Dave Isay: Everyone around you has a story the world needs to hear

Translator: Ilze Garda Reviewer: Raimonds Jaks

Tonight, I'm going to try to make the case

Šovakar es mēģināšu jūs pārliecināt,

that inviting a loved one, a friend or even a stranger

ka uzaicināt kādu tuvu cilvēku, draugu vai pat svešinieku

to record a meaningful interview with you

kopīgi ierakstīt jēgpilnu interviju

just might turn out to be one of the most important moments in that person's life,

var kļūt par vienu no svarīgākajiem brīžiem šī cilvēka dzīvē

and in yours.

un arī jūsējā.

When I was 22 years old, I was lucky enough to find my calling

22 gadu vecumā man laimējās atrast savu aicinājumu,

when I fell into making radio stories.

kad sāku nodarboties ar radio stāstu veidošanu.

At almost the exact same time,

Gandrīz tajā pašā laikā

I found out that my dad, who I was very, very close to, was gay.

es uzzināju, ka mans tēvs, ar kuru bijām ļoti, ļoti tuvi, ir gejs.

I was taken completely by surprise.

Tas mani pārsteidza pilnīgi nesagatavotu.

We were a very tight-knit family,

Ģimenē mēs bijām ļoti tuvi,

and I was crushed.

un es biju satriekts.

At some point, in one of our strained conversations,

Kādā no mūsu saspīlētajām sarunām,

my dad mentioned the Stonewall riots.

tēvs pieminēja Stounvolas nemierus.

He told me that one night in 1969,

Viņš pastāstīja, ka kādā 1969. gada naktī

a group of young black and Latino drag queens

pulciņš jaunu, melnādainu un Latīņamerikas izcelsmes dragkvīnu

fought back against the police at a gay bar in Manhattan

stājās pretim policijai kādā Manhetenas geju bārā

called the Stonewall Inn,

ar nosaukumu Stonewall Inn

and how this sparked the modern gay rights movement.

un kā tas aizsāka mūsdienu kustību par geju tiesībām.

Tas bija lielisks stāsts, un tas rosināja manu interesi.

It was an amazing story, and it piqued my interest.

So I decided to pick up my tape recorder and find out more.

Tāpēc es nolēmu ņemt diktofonu un uzzināt vairāk.

With the help of a young archivist named Michael Shirker,

Ar jauna arhīvista Maikla Šērkera palīdzību

we tracked down all of the people we could find

mēs atradām visus cilvēkus, ko vien varējām,

who had been at the Stonewall Inn that night.

kuri tonakt bija bijuši Stonewall Inn.

Recording these interviews,

Ierakstot šīs intervijas,

I saw how the microphone gave me the license

es redzēju, kā mikrofons man ļauj

doties uz vietām, kurp es citkārt nebūtu gājis,

to go places I otherwise never would have gone

and talk to people I might not otherwise ever have spoken to.

un runāt ar cilvēkiem, ar kuriem es citkārt droši vien nebūtu runājis.

I had the privilege of getting to know

Man bija tas gods iepazīt

some of the most amazing, fierce and courageous human beings

dažus no visbrīnišķīgākajiem, stiprākajiem un drosmīgakajiem cilvēkiem,

I had ever met.

kādus jelkad esmu saticis.

It was the first time the story of Stonewall

Tā bija pirmā reize,

kad par Stounvolu uzzināja nacionālā radio klausītāji.

had been told to a national audience.

I dedicated the program to my dad,

Šo programmu es veltīju savam tētim,

it changed my relationship with him, and it changed my life.

tā mainīja mūsu abu attiecības, un tā mainīja manu dzīvi.

Over the next 15 years, I made many more radio documentaries,

Nākamo 15 gadu laikā es izveidoju vēl daudz dokumentālu radioprogrammu,

working to shine a light on people who are rarely heard from in the media.

lai stāstītu par cilvēkiem, par kuriem reti dzirdam medijos.

