.

esmu atklājis arī savu iekšējo bruņurupuci.

(Laughter)

And what that means is that

(Smiekli)

Tas nozīmē, ka vairs sevi nepārslogoju.

I no longer

overload myself gratuitously.

My default mode is no longer

Mans noklusējuma režīms vairs nav steigasholiķis.

to be a rush-aholic.

I no longer hear

Laiks man vairs nemin uz papēžiem, vismaz ne tik ļoti kā agrāk.

time's winged chariot drawing near,

or at least not as much as I did before.

I can actually hear it now, because I see my time is ticking off.

Patiesībā šobrīd min gan, jo redzu, kā mans laiks iet uz beigām.

Un labums no tā visa ir tāds,

And the upshot of all of that is that

I actually feel a lot happier, healthier,

ka tagad jūtos daudz laimīgāks, veselāks, ražīgāks nekā jebkad agrāk.

more productive than I ever have.

I feel like I'm living

Es jūtos tā, it kā savu dzīvi patiešām dzīvotu,

my life rather than actually just racing through it.

nevis tikai nestos tai cauri.

And perhaps, the most important

Un, iespējams, vissvarīgākais izdošanās rādītājs ir sajūta,

measure of the success of this

is that I feel that my relationships are a lot deeper,

ka manas attiecības kļuvušas daudz dziļākas, bagātīgākas, stiprākas.

richer, stronger.

And for me, I guess, the litmus test

Un man laikam lakmusa papīrītis,

kas parāda, vai tas strādā un ko tas nozīmē,

for whether this would work, and what it would mean,

was always going to be bedtime stories, because that's sort of where

vienmēr būs vakara pasaciņas, jo ar tām šis ceļojums sākās.

the journey began. And there too the news is

Un arī šajā jomā ziņas ir labas.

rosy. You know,

Vakarā es ieeju dēla istabā.

at the end of the day, I go into my son's room.

I don't wear a watch. I switch off my computer,

Esmu noņēmis rokaspulksteni,

izslēdzis datoru, lai nedzirdētu, kā e-pastā iekrīt jauna ziņa,

so I can't hear the email pinging into the basket,

and I just slow down to his pace and we read.

un es piebremzēju līdz viņa tempam, un mēs lasām.

And because children have their own tempo and internal clock,

Tā kā bērniem ir pašiem savs temps un iekšējais pulkstenis,

they don't do quality time,

viņiem nav tāds „kvalitatīvi pavadīts laiks”,

where you schedule 10 minutes for them to open up to you.

kur viņiem ir 10 minūtes, lai atvērtos vecākiem.

They need you to move at their rhythm.

Bērniem vajag, lai pielāgojaties viņu ritmam.

I find that 10 minutes into a story, you know,

Gadās, ka pēc 10 minūtēm pasaciņas mans dēls pēkšņi saka:

my son will suddenly say, "You know,

„Zini, šodien rotaļu laukumā notika kaut kas, kas man nepatika.”

something happened in the playground today that really bothered me."

And we'll go off and have a conversation on that.

Un mēs novirzāmies no pasakas un pārrunājam šo notikumu.

And I now find that bedtime stories

Savulaik vakara pasaciņas man bija kaut kas, kas jāizdara,

used to be

a box on my to-do list, something that I dreaded,

kaut kas, no kā baidījos,

because it was so slow and I had to get through it quickly.

jo tās bija lēnas un man bija ar tām ātri jātiek galā.

It's become my reward at the end of the day,

Nu tās man kļuvušas par vakara balvu,

something I really cherish.

kaut ko man ļoti dārgu.

And I have a kind of Hollywood ending

Un šīs runas noslēgumam man pat ir tādas kā Holivudas laimīgās beigas.

to my talk this afternoon,

which goes a little bit like this:

a few months ago, I was getting ready to go on

Pirms pāris mēnešiem es gatavojos doties vēl vienā grāmatas reklāmbraucienā.

another book tour, and I had my bags packed.

Ar sakravātām somām stāvēju pie ārdurvīm un gaidīju taksometru.

I was downstairs by the front door, and I was waiting for a taxi,

Lejā nonāca mans dēls –

and my son came down the stairs and

viņš bija uztaisījis man kartīti un nesa to man.

he'd made a card for me. And he was carrying it.

Viņš bija sastiprinājis kopā divas kartītes, ļoti līdzīgas šīm,

He'd gone and stapled two cards, very like these, together,

and put a sticker of his favorite

un virsū uzlīmējis savu iemīļotāko tēlu Tintiņu.

character, Tintin, on the front.

And he said to me,

Viņš to iedeva man, un es lasīju uzrakstīto:

or he handed this to me, and I read it,

and it said, "To Daddy, love Benjamin."

„Tētim. Mīlu. Bendžamins.”

And I thought, "Aw, that's really sweet.

Es sacīju: „Tas nu gan ir mīļi!

Vai tā ir veiksmes vēlējuma kartīte labam braucienam?”

Is that a good luck on the book tour card?"

And he said, "No, no, no, Daddy -- this is a card

Un viņš teica: „Nē, nē, tēt,

tā ir kartīte labākajam pasaku lasītājam pasaulē.”

for being the best story reader in the world."

And I thought, "Yeah, you know, this slowing down thing really does work."

Un es nodomāju: „Jā, tā piebremzēšana patiešām strādā!”

Thank you very much.

Liels paldies.