How to build your creative confidence | David Kelley

Translator: Timothy Covell Reviewer: Morton Bast

Translator: Guna Logina Reviewer: Kristaps Kadiķis

Šodien es ar jums vēlos runāt

I wanted to talk to you today about creative confidence.

par radošo pašapziņu.

I'm going to start way back in the third grade

Sākšu ar atgriešanos trešajā klasē

at Oakdale School in Barberton, Ohio.

Oukdeilas skolā Bārbertaunā, Ohaio.

Es atceros, ka kādu dienu mans labākais draugs Braiens veidoja projektu.

I remember one day my best friend Brian was working on a project.

Viņš gatavoja zirgu no māliem,

He was making a horse out of the clay our teacher kept under the sink.

kurus mūsu skolotājs glabāja zem izlietnes.

Kādā brīdī viena no meitenēm, kas sēdēja pie viņa galda,

And at one point, one of the girls that was sitting at his table,

vērojot, ko viņš dara,

seeing what he was doing, leaned over and said to him,

pieliecās pie viņa un teica:

„Tas ir briesmīgi. Tas nemaz neizskatās kā zirgs.'”

"That's terrible. That doesn't look anything like a horse."

Braiena pleci nolaidās.

And Brian's shoulders sank.

And he wadded up the clay horse and he threw it back in the bin.

Viņš samīcīja māla zirgu un iemeta to atpakaļ lādē.

Es nekad tā īsti neredzēju, ka Braiens ko tādu vairs darītu.

I never saw Brian do a project like that ever again.

And I wonder how often that happens, you know?

Es aizdomājos par to, cik bieži tā notiek.

Tas šķiet kā toreiz, kad es savai klasei pastāstīju šo stāstu par Braienu,

It seems like when I tell that story of Brian to my class,

daudzi pēc nodarbības vēlējās pienākt pie manis

a lot of them want to come up after class

and tell me about their similar experience,

un pastāstīt par savu līdzīgo pieredzi,

kā skolotājs viņus ir noraidījis

how a teacher shut them down,

vai kā pret viņiem kāds skolēns ir bijis īpaši nežēlīgs.

or how a student was particularly cruel to them.

Tajā brīdī daži pat pārstāja domāt,

And then some kind of opt out of thinking of themselves as creative

ka ir radoši.

at that point.

Es redzu, ka šāda domāšana, kas rodas bērnībā,

And I see that opting out that happens in childhood,

ir uz palikšanu un arvien vairāk iesakņojas

and it moves in and becomes more ingrained, even,

līdz pat brīdim, kad cilvēks kļūst pieaudzis.

by the time you get to adult life.

Tas ir bieži redzams.

So we see a lot of this.

Mums rīkojot darbnīcas

When we have a workshop

or when we have clients in to work with us side by side,

vai darbā plecu pie pleca strādājot ar klientiem,

galu galā mēs procesā nonākam pie brīža,

eventually we get to the point in the process

kas ir neskaidrs vai neierasts.

that's kind of fuzzy or unconventional.

Galu galā visi šie svarīgie izpilddirektori izvelk ārā savus Blackberry

And eventually, these big-shot executives whip out their BlackBerrys

un apgalvo, ka tiem ir jāveic ļoti svarīgi tālruņa zvani,

and they say they have to make really important phone calls,

un dodas uz izeju.

and they head for the exits.

Viņi jūtas tik neērti.

And they're just so uncomfortable.

When we track them down and ask them what's going on,

Mums viņiem sadzenot pēdas un jautājot, kas noticis,

viņi pasaka ko tādu kā: „Es vienkārši neesmu radošais tips.”

they say something like, "I'm just not the creative type."

But we know that's not true.

Bet mēs zinām, ka tā nav patiesība.

If they stick with the process, if they stick with it,

Ja viņi ir iesaistīti procesā, ja viņi ir iesaistīti tajā,

they end up doing amazing things.

viņi galu galā paveic apbrīnojamas lietas

And they surprise themselves at just how innovative

un pārsteidz paši sevi, cik patiesībā inovatīvi ir

they and their teams really are.

viņi un viņu komandas.

Tā nu es esmu pētījis šīs bailes no nosodījuma, kas mums piemīt.

So I've been looking at this fear of judgment that we have,

that you don't do things, you're afraid you're going to be judged;

Ka jūs neķeries pie darbiem, par ko jums ir bail, ka jūs nosodīs.

if you don't say the right creative thing, you're going to be judged.