Over and over again,

Atkal un atkal

I'd see how this simple act of being interviewed

es redzēju, ka šī vienkāršā intervija

could mean so much to people,

cilvēkiem nozīmēja ļoti daudz,

jo īpaši tiem, kuriem teikts, ka viņu dzīvesstāstiem nav nozīmes.

particularly those who had been told that their stories didn't matter.

I could literally see people's back straighten

Es burtiski redzēju, kā iztaisnojas cilvēku muguras,

as they started to speak into the microphone.

kad tie sāka runāt mikrofonā.

In 1998, I made a documentary about the last flophouse hotels

1998. gadā es izveidoju dokumentālo programmu

par pēdējiem lētajiem hosteļiem Manhetenas Boverijā.

on the Bowery in Manhattan.

Guys stayed up in these cheap hotels for decades.

Daži puiši šajos lētajos mitekļos dzīvoja gadu desmitiem.

They lived in cubicles the size of prison cells

Viņi dzīvoja cietuma kameru izmēra nodalījumos,

covered with chicken wire

kas pārklāti ar sietu,

so you couldn't jump from one room into the next.

lai nevarētu pārlēkt no vienas istabas otrā.

Later, I wrote a book on the men with the photographer Harvey Wang.

Vēlāk kopā ar fotogrāfu Hārviju Vangu es par šiem vīriem uzrakstīju grāmatu.

I remember walking into a flophouse with an early version of the book

Es atceros, kā iegāju šajā miteklī ar šīs grāmatas agrīnu izdevumu

and showing one of the guys his page.

un rādīju vienam no puišiem lappusi par viņu.

He stood there staring at it in silence,

Viņš stāvēja un klusējot skatījās uz to,

then he grabbed the book out of my hand

tad izrāva grāmatu man no rokām

and started running down the long, narrow hallway

un metās skriet lejup pa garo, šauro gaiteni,

turot to virs galvas un kliedzot:

holding it over his head

shouting, "I exist! I exist."

„Es eksistēju! Es eksistēju.”

(Applause)

(Aplausi)

In many ways, "I exist" became the clarion call for StoryCorps,

Daudzējādā ziņā „Es eksistēju!” kļuva par StoryCorps saukli

this crazy idea that I had a dozen years ago.

šai trakajai idejai, kas man ienāca prātā pirms gadiem divpadsmit.

The thought was to take documentary work

Doma bija izveidot dokumentālu darbu

and turn it on its head.

un apgriezt to kājām gaisā.

Traditionally, broadcast documentary

Parasti dokumentālās programmas

has been about recording interviews to create a work of art or entertainment

nozīmē ierakstīt intervijas, lai radītu mākslas darbu, izklaides,

or education that is seen or heard by a whole lot of people,

vai izglītojošu programmu, ko skatās vai klausās ļoti daudz cilvēku,

but I wanted to try something

bet es gribēju pamēģināt ko tādu, kur pati intervija būtu šī darba mērķis,

where the interview itself was the purpose of this work,

and see if we could give many, many, many people the chance

un pārbaudīt,

vai šādi mēs varētu ļoti daudziem dot iespēju tapt uzklausītiem.

to be listened to in this way.

Tā nu pirms 11 gadiem Ņujorkas Centrālajā stacijā

So in Grand Central Terminal 11 years ago,

we built a booth where anyone can come to honor someone else

mēs uzbūvējām kabīni, kur ikviens varēja atnākt un pagodināt kādu citu,

intervējot šo cilvēku par viņa dzīvi.

by interviewing them about their life.

You come to this booth and you're met by a facilitator who brings you inside.

Ierodoties šajā kabīnē, jūs sagaida koordinators, kas jūs ieved telpā.

You sit across from, say, your grandfather

Jūs gandrīz stundu sēžat aci pret aci, teiksim, ar savu vectēvu –

for close to an hour and you listen and you talk.

jūs klausāties, un jūs sarunājaties.

