Why bother leaving the house? | Ben Saunders

Translator: Joseph Geni Reviewer: Thu-Huong Ha

Translator: Katrina Rutka Reviewer: Kristaps Kadiķis

I essentially drag sledges for a living,

Būtībā es pelnu iztiku ar kamanu vilkšanu,

so it doesn't take an awful lot to flummox me intellectually,

tādēļ nav īpaši jāpiepūlas, lai mani samulsinātu intelektuālajā ziņā,

but I'm going to read this question

bet es nolasīšu vienu jautājumu

from an interview earlier this year:

no intervijas, kas publicēta šī gada sākumā:

"Philosophically, does the constant supply of information

„Filozofiski runājot, vai pastāvīgā informācijas plūsma

steal our ability to imagine

zog mūsu iztēles spējas

or replace our dreams of achieving?

vai aizstāj mūsu sapņus par sasniegumiem?

After all, if it is being done somewhere by someone,

Galu galā, ja kāds jau to kaut kur dara

and we can participate virtually,

un mēs varam tajā virtuāli piedalīties,

then why bother leaving the house?"

kādēļ gan vispār iziet no mājas?”

I'm usually introduced as a polar explorer.

Mani parasti iepazīstina kā polārpētnieku.

I'm not sure that's the most progressive or 21st-century

Neesmu drošs, vai tas ir progresīvākais vai 21. gadsimtam atbilstošs amats,

of job titles, but I've spent more than two percent now

bet šobrīd esmu pavadījis vairāk nekā 2% savas dzīves,

of my entire life living in a tent inside the Arctic Circle,

mitinoties teltī polārā loka iekšpusē,

so I get out of the house a fair bit.

tā ka es diezgan daudz laika pavadu ārpus mājas.

And in my nature, I guess, I am a doer of things

Pēc savas būtības, šķiet, ka esmu darītājs

more than I am a spectator or a contemplator of things,

vairāk nekā vērotājs vai domātājs,

and it's that dichotomy, the gulf between ideas and action

un tieši šo dihotomiju, aizu starp idejām un darbību,

that I'm going to try and explore briefly.

es mēģināšu īsumā apskatīt plašāk.

The pithiest answer to the question "why?"

Kodolīgākā atbilde uz jautājumu „Kādēļ?”,

that's been dogging me for the last 12 years

kas mani vajājis pēdējos 12 gadus,

was credited certainly to this chap, the rakish-looking gentleman

ir piedēvējama šim puisim, trakulīga paskata kungam,

standing at the back, second from the left,

kas stāv aizmugurē, otrais no kreisās puses —

George Lee Mallory. Many of you will know his name.

Džordžs Lī Melorijs. Daudzi no jums atpazīs viņa vārdu.

In 1924 he was last seen disappearing into the clouds

Pēdējoreiz viņš tika redzēts 1924. gadā

nozūdam mākoņos netālu no Everesta virsotnes.

near the summit of Mt. Everest.

He may or may not have been the first person to climb Everest,

Viņš, iespējams, bija vai nebija pirmais cilvēks, kas uzkāpis Everestā,

more than 30 years before Edmund Hillary.

vairāk nekā 30 gadus pirms Edmunda Hilarija.

No one knows if he got to the top. It's still a mystery.

Tas, vai viņš sasniedza virsotni, joprojām ir noslēpums.

But he was credited with coining the phrase, "Because it's there."

Bet viņam piedēvēja šādas frāzes autora godu: „Jo tas tur ir.”

Now I'm not actually sure that he did say that.

Neesmu īsti pārliecināts, ka viņš to ir teicis, pierādījumu nav,

There's very little evidence to suggest it, but what he did say

bet tas, ko viņš tiešām ir teicis,

is actually far nicer,

ir pat daudz labāk, un arī to esmu izdrukājis.

and again, I've printed this. I'm going to read it out.

Es to jums nolasīšu.

"The first question which you will ask

„Pirmais jautājums, ko uzdosiet

and which I must try to answer is this:

un uz ko man jāmēģina atbildēt, ir šāds:

What is the use of climbing Mt. Everest?

kāda ir jēga kāpt Everestā?

And my answer must at once be, it is no use.

Mana tūlītējā atbilde ir — tam nav jēgas.

There is not the slightest prospect of any gain whatsoever.

Nav ne mazāko cerību no tā kaut ko iegūt.

Oh, we may learn a little about the behavior

Jā, varbūt uzzināsim nedaudz par cilvēka ķermeņa reakcijām lielā augstumā,

of the human body at high altitudes,

and possibly medical men may turn our observation

un, iespējams, mediķi spēs mūsu novērojumus

to some account for the purposes of aviation,

zināmā mērā izmantot aviācijas vajadzībām,

but otherwise nothing will come of it.

bet nekas cits no tā netiks iegūts.