Ja nepateiksit pareizo radošo lietu, jūs nosodīs.

Sastopot psihologu Albertu Benduru,

And I had a major breakthrough,

es piedzīvoju lielu atklājumu.

when I met the psychologist Albert Bandura.

Es nezinu, vai zināt Albertu Benduru.

I don't know if you know Albert Bandura, but if you go to Wikipedia,

Taču atvērtu Vikipēdiju,

it says that he's the fourth most important psychologist in history --

tā jums pavēstītu, ka viņš ir ceturtais svarīgākais psihologs vēsturē

kā Freids, Skiners, kaut kas un Bendura.

you know, like Freud, Skinner, somebody and Bandura.

(Laughter)

Benduram ir 86 gadi, un viņš joprojām strādā Stenfordā.

Bandura is 86 and he still works at Stanford.

And he's just a lovely guy.

Vienkārši jauks puisis.

Tā nu es devos viņu apciemot,

So I went to see him,

because he's just worked on phobias for a long time,

jo viņš jau ilgu laiku bija nodarbojies ar fobijām,

which I'm very interested in.

kuras mani ļoti interesē.

He had developed this way,

Viņš bija izstrādājis paņēmienu, sava veida metodoloģiju,

this, kind of, methodology,

that ended up curing people in a very short amount of time,

kuras rezultātā ļoti īsā laika sprīdī cilvēki tika izārstēti.

like, in four hours.

Četru stundu laikā sasniegtais izārstēto cilvēku rādītājs, kuriem bija fobijas, bija milzīgs.

He had a huge cure rate of people who had phobias.

And we talked about snakes -- I don't know why --

Mēs runājām par čūskām. Es nezinu, kāpēc mēs runājām par čūskām.

Mēs runājām par čūskām un bailēm no čūskām kā par fobiju.

we talked about snakes and fear of snakes as a phobia.

Tas bija patiešām patīkami, patiešām interesanti.

And it was really enjoyable, really interesting.

Viņš man pastāstīja, ka ieaicināja testa subjektu iekšā

He told me that he'd invite the test subject in,

and he'd say, "You know, there's a snake in the next room

un teica: „Ziniet, otrā istabā ir čūska,

un mēs dosimies tur iekšā.'”

and we're going to go in there."

Viņš teica, ka vairums uz to atbildēja:

To which, he reported, most of them replied,

"Hell no! I'm not going in there, certainly if there's a snake in there."

„Ne velna, es tur iekšā neiešu,

pavisam noteikti ne, ja tur ir čūska.”

Taču Benduram bija ārkārtīgi veiksmīgs pakāpenisks process.

But Bandura has a step-by-step process that was super successful.

So he'd take people to this two-way mirror

Viņš aizveda cilvēkus pie divpusēja spoguļa,

looking into the room where the snake was.

caur kuru varēja redzēt istabu, kurā atradās čūska,

un viņš lika cilvēkiem justies mierīgi šajā situācijā.

And he'd get them comfortable with that.

Then through a series of steps,

Tad soli pa solim

viņš tos virzīja, un drīz vien tie jau stāvēja gaitenī iepretim atvērtām durvīm

he'd move them and they'd be standing in the doorway with the door open,

and they'd be looking in there.

un skatījās iekšā.

And he'd get them comfortable with that.

Viņš tiem lika šajā situācijā justies mierīgi.

Vēlāk, pēc daudziem citiem mazmazītiņiem solīšiem,

And then many more steps later, baby steps,

viņi atradās istabā ar ādas cimdiem rokās, tādiem kā metinātāja cimdiem,

they'd be in the room, they'd have a leather glove like a welder's glove on,

un viņi galu galā pieskārās čūskai.

and they'd eventually touch the snake.

Tiklīdz viņi pieskārās čūskai, viss bija kārtībā. Viņi bija izārstēti.

And when they touched the snake, everything was fine. They were cured.

In fact, everything was better than fine.

Īstenībā viss bija vēl labāk kā kārtībā.

These people who had lifelong fears of snakes

Šie cilvēki, kas visu mūžu bija baidījušies no čūskām,

teica tādas lietas kā:

were saying things like,

„Skat, cik šī čūska ir skaista”

"Look how beautiful that snake is."

And they were holding it in their laps.

Viņi to turēja sev klēpī.

Bendura šo procesu sauc par „virzīto apguvi”.

Bandura calls this process "guided mastery."

I love that term: guided mastery.

Man patīk šis termins: virzītā apguve.