Many people think of it as, if this was to be our last conversation,

Daudzi uz to skatās tā – ja šī būtu mūsu pēdējā saruna,

what would I want to ask of and say to this person

ko es gribētu pajautāt un pateikt šim cilvēkam, kas man nozīmē tik daudz?

who means so much to me?

At the end of the session, you walk away with a copy of the interview

Pēc sarunas jūs dodaties prom ar intervijas kopiju,

and another copy goes to the American Folklife Center

un otra kopija tiek nosūtīta Amerikas tautas centram

at the Library of Congress

Kongresa bibliotēkā,

lai jūsu mazmazmazmazbērni kādu dienu varētu iepazīt jūsu vectēvu

so that your great-great-great-grandkids can someday get to know your grandfather

through his voice and story.

caur viņa balsi un stāstu.

So we open this booth in one of the busiest places in the world

Tātad mēs atvērām šo kabīni vienā no pasaules steidzīgākajām vietām

and invite people to have this incredibly intimate conversation

un aicinājām cilvēkus uz šo ārkārtīgi intīmo sarunu

with another human being.

ar otru cilvēku.

I had no idea if it would work, but from the very beginning, it did.

Man nebija ne jausmas, vai tas strādās, taču jau no paša sākuma tas nostrādāja.

People treated the experience with incredible respect,

Cilvēki pret šo notikumu izturējās ar milzīgu cieņu,

un telpā risinājās brīnišķīgas sarunas.

and amazing conversations happened inside.

I want to play just one animated excerpt

Es gribu jums parādīt tikai vienu animētu fragmentu no kādas intervijas,

from an interview recorded at that original Grand Central Booth.

kas ierakstīta šajā pirmajā Ņujorkas Centrālās stacijas kabīnē.

This is 12-year-old Joshua Littman interviewing his mother, Sarah.

12 gadus vecais Džošua Litmans intervēja savu māti Sāru.

Josh has Asperger's syndrome.

Džošam ir Aspergera sindroms.

As you may know, kids with Asperger's are incredibly smart

Kā jau varbūt zināt, bērni ar Aspergeru ir ārkārtīgi gudri,

but have a tough time socially.

bet neveikli sociālajā saskarsmē.

They usually have obsessions.

Viņiem parasti ir kāda apsēstība.

In Josh's case, it's with animals,

Džoša gadījumā tie bija dzīvnieki.

so this is Josh talking with his mom Sarah

Tātad, lūk, Džošs sarunājas ar mammu Sāru

at Grand Central nine years ago.

Centrālajā stacijā pirms deviņiem gadiem.

(Video) Josh Littman: From a scale of one to 10,

(Video) Džošs Litmans: Skalā no 1 līdz 10 –

do you think your life would be different without animals?

vai tava dzīve būtu citādāka bez dzīvniekiem?

Sarah Littman: I think it would be an eight without animals,

Sāra Litmane: Es domāju, ka bez dzīvniekiem tā būtu 8,

because they add so much pleasure to life.

jo tie piešķir dzīvei tik daudz prieka.

JL: How else do you think your life would be different without them?

Dž.L.: Kā vēl tava dzīve mainītos bez tiem?

SL: I could do without things like cockroaches and snakes.

S.L.: Es varētu iztikt, piemēram, bez prusakiem un čūskām.

JL: Well, I'm okay with snakes as long as they're not venomous

Dž.L.: Nu, man čūskas netraucē, ja vien tās nav indīgas,

or constrict you or anything.

nežņaudz tevi un tamlīdzīgi.

SL: Yeah, I'm not a big snake person --

S.L.: Jā, es neesmu nekāds čūsku cilvēks.

JL: But cockroach is just the insect we love to hate.

Dž.L.: Un prusaks ir tikai kukainis, ko mums patīk ienīst.

SL: Yeah, it really is.

S.L.: Jā, tā patiešām ir.

JL: Have you ever thought you couldn't cope with having a child?

Dž.L.: Vai tu kādreiz esi domājusi, ka nespēsi tikt galā ar bērnu?