We shall not bring back a single bit of gold or silver,

Mēs neatnesīsim ne kripatiņu zelta vai sudraba,

and not a gem, nor any coal or iron.

ne dārgakmeņus, nedz ogles vai dzelzi.

We shall not find a single foot of earth that can be planted

Mēs neatradīsim nevienu gabaliņu auglīgas zemes,

with crops to raise food. So it is no use.

kur iesēt labību ēdienam, tādēļ tam nav jēgas.

If you cannot understand that there is something in man

Ja nespējat saprast, ka cilvēkā ir kas tāds,

which responds to the challenge of this mountain

kas atsaucas šī kalna mestajam izaicinājumam

and goes out to meet it, that the struggle

un dodas tam pretī,

ka šī cīņa ir pašas dzīves cīņa, tiecoties augšup, vienmēr augšup,

is the struggle of life itself upward and forever upward,

then you won't see why we go.

tad jūs nesaskatīsiet, kāpēc mēs turp dodamies.

What we get from this adventure is just sheer joy,

Mēs no šī piedzīvojuma iegūstam vienīgi tīru prieku,

and joy, after all, is the end of life.

un prieks galu galā ir dzīves mērķis.

We don't live to eat and make money.

Mēs nedzīvojam, lai ēstu vai pelnītu naudu.

We eat and make money to be able to enjoy life.

Mēs ēdam un pelnām naudu, lai varētu baudīt dzīvi.

That is what life means, and that is what life is for."

Tas ir tas, ko nozīmē dzīve, un tas, kam dzīve ir domāta.”

Mallory's argument that leaving the house,

Melorija arguments, ka mājas pamešana un došanās

embarking on these grand adventures is joyful and fun,

šajos varenajos piedzīvojumos ir priekpilna un jautra,

however, doesn't tally that neatly with my own experience.

tomēr īsti nesaskan ar manis paša pieredzi.

The furthest I've ever got away from my front door

Vistālāk no savas mājas durvīm es nonācu 2004. gada pavasarī.

was in the spring of 2004. I still don't know exactly

Es vēl joprojām īsti nezinu,

what came over me, but my plan was to make

kas man uznāca, taču mana iecere bija vienatnē

a solo and unsupported crossing of the Arctic Ocean.

un bez atbalsta komandas šķērsot Ziemeļu Ledus okeānu.

I planned essentially to walk from the north coast of Russia

Es būtībā plānoju aiziet no Krievijas ziemeļu krasta

to the North Pole, and then to carry on to the north coast of Canada.

līdz Ziemeļpolam un tad turpināt iet līdz Kanādas ziemeļu krastam.

No one had ever done this. I was 26 at the time.

Neviens to vēl nebija paveicis. Man tobrīd bija 26 gadi.

A lot of experts were saying it was impossible,

Daudzi eksperti teica, ka tas nav iespējams,

and my mum certainly wasn't very keen on the idea.

un arī mana māte nebija pārāk lielā sajūsmā.

(Laughter)

(Smiekli)

The journey from a small weather station on the north coast

Ceļš no mazas laika apstākļu novērošanas stacijas Sibīrijas ziemeļos

of Siberia up to my final starting point,

līdz ceļojuma sākumpunktam ledāja malā, Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē,

the edge of the pack ice, the coast of the Arctic Ocean,

took about five hours, and if anyone watched fearless

aizņēma ap 5 stundām,

un, ja kāds vēroja arī bezbailīgā Fēliksa Baumgartnera augšupceļu,

Felix Baumgartner going up, rather than just coming down,

nevis tikai lejupceļu,

you'll appreciate the sense of apprehension,

jūs spēsiet iedomāties to nemieru,

as I sat in a helicopter thundering north,

ko izjutu, sēžot helikopterā ceļā uz ziemeļiem,

and the sense, I think if anything, of impending doom.

to vislabāk varētu nosaukt par pastardienas gaidām.

I sat there wondering what on Earth I had gotten myself into.

Es sēdēju un domāju par to, kur pie velna esmu iekūlies.

There was a bit of fun, a bit of joy.

Tas bija nedaudz jautri, neliels prieciņš.

I was 26. I remember sitting there

Man bija 26 gadi.

looking down at my sledge. I had my skis ready to go,

Atceros, kā sēdēju, raugoties uz savām kamanām.