Notika vēl kas,

And something else happened.

These people who went through the process and touched the snake

šiem cilvēkiem, kuri tika pakļauti procesam un pieskārās čūskai,

galu galā bija mazākas raizes par citām lietām viņu dzīvē.

ended up having less anxiety about other things in their lives.

Viņi centās vairāk, nepadevās ilgāk

They tried harder, they persevered longer,

and they were more resilient in the face of failure.

un bija elastīgāki neveiksmju priekšā.

Viņi vienkārši ieguva jaunu pašapziņu.

They just gained a new confidence.

Bendura šo pašapziņu dēvē par pašspēku —

And Bandura calls that confidence "self-efficacy,"

the sense that you can change the world

apziņa, ka varat mainīt pasauli

un sasniegt izvirzītos mērķus.

and that you can attain what you set out to do.

Tikšanās ar Benduru man bija kā katarse,

Well, meeting Bandura was really cathartic for me,

because I realized that this famous scientist

jo es sapratu, ka šis slavenais zinātnieks

bija dokumentējis un zinātniski apstiprinājis

had documented and scientifically validated

to, ko mēs bijām redzējuši notiekam pēdējos 30 gadus.

something that we've seen happen for the last 30 years:

that we could take people who had the fear that they weren't creative,

Mēs varam paņemt cilvēkus, kuriem piemīt bailes, ka tie nav radoši,

and we could take them through a series of steps,

izvest tos cauri vairākiem soļiem,

kind of like a series of small successes,

tādai kā mazu panākumu virknei,

and they turn fear into familiarity.

viņu bailes pārvēršas pārzināšanā un viņi pārsteidz paši sevi.

And they surprise themselves.

Šīs pārvērtības ir apbrīnojamas.

That transformation is amazing.

„d.school” mēs to redzam visu laiku.

We see it at the d.school all the time.

People from all different kinds of disciplines,

Cilvēki, kas nāk no dažādām disciplīnām,

uzskata, ka viņi ir tikai analītiski.

they think of themselves as only analytical.

And they come in and they go through the process, our process,

Viņi ierodas un tiek izvesti cauri procesam, mūsu procesam,

they build confidence and now they think of themselves differently.

viņi iegūst pašapziņu un tad domā par sevi citādāk.

And they're totally emotionally excited about the fact that they walk around

Viņiem ir pilnīgs emocionāls pacēlums

par faktu, ka viņi iet,

thinking of themselves as a creative person.

domādami par sevi kā radošām personībām.

Tāpēc es domāju, ka viena no lietām, ko šodien paveikt,

So I thought one of the things I'd do today

is take you through and show you what this journey looks like.

ir izvest jūs cauri šim ceļojumam un parādīt, kā tas izskatās.

Man šis ceļojums izskatās kā Dags Dīcs.

To me, that journey looks like Doug Dietz.

Dags Dīcs ir tehniska personība.

Doug Dietz is a technical person.

Viņš rada medicīniskās attēlveides iekārtas,

He designs large medical imaging equipment.

lielas medicīniskās attēlveides iekārtas.

Viņš ir strādājis GE, un viņam ir bijusi fantastiska karjera.

He's worked for GE, and he's had a fantastic career.

Bet kādā brīdī viņu piemeklēja krīze.

But at one point, he had a moment of crisis.

Viņš bija slimnīcā un lūkojās uz vienu no savām magnētiskās rezonanses iekārtām, kas bija lietošanā,

He was in the hospital looking at one of his MRI machines in use,

kad viņš ieraudzīja jaunu ģimeni.

when he saw a young family, and this little girl.

Tur bija maza meitene,

šī mazā meitenīte raudāja un bija pārbijusies.

And that little girl was crying and was terrified.

Dags bija patiešām vīlies, uzzinot,

And Doug was really disappointed to learn

ka gandrīz 80 procentiem šīs slimnīcas pediatrijas pacientu

that nearly 80 percent of the pediatric patients in this hospital

had to be sedated in order to deal with his MRI machine.

bija nepieciešami nomierinošie līdzekļi, lai tiktu galā ar viņa magnētiskās rezonanses iekārtu.

Dagam tas lika dziļi vilties,

And this was really disappointing to Doug,

jo pirms tam viņš bija lepns par savu paveikto darbu.

because before this time, he was proud of what he did.

He was saving lives with this machine.

Ar šo iekārtu viņš glāba dzīvības.