SL: I remember when you were a baby, you had really bad colic,

S.L.: Atceros, kad tu biji zīdainis, tev reiz bija šausmīgas kolikas,

so you would just cry and cry.

un tu raudāji vienā raudāšanā.

JL: What's colic? SL: It's when you get this stomach ache

Dž.L.: Kas ir kolikas?

S.L.: Tas ir tad, kad sāp vēders, un tu tikai kliedz un kliedz stundām ilgi.

and all you do is scream for, like, four hours.

JL: Even louder than Amy does?

Dž.L.: Pat vēl skaļāk nekā Eimija?

SL: You were pretty loud, but Amy's was more high-pitched.

S.L.: Tu biji diezgan skaļš, bet Eimijai ir spalgāka balss.

JL: I think it feels like everyone seems to like Amy more,

Dž.L.: Man šķiet, ka Eimija visiem patīk labāk,

like she's the perfect little angel.

viņa ir mazais, perfektais eņģelītis...

SL: Well, I can understand why you think that people like Amy more,

S.L.: Es saprotu, kāpēc tev šķiet, ka cilvēkiem Eimija patīk vairāk,

and I'm not saying it's because of your Asperger's syndrome,

un es nesaku, ka tas ir tava Aspergera sindroma dēļ,

but being friendly comes easily to Amy,

bet būt draudzīgai Eimijai padodas vieglāk,

whereas I think for you it's more difficult,

turpretim tev, manuprāt, tas ir grūtāk,

but the people who take the time to get to know you love you so much.

taču cilvēki, kuri velta laiku, lai tevi iepazītu, tevi ļoti, ļoti mīl.

JL: Like Ben or Eric or Carlos? SL: Yeah --

Dž.L.: Kā Bens vai Ēriks, vai Karloss? S.L.: Jā, un...

JL: Like I have better quality friends but less quantity? (Laughter)

Dž.L.: Tad man ir labākas kvalitātes draugi, bet mazākā kvantitātē? (Smiekli)

SL: I wouldn't judge the quality, but I think --

S.L.: Es negribētu spriest par kvalitāti...

JL: I mean, first it was like, Amy loved Claudia, then she hated Claudia,

Dž.L.: Vispirms Eimija jūsmoja par Klaudiju,

tad nevarēja viņu ciest, tad jūsmoja, tad nevarēja ciest.

she loved Claudia, then she hated Claudia.

SL: Part of that's a girl thing, honey.

S.L.: Daļēji tas ir tāpēc, ka viņas ir meitenes.

The important thing for you is that you have a few very good friends,

Galvenais, ka tev ir daži ļoti labi draugi,

un tieši tas dzīvē ir vajadzīgs.

and really that's what you need in life.

JL: Did I turn out to be the son you wanted when I was born?

Dž.L.: Vai es izrādījos tāds dēls, kādu tu gribēji, kad es piedzimu?

Did I meet your expectations?

Vai es atbildu tavām gaidām?

SL: You've exceeded my expectations, sweetie,

S.L.: Tu esi pārsniedzis manis gaidīto, mīļumiņ,

because, sure, you have these fantasies of what your child's going to be like,

jo, protams, ir visādas fantāzijas, kāds būs tavs bērns,

but you have made me grow so much as a parent, because you think --

bet tu man kā mammai esi licis tik ļoti augt, jo tu domā...

JL: Well, I was the one who made you a parent.

Dž.L.: Es biju tas, kurš tevi padarīja par mammu.

SL: You were the one who made me a parent. That's a good point. (Laughter)

S.L.: Tu biji tas, kurš mani padarīja par mammu, tev taisnība. (Smiekli)

But also because you think differently

Bet arī tāpēc, ka tu domā citādi,

from what they tell you in the parenting books,

nekā raksta grāmatās vecākiem.

I really had to learn to think outside of the box with you,

Ar tevi man patiešām vajadzēja iemācīties domāt ārpus rāmjiem,

and it's made me much more creative as a parent and as a person,

un tas mani kā mammu un kā cilvēku ir darījis daudz radošāku,

and I'll always thank you for that.

un es vienmēr būšu tev par to pateicīga.