Slēpes bija darba kārtībā, man bija pavadoņtelefons,

I had a satellite phone, a pump-action shotgun

ar sūkni darbināma bise gadījumam, ja man uzbruktu leduslācis.

in case I was attacked by a polar bear.

I remember looking out of the window and seeing the second helicopter.

Es palūkojos ārā pa logu un redzēju otru helikopteru.

We were both thundering through this incredible Siberian dawn,

Tie abi dārdināja cauri neticami skaistajai Sibīrijas rītausmai,

and part of me felt a bit like a cross between Jason Bourne

un daļa no manis jutās kā Džeisona Borna un Vilfreda Tesidžera krustojums.

and Wilfred Thesiger. Part of me

Daļa no manis bija diezgan lepna par sevi,

felt quite proud of myself, but mostly I was just utterly terrified.

taču lielākoties es biju pilnīgās šausmās.

And that journey lasted 10 weeks, 72 days.

Šis ceļojums ilga 10 nedēļas, 72 dienas.

I didn't see anyone else. We took this photo next to the helicopter.

Es nevienu citu neredzēju.

Šis foto ir uzņemts blakus helikopteram. Pēc tam es 10 nedēļas nevienu nesatiku.

Beyond that, I didn't see anyone for 10 weeks.

The North Pole is slap bang in the middle of the sea,

Ziemeļpols ir pašā jūras vidū,

so I'm traveling over the frozen surface of the Arctic Ocean.

tā ka es mēroju ceļu pāri Ziemeļu Ledus okeāna sasalušajai virsmai.

NASA described conditions that year as the worst since records began.

Togad NASA apstākļus raksturoja kā sliktākos kopš to mērījumu sākuma.

I was dragging 180 kilos of food and fuel and supplies,

Es vilku 180 kilogramus ēdiena, degvielas un piederumu, tas ir aptuveni 400 mārciņu.

about 400 pounds. The average temperature for the 10 weeks

Šo 10 nedēļu laikā vidējā temperatūra bija mīnus 35 grādi.

was minus 35. Minus 50 was the coldest.

Mīnus 50 bija zemākā.

So again, there wasn't an awful lot of joy or fun to be had.

Tā ka nekādi lielie prieki vai līksme tur nebija.

One of the magical things about this journey, however,

Tomēr burvīga šī ceļojuma iezīme

is that because I'm walking over the sea,

bija tā, ka es gāju pāri jūrai,

over this floating, drifting, shifting crust of ice

pāri milzīgam peldošam, kustīgam ledus gabalam,

that's floating on top of the Arctic Ocean is

kas peld pa Ziemeļu Ledus okeāna virsmu,

it's an environment that's in a constant state of flux.

un tā ir vide, kas nepārtraukti mainās.

The ice is always moving, breaking up, drifting around,

Ledus vienmēr kustas, lūst, dreifē, atkal sasalst,

refreezing, so the scenery that I saw for nearly 3 months

tā ka gandrīz 3 mēnešus es vēroju pilnīgi unikālu ainu.

was unique to me. No one else will ever, could ever,

Neviens cits nekad neredzēs un nevarēs redzēt

possibly see the views, the vistas, that I saw for 10 weeks.

tos skatus un ainavas, ko es vēroju 10 nedēļu garumā.

And that, I guess, is probably the finest argument for leaving the house.

Tas, manuprāt, ir labākais arguments par labu iziešanai no mājas.

I can try to tell you what it was like,

Es varu mēģināt jums stāstīt, kā tas bija,

but you'll never know what it was like,

bet jūs nekad nezināsiet, kā tas bija,

and the more I try to explain that I felt lonely,

un, jo vairāk es cenšos paskaidrot, ka jutos vientuļš,

I was the only human being in 5.4 million square-miles,

ka biju vienīgais cilvēks 8,7 miljonu kvadrātkilometru platībā,

it was cold, nearly minus 75 with windchill on a bad day,

ka bija auksti, sliktās dienās ar vēja brāzmām gandrīz mīnus 75 grādi,

the more words fall short, and I'm unable to do it justice.

jo vairāk trūkst vārdu, un es nespēju to pienācīgi aprakstīt.

And it seems to me, therefore, that the doing,

Un tādēļ man šķiet, ka darīšana,

you know, to try to experience, to engage, to endeavor,

mēģinājumi pieredzēt, iesaistīties, uzdrošināties,

rather than to watch and to wonder, that's where

nevis tikai vērot un brīnīties —

tieši tur slēpjas galvenais dzīves pildījums,

the real meat of life is to be found,

the juice that we can suck out of our hours and days.

sula, kuru mēs varam izsūkt no savām stundām un dienām.