Bet viņam bija ļoti sāpīgi redzēt bailes,

But it really hurt him to see the fear that this machine caused in kids.

ko šī iekārta izraisīja bērnos.

About that time, he was at the d.school at Stanford taking classes.

Apmēram tajā laikā viņš atradās „d.school”, Stenfordā, kur studēja.

Viņš mācījās par mūsu procesu,

He was learning about our process, about design thinking, about empathy,

par projekta domāšanu, par empātiju,

par iteratīvo prototipu veidošanu.

about iterative prototyping.

And he would take this new knowledge and do something quite extraordinary.

Viņš izmantoja šīs jaunās zināšanas

un paveica ko diezgan neparastu.

Viņš pārveidoja visu skenēšanas pieredzi.

He would redesign the entire experience

of being scanned.

And this is what he came up with.

Lūk, pie kā viņš beigu beigās nonāca.

(Laughter)

Viņš to pārvērta par piedzīvojumu bērniem.

He turned it into an adventure for the kids.

Viņš nokrāsoja sienas un nokrāsoja iekārtu,

He painted the walls and he painted the machine,

un panāca, ka cilvēki, kas pazīst bērnus, iemāca radiologiem jaunas prasmes,

and he got the operators retrained by people who know kids,

piemēram, bērnu muzeja darbinieki.

like children's museum people.

Nu, kad ierodas bērns, tā ir pieredze.

And now when the kid comes, it's an experience.

And they talk to them about the noise and the movement of the ship.

Viņi runā ar tiem par troksni un kuģa kustēšanos.

Atnākot bērniem, viņi saka:

And when they come, they say,

"OK, you're going to go into the pirate ship,

„Labi, tu dosies uz pirātu kuģi,

but be very still, because we don't want the pirates to find you."

bet esi pavisam nekustīgs, jo mēs negribam, lai pirāti tevi atrod.”

Rezultāti bija ārkārtīgi dramatiski.

And the results were super dramatic:

Tātad, no aptuveni 80 procentiem bērnu, kuriem bija nepieciešami nomierinošie līdzekļi,

from something like 80 percent of the kids needing to be sedated,

to something like 10 percent of the kids needing to be sedated.

uz aptuveni 10 procentiem bērnu, kuriem nepieciešama nomierināšana.

And the hospital and GE were happy, too,

Arī slimnīca un GE bija priecīgi.

because you didn't have to call the anesthesiologist all the time,

Jo nebija nepieciešams visu laiku saukt anesteziologu,

and they could put more kids through the machine in a day.

un vienā dienā vairāk bērniem varēja veikt pārbaudi.

Tā nu kvantitatīvie rādītāji bija lieliski.

So the quantitative results were great.

But Doug's results that he cared about were much more qualitative.

Bet Daga rezultāti, par kuriem viņš raizējās, bija daudz vairāk kvalitatīvi.

He was with one of the mothers

Viņš bija kopā ar vienu no mātēm,

waiting for her child to come out of the scan.

kas gaidīja savu bērnu iznākam no skenēšanas telpas.

And when the little girl came out of her scan,

Mazajai meitenītei atgriežoties no skenēšanas,

she ran up to her mother and said,

viņa pieskrēja pie savas mammas un teica:

"Mommy, can we come back tomorrow?"

„Mammīt, vai mēs varam atnākt arī rīt?”

(Laughter)

(Smiekli)

Esmu dzirdējis Dagu stāstām šo stāstu daudzas reizes,

And so, I've heard Doug tell the story many times

of his personal transformation

par savu personīgajām pārvērtībām

un par lielo sasniegumu dizainā, kas cēlās no tā,

and the breakthrough design that happened from it,

but I've never really seen him tell the story of the little girl

bet es tiešām nekad neesmu redzējis viņu stāstām stāstu par mazo meitenīti

bez asarām viņa acīs.

without a tear in his eye.

Doug's story takes place in a hospital.

Daga stāsts noris slimnīcā.

Es zinu vienu vai divas lietas par slimnīcām.

I know a thing or two about hospitals.

Pirms pāris gadiem es sajutu kunkuli vienā kakla pusē,

A few years ago, I felt a lump on the side of my neck.

un pienāca mana kārta magnētiskās rezonanses iekārtai.

It was my turn in the MRI machine.

Tas bija vēzis. Tas bija sliktā paveida vēzis.

It was cancer, it was the bad kind.

Man teica, ka man ir 40 procentu iespēja izdzīvot.

I was told I had a 40 percent chance of survival.