JL: And that helped when Amy was born?

Dž.L.: Tas palīdzēja, kad piedzima Eimija?

SL: And that helped when Amy was born, but you are so incredibly special to me

S.L.: Tas palīdzēja, kad piedzima Eimija, taču tu man esi tik ļoti īpašs,

and I'm so lucky to have you as my son.

un man ir tik ļoti paveicies, ka tu esi mans dēls.

(Applause)

(Aplausi)

David Isay: After this story ran on public radio,

D.A.: Kad šis stāsts izskanēja radio,

Josh received hundreds of letters

Džošs saņēma simtiem vēstuļu,

telling him what an amazing kid he was.

kurās rakstīts, cik lielisks bērns viņš ir.

His mom, Sarah, bound them together in a book,

Viņa mamma Sāra tās iesēja grāmatā,

and when Josh got picked on at school, they would read the letters together.

un reizēs, kad Džošam skolā darīja pāri, viņi kopā lasīja šīs vēstules.

I just want to acknowledge that two of my heroes

Gribu pateikties abiem varoņiem,

are here with us tonight.

kas šovakar ir šeit, kopā ar mums.

Sarah Littman and her son Josh, who is now an honors student in college.

Sāra Litmane un viņas dēls Džošs, kas nu ar izcilām sekmēm studē augstskolā.

(Aplausi)

(Applause)

You know, a lot of people talk about crying when they hear StoryCorps stories,

Ziniet, daudzi runā par raudāšanu, kad dzird StoryCorps stāstus,

and it's not because they're sad.

taču ne tāpēc, ka tie būtu bēdīgi,

Most of them aren't.

vairums tādi nav.

I think it's because you're hearing something authentic and pure

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka dzirdam ko patiesu un tīru,

at this moment, when sometimes it's hard to tell

šajā laikā, kad reizēm ir grūti atšķirt

what's real and what's an advertisement.

patieso no reklāmas.

It's kind of the anti-reality TV.

Tas ir sava veida anti-realitātes šovs.

Nobody comes to StoryCorps to get rich.

Cilvēki nenāk uz StoryCorps, lai kļūtu bagāti.

Nobody comes to get famous.

Nenāk, lai kļūtu slaveni.

It's simply an act of generosity and love.

Tā vienkārši ir cēlsirdības un mīlestības vadīta rīcība.

So many of these are just everyday people

Pārsvarā tie ir parasti cilvēki,

talking about lives lived with kindness, courage, decency and dignity,

kas runā par dzīvi, kas dzīvota labestīgi, drosmīgi, godprātīgi un ar cieņu,

and when you hear that kind of story,

un, dzirdot šādus stāstus,

it can sometimes feel like you're walking on holy ground.

reizēm var šķist, ka staigājat pa svētītu zemi.

So this experiment in Grand Central worked,

Šis eksperiments Centrālajā stacijā izdevās,

and we expanded across the country.

un mēs to izvērsām visā valstī.

Today, more than 100,000 people in all 50 states

Šodien vairāk nekā 100 000 cilvēku 50 štatos

in thousands of cities and towns across America

un tūkstošiem pilsētu visā Amerikā

have recorded StoryCorps interviews.

ir ierakstījuši StoryCorps intervijas.

It's now the largest single collection of human voices ever gathered.

Tā ir kļuvusi par vislielāko, jelkad apkopoto cilvēku balsu kolekciju.

(Applause)

(Aplausi)

We've hired and trained hundreds of facilitators

Mēs esam pieņēmuši darbā un apmācījuši simtiem koordinatoru,

to help guide people through the experience.

lai tie cilvēkiem palīdzētu šajā piedzīvojumā.

Most serve a year or two with StoryCorps

Vairums ar StoryCorps pavada vienu vai divus gadus,

traveling the country, gathering the wisdom of humanity.

apceļojot valsti, apkopojot cilvēces gudrību.