And I would add a cautionary note here, however.

Tomēr es vēlētos izteikt brīdinājumu.

In my experience, there is something addictive

Manā pieredzē

dzīves baudīšanai uz cilvēcisko spēju robežas piemīt kas atkarību izraisošs.

about tasting life at the very edge of what's humanly possible.

Now I don't just mean in the field of

Ar to es nedomāju tikai neprātīgas mačo trakulības edvardiāņu stilā,

daft macho Edwardian style derring-do,

but also in the fields of pancreatic cancer,

bet arī aizkuņģa dziedzera vēža jomā,

there is something addictive about this, and in my case,

tajā ir kaut kas atkarību izraisošs,

un manā gadījumā, šķiet, polārās ekspedīcijas

I think polar expeditions are perhaps not that far removed

nemaz tik ļoti neatšķiras no kokaīna atkarības.

from having a crack habit.

I can't explain quite how good it is until you've tried it,

Es nevaru paskaidrot, cik patīkami tas ir, kamēr neesat to pamēģinājuši,

but it has the capacity to burn up all the money I can get my hands on,

bet tas spēj izšķērdēt visu naudu, kurai vien es tieku klāt,

to ruin every relationship I've ever had,

sabojāt visas attiecības, kuras man jebkad bijušas,

so be careful what you wish for.

tāpēc esiet uzmanīgi ar savām vēlmēm.

Mallory postulated that there is something in man

Melorijs izvirzīja domu, ka cilvēkā ir kas tāds,

that responds to the challenge of the mountain,

kas atsaucas kalna mestajam izaicinājumam,

and I wonder if that's the case whether there's something

un es domāju, vai tā tiešam ir,

in the challenge itself, in the endeavor, and particularly

vai pastāv kaut kas pašā izaicinājumā, pūlēs,

it īpaši lielajos, nepabeigtajos cilvēces izaicinājumos, kas mūs vilina,

in the big, unfinished, chunky challenges that face humanity

that call out to us, and in my experience that's certainly the case.

un pēc manas pieredzes tas tā tiešām ir.

There is one unfinished challenge

Ir viens nepieveikts izaicinājums,

that's been calling out to me for most of my adult life.

kas mani ir vilinājis lielāko daļu manas pieauguša cilvēka dzīves.

Many of you will know the story.

Daudzi zinās šo stāstu.

This is a photo of Captain Scott and his team.

Šī ir kapteiņa Skota un viņa komandas fotogrāfija.

Scott set out just over a hundred years ago to try

Pirms vairāk nekā simts gadiem

to become the first person to reach the South Pole.

Skots apņēmās kļūt par pirmo cilvēku, kas sasniedzis Dienvidpolu.

No one knew what was there. It was utterly unmapped

Neviens nezināja, kas tur ir.

at the time. We knew more about the surface of the moon

Tolaik mēs zinājām vairāk par Mēness virsmu

than we did about the heart of Antarctica.

nekā par Antarktīdas sirdi.

Scott, as many of you will know, was beaten to it

Kā jau daudzi no jums zina, Skotu apsteidza

by Roald Amundsen and his Norwegian team,

Roalds Amundsens un viņa norvēģu komanda,

who used dogs and dogsleds. Scott's team were on foot,

kas izmantoja suņus un suņu pajūgus.

all five of them wearing harnesses and dragging around sledges,

Skota komanda gāja kājām, visi pieci valkāja iejūgus un vilka kamanas,

and they arrived at the pole to find the Norwegian flag already there,

un, nokļuvuši līdz polam, viņi atrada plīvojošu Norvēģijas karogu,

I'd imagine pretty bitter and demoralized.

domāju, ka viņi bija diezgan sarūgtināti un demoralizēti.

All five of them turned and started walking back to the coast

Visi pieci griezās apkārt, devās atpakaļ krasta virzienā,

and all five died on that return journey.

un visi pieci atpakaļceļā gāja bojā.

There is a sort of misconception nowadays that

Mūsdienās pastāv tāds kā nepareizs pieņēmums,

it's all been done in the fields of exploration and adventure.

ka izpētes un piedzīvojumu jomās viss jau ir paveikts.

When I talk about Antarctica, people often say,

Kad runāju par Antarktīdu, cilvēki bieži saka:

"Hasn't, you know, that's interesting,

„Jā, interesanti, vai tas „Blue Peter” vadītājs jau to neizdarīja uz riteņa?”

hasn't that Blue Peter presenter just done it on a bike?"

Or, "That's nice. You know, my grandmother's going

Vai arī: „Cik jauki! Zini, mana vecmāmiņa nākamgad dosies kruīzā uz Antarktīdu.

on a cruise to Antarctica next year. You know.