Tev savā pidžamā sēžot kopā ar citiem pacientiem,

So while you're sitting around with the other patients,

in your pajamas,

kuri visi ir bāli un tievi,

and everybody's pale and thin --

un gaidot, kad būs tava kārta saņemt gamma starus,

(Laughter)

you know? -- and you're waiting for your turn to get the gamma rays,

tu domā par daudzām lietām.

you think of a lot of things.

Visvairāk tu domā: „Vai es izdzīvošu?”

Mostly, you think about: Am I going to survive?

Es ļoti daudz domāju:

And I thought a lot about:

What was my daughter's life going to be like without me?

„Kāda būs manas meitas dzīve bez manis?”

Tu domā arī par citām lietām.

But you think about other things.

Es daudz domāju: „Kas man uz Zemes ir jāpaveic?”

I thought a lot about: What was I put on Earth to do?

What was my calling? What should I do?

„Kas ir mans aicinājums? Kas man būtu jādara?”

Es biju veiksminieks, jo man bija daudzas iespējas.

I was lucky because I had lots of options.

We'd been working in health and wellness,

Mēs bijām strādājuši ar veselības un labklājības jautājumiem

and K-12, and the developing world.

un no bērnudārza līdz 12. klasei, un jaunattīstības valstīs.

so there were lots of projects that I could work on.

Tādēļ bija daudzi projekti, kuros es varēju darboties.

Taču tajā brīdī es izlēmu un uzņēmos

But then I decided and committed at this point,

lietu, ar kuru es visvairāk vēlējos nodarboties —

to the thing I most wanted to do,

palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēkiem

which was to help as many people as possible

atgūt radošo pašapziņu, ko viņi pa ceļam bija pazaudējuši.

regain the creative confidence they lost along their way.

Ja es izdzīvotu, tas būtu tas, ko vēlētos darīt.

And if I was going to survive, that's what I wanted to do.

Pateikšu priekšā, es izdzīvoju.

I survived, just so you know.

(Laughter)

(Smiekli)

(Applause)

(Aplausi)

Es patiešām ticu,

I really believe that when people gain this confidence --

ka tad, kad cilvēki iegūst šo pašapziņu,

„d.school” un „IDEO” mēs to redzam visu laiku,

and we see it all the time at the d.school and at IDEO --

viņi patiešām sāk nodarboties ar lietām, kurām viņu dzīvē ir liela nozīme.

that they actually start working on the things

that are really important in their lives.

Mēs redzam, ka cilvēki pamet savu nodarbošanos un dodas jaunos virzienos.

We see people quit what they're doing and go in new directions.

We see them come up with more interesting -- and just more -- ideas,

Mēs redzam, ka viņiem rodas vairāk interesantas un vienkārši vairāk idejas,

tāpēc viņi var izvēlēties no labākām idejām.

so they can choose from better ideas.

Viņi vienkārši pieņem labākus lēmumus.

And they just make better decisions.

Es zinu, ka TED konferencei jums vajag piemist kam pasauli mainošam.

I know at TED, you're supposed to have a change-the-world kind of thing,

Katram piemīt kāda pasauli mainoša īpašība.

isn't that -- everybody has a change-the-world thing?

Ja ir kāda, kas ir domāta man, tad tā ir šī. Palīdzēt tam notikt.

If there is one for me, this is it, to help this happen.

Tāpēc es ceru, ka jūs pievienosities maniem meklējumiem

So I hope you'll join me on my quest,

jūs kā ideju līderi.

you as, kind of, thought leaders.

It would be really great if you didn't let people divide the world

Tas būtu patiešām lieliski, ja jūs neļautu cilvēkiem iedalīt pasauli

into the creatives and the non-creatives, like it's some God-given thing,

radošajos un neradošajos tā, it kā tā būtu kāda Dieva dota lieta,

un liktu cilvēkiem saprast, ka viņi ir radoši no dabas.

and to have people realize that they're naturally creative,

Šiem dabiskajiem cilvēkiem ir jāļauj savām idejām pacelties spārnos.

and that those natural people should let their ideas fly;

Ka viņiem vajadzētu sasniegt to, ko Bendura sauc par pašspēku,

that they should achieve what Bandura calls self-efficacy,

ka jūs varat darīt to, ko esat iecerējuši,

that you can do what you set out to do,

and that you can reach a place of creative confidence

un ka varat sasniegt radošu pašapziņu

un pieskarties čūskai.

and touch the snake.

Thank you.

Paldies.

(Aplausi)

(Applause)