They call it bearing witness,

Viņi to dēvē „būt par liecinieku”.

and if you ask them,

Ja jautāsiet,

all of the facilitators will tell you that the most important thing

visi koordinatori jums atbildēs,

ka vissvarīgākais, ko viņi iemācījušies, esot klāt šajās intervijās,

they've learned from being present during these interviews

is that people are basically good.

ir tas, ka pamatu pamatos cilvēki ir labi.

And I think for the first years of StoryCorps, you could argue

Un pirmajos StoryCorps gados, manuprāt, varētu strīdēties,

that there was some kind of a selection bias happening,

ka tam par pamatu ir zināma neobjektivitāte izvēlē,

but after tens of thousands of interviews with every kind of person

taču pēc desmitiem tūkstošu interviju ar visdažādākajiem cilvēkiem

in every part of the country --

visdažādākajās valsts vietās,

rich, poor, five years old to 105,

ar bagātiem, nabagiem, vecumā no pieciem līdz 105 gadiem,

80 different languages, across the political spectrum --

80 dažādās valodās, visā politiskajā spektrā,

you have to think that maybe these guys are actually onto something.

ir pamats domāt, ka viņiem varētu būt taisnība.

I've also learned so much from these interviews.

Es esmu arī daudz mācījies no šīm intervijām.

I've learned about the poetry and the wisdom and the grace

Esmu iepazinis poēziju un gudrību, un pievilcību,

that can be found in the words of people all around us

kas atrodama apkārt esošo cilvēku vārdos,

when we simply take the time to listen,

ja vien mēs atrodam laiku ieklausīties.

like this interview

Piemēram, šī intervija

between a betting clerk in Brooklyn named Danny Perasa

starp derību administratoru Bruklinā, vārdā Denijs Peraza,

who brought his wife Annie to StoryCorps to talk about his love for her.

kurš uz StoryCorps atveda savu sievu Eniju,

lai runātu par savu mīlestību pret viņu.

(Audio) Danny Perasa: You see, the thing of it is,

(Audio) Denijs Peraza: Redzi, lieta tāda,

I always feel guilty when I say "I love you" to you.

ka vienmēr jūtos vainīgs, kad saku tev „es tevi mīlu”,

And I say it so often. I say it to remind you

par to, ka saku to tik bieži.

Es to saku, lai atgādinātu tev,

that as dumpy as I am, it's coming from me.

ka, lai cik arī es nebūtu bezformīgs, tas nāk no manis.

It's like hearing a beautiful song from a busted old radio,

Tas ir kā klausīties brīnišķīgu dziesmu no sagrabējuša, veca radio,

and it's nice of you to keep the radio around the house.

un ir mīļi no tavas puses paturēt šo radio mājās.

Annie Perasa: If I don't have a note on the kitchen table,

Enija Peraza: Ja uz virtuves galda nav zīmītes,

man šķiet, ka kaut kas atgadījies, tu ik rītu man raksti mīlestības vēstuli.

I think there's something wrong.

You write a love letter to me every morning.

DP: Well, the only thing that could possibly be wrong

D.P.: Vienīgais, kas varētu atgadīties — neesmu varējis atrast pildspalvu.

is I couldn't find a silly pen.

A.P.: „Manai princesei: Šodien ārā briesmīgi līst.

AP: To my princess:

The weather outside today is extremely rainy.

Es tev piezvanīšu 11.20 no rīta.”

I'll call you at 11:20 in the morning.

D.P.: Tās ir romantiskas laika ziņas.

DP: It's a romantic weather report.

AP: And I love you. I love you. I love you.

A.P.: „Un es mīlu tevi. Es mīlu tevi. Es mīlu tevi.”

DP: When a guy is happily married, no matter what happens at work,

D.P.: Ja vīrietis ir laimīgi precējies, lai kas arī notiktu darbā,

no matter what happens in the rest of the day,

lai kas arī notiktu visā pārējā dienas laikā,

there's a shelter when you get home,

mājās gaida patvērums,

there's a knowledge knowing that you can hug somebody

ir apziņa, ka varēsi apskaut kādu,

kurš tevi nenogrūdīs lejā pa kāpnēm, sakot: „Novāc rokas!”

without them throwing you downstairs and saying, "Get your hands off me."