Is there a chance you'll see her there?"

Vai tu gadījumā viņu tur nesatiksi?”

(Smiekli)

(Laughter)

But Scott's journey remains unfinished.

Tomēr Skota ceļojums vēl joprojām nav pabeigts.

No one has ever walked from the very coast of Antarctica

Neviens nav kājām mērojis ceļu no paša Antarktīdas krasta

to the South Pole and back again.

līdz Dienvidpolam un atpakaļ.

It is, arguably, the most audacious endeavor

Tas, iespējams, ir vispārdošākais mēģinājums

of that Edwardian golden age of exploration,

tajos edvardiāņu laikmeta pētniecības zelta gados,

and it seemed to me high time, given everything

un man šķita, ka ir pēdējais laiks,

ņemot vērā visu, kas kopš tā laika gadsimta gaitā ir atklāts,

we have figured out in the century since

from scurvy to solar panels, that it was high time

sākot ar cingu un beidzot ar saules paneļiem,

ka ir pēdējais laiks kādam mēģināt pabeigt šo uzdevumu.

someone had a go at finishing the job.

So that's precisely what I'm setting out to do.

Tā ka tieši to es mēģināšu paveikt.

This time next year, in October, I'm leading a team of three.

Nākamgad šajā laikā, oktobrī, es vadīšu 3 cilvēku komandu.

It will take us about four months to make this return journey.

Ceļš turp un atpakaļ mums aizņems aptuveni 4 mēnešus.

That's the scale. The red line is obviously halfway to the pole.

Tas ir mērogs — sarkanā līnija, protams, ir pusceļš līdz polam.

We have to turn around and come back again.

Jāgriežas riņķī un jānāk atpakaļ.

I'm well aware of the irony of telling you that we will be

Es labi apzinos ironiju,

blogging and tweeting. You'll be able to live

sakot jums, ka mēs veidosim bloga ierakstus un tvītosim.

Jūs spēsiet piedzīvot šo ceļojumu virtuāli ar mūsu starpniecību

vicariously and virtually through this journey

in a way that no one has ever before.

veidā, kā neviens to vēl nav darījis.

And it'll also be a four-month chance for me to finally

Man tā ir arī iespēja 4 mēnešu garumā

come up with a pithy answer to the question, "Why?"

beidzot atrast konkrētu atbildi uz jautājumu „Kādēļ?”

And our lives today are safer and more comfortable

Šodien mūsu dzīves ir drošākas un ērtākas nekā jebkad agrāk.

than they have ever been. There certainly isn't much call

Mūsdienās nav īpašas vajadzības pēc pētniekiem.

for explorers nowadays. My career advisor at school

Mans karjeras konsultants skolā

never mentioned it as an option.

to noteikti neminēja kā variantu.

If I wanted to know, for example,

Ja es vēlētos uzzināt, piemēram,

how many stars were in the Milky Way,

cik daudz zvaigžņu ir Piena ceļā,

cik vecas ir milzīgās galvas Lieldienu salās,

how old those giant heads on Easter Island were,

most of you could find that out right now

vairums no jums to varētu noskaidrot tūlīt, pat nepieceļoties kājās.

without even standing up.

And yet, if I've learned anything in nearly 12 years now

Tomēr, ja es kaut ko esmu iemācījies šo gandrīz 12 gadu laikā,

of dragging heavy things around cold places,

velkot smagas lietas pa aukstām vietām,

it is that true, real inspiration and growth

tad to, ka īsta, patiesa iedvesma un izaugsme

only comes from adversity and from challenge,

rodas tikai no grūtībām un izaicinājumiem,

from stepping away from what's comfortable and familiar

atkāpjoties no tā, kas ir ērts un pazīstams,

and stepping out into the unknown.

un dodoties pretī nezināmajam.

In life, we all have tempests to ride and poles to walk to,

Mums visiem dzīvē ir jādodas cauri vētrām un pretī poliem,

and I think metaphorically speaking, at least,

un, manuprāt, vismaz metaforiski runājot,

we could all benefit from getting outside the house

mēs visi varētu kaut ko iegūt,

nedaudz biežāk izejot no mājas, ja vien mēs spētu saņemt drosmi.

a little more often, if only we could summon up the courage.

I certainly would implore you to open the door just a little bit

Es noteikti jūs sirsnīgi aicinātu pavērt durvis nedaudz plašāk

and take a look at what's outside.

un palūkoties, kas atrodās ārā.

Thank you very much.

Liels paldies!

(Applause)

(Aplausi)