Being married is like having a color television set.

Būt precētam ir tāpat kā tikt pie krāsainā televizora.

You never want to go back to black and white.

Tu nekad negribēsi atgriezties pie melnbaltā.

(Laughter)

(Smiekli)

DI: Danny was about five feet tall

D.A.: Denijs bija ap pusotru metru garš,

with crossed eyes and one single snaggletooth,

šķielēja, un viņam bija viens šķībs zobs,

but Danny Perasa had more romance in his little pinky

bet Denija Perazas mazajā pirkstiņā bija vairāk romantikas

than all of Hollywood's leading men put together.

nekā visos vadošajos Holivudas aktieros kopā.

What else have I learned?

Ko vēl es esmu iemācījies?

Es esmu iepazinis cilvēku gandrīz prātam neaptveramo spēju piedot.

I've learned about the almost unimaginable capacity

for the human spirit to forgive.

I've learned about resilience and I've learned about strength.

Esmu iepazinis izturību un esmu iepazinis spēku.

Like an interview with Oshea Israel and Mary Johnson.

Piemēram, intervijā ar Ošī Izraēlu un Mēriju Džonsoni.

When Oshea was a teenager, he murdered Mary's only son,

Pusaudža gados

Ošī bandu cīņā nogalināja Mērijas vienīgo dēlu Lereimiunu Bērdu.

Laramiun Byrd, in a gang fight.

A dozen years later, Mary went to prison

Divpadsmit gadus vēlāk Mērija devās uz cietumu,

to meet Oshea and find out who this person was

lai satiktu Ošī un uzzinātu, kas ir šis cilvēks,

who had taken her son's life.

kurš atņēma viņas dēla dzīvību.

Slowly and remarkably, they became friends,

Lēnām un pārsteidzošā kārtā viņi kļuva par draugiem,

and when he was finally released from the penitentiary,

un, kad viņu beidzot atbrīvoja no labošanas iestādes,

Oshea actually moved in next door to Mary.

Ošī pārcēlās uz dzīvi Mērijai kaimiņos.

This is just a short excerpt of a conversation they had

Lūk, pavisam īss viņu sarunas fragments

soon after Oshea was freed.

īsi pēc Ošī atbrīvošanas.

(Video) Mary Johnson: My natural son is no longer here.

(Video) Mērija Džonsone: Mana īstā dēla vairs nav.

I didn't see him graduate, and now you're going to college.

Es nepiedzīvoju viņa izlaidumu.

Tagad skolā ej tu.

I'll have the opportunity to see you graduate.

Man būs iespēja pieredzēt tavu izlaidumu.

I didn't see him get married.

Es nepieredzēju viņu aprecamies.

Hopefully one day, I'll be able to experience that with you.

Cerams, ka kādu dienu, es to varēšu piedzīvot ar tevi.

Oshea Israel: Just to hear you say those things and to be

Ošī Izraēls: Vien dzirdēt tevi to sakām un tas, ka esi manā dzīvē tā, kā tu esi –

in my life in the manner in which you are is my motivation.

ir mana motivācija.

It motivates me to make sure that I stay on the right path.

Tas motivē mani pavisam noteikti palikt uz pareizā ceļa.

You still believe in me,

Tu joprojām man tici,

and the fact that you can do it despite how much pain I caused you,

un tas, ka tu to spēj par spīti milzīgajām sāpēm, ko tev sagādāju,

it's amazing.

ir apbrīnojami.

MJ: I know it's not an easy thing to be able to share our story together,

M.Dž.: Es zinu, ka nav viegli kopā dalīties ar mūsu stāstu,

even with us sitting here looking at each other right now.

pat tagad sēžot šeit un skatoties vienam uz otru.

I know it's not an easy thing, so I admire that you can do this.

Es zinu, ka tas nav viegli, tāpēc apbrīnoju, ka tu to vari.

OI: I love you, lady. MJ: I love you too, son.

O.I.: Es mīlu tevi.

M.Dž.: Es arī tevi mīlu, dēls.

(Aplausi)

(Applause)

DI: And I've been reminded countless times of the courage and goodness of people,

D.A.: Man neskaitāmas reizes ir atgādināts par cilvēku drosmi un labestību,

and how the arc of history truly does bend towards justice.

un to, kā vēstures līkloči patiešām ved uz taisnīgumu.

Like the story of Alexis Martinez, who was born Arthur Martinez

Piemēram, Aleksas Martinesas, kas piedzima kā Arturs Martiness, stāsts

in the Harold Ickes projects in Chicago.

Harold Ickes projektā Čikāgā.

In the interview, she talks with her daughter Lesley

Intervijā viņa sarunājas ar savu meitu Lesliju

about joining a gang as a young man,

par iesaistīšanos bandā jauna vīrieša gados

and later in life transitioning into the woman she was always meant to be.

un to, kā vēlāk dzīvē kļuva par sievieti, kas viņa vienmēr gribējusi būt.

This is Alexis and her daughter Lesley.

Lūk, Aleksa un viņas meita Leslija.

(Audio) Alexis Martinez: One of the most difficult things for me was

(Audio) Aleksa Martinesa: Viena no visgrūtākajām lietām bija tā,

I was always afraid that I wouldn't be allowed

ka man allaž bija bail,

ka man nebūs ļauts piedalīties manu mazmeitu dzīvēs,

to be in my granddaughters' lives,

and you blew that completely out of the water,

taču tu šīs bailes izgaisināji,

you and your husband.

jūs ar vīru.

One of the fruits of that is, in my relationship with my granddaughters,

Viens no iznākumiem ir manās attiecībās ar mazmeitām –

they fight with each other sometimes over whether I'm he or she.

reizēm viņas strīdas, vai es esmu viņš vai viņa.

Lesley Martinez: But they're free to talk about it.

Leslija Martinesa: Bet viņām ir atļauts par to runāt.

AM: They're free to talk about it, but that, to me, is a miracle.

A.M.: Viņām ir atļauts par to runāt, bet man tas ir brīnums.

LM: You don't have to apologize. You don't have to tiptoe.

L.M.: Tev nav jāatvainojas. Tev nav jāstaigā uz pirkstgaliem.

We're not going to cut you off, and that's something I've always

Mēs nepārrausim saites ar tevi,

un es vienmēr esmu gribējusi, lai tu zinātu – tevi mīl.

wanted you to just know, that you're loved.

AM: You know, I live this every day now.

A.M.: Zini, tagad es to ik dienas piedzīvoju.

I walk down the streets as a woman, and I really am at peace with who I am.

Es eju pa ielu kā sieviete, un es patiešām esmu mierā ar to, kas es esmu.

I mean, I wish I had a softer voice maybe,

Es varbūt gribētu, lai man ir maigāka balss,

but now I walk in love and I try to live that way every day.

bet tagad es staigāju mīlestībā un es mēģinu tā dzīvot ik dienas.

DI: Now I walk in love.

D.A.: Tagad es staigāju mīlestībā.

I'm going to tell you a secret about StoryCorps.

Es pastāstīšu jums kādu noslēpumu par StoryCorps.

It takes some courage to have these conversations.

Lai risinātu šīs sarunas, ir vajadzīga drosme.

StoryCorps speaks to our mortality.

StoryCorps uzrunā mūsu mirstīgumu.

Participants know this recording will be heard long after they're gone.

Dalībnieki zina, ka šo ierakstu varēs noklausīties vēl ilgi pēc viņu aiziešanas.

There's a hospice doctor named Ira Byock

Aira Baiaks ir nedziedējami slimo ārsts,

who has worked closely with us on recording interviews

kas sadarbojās ir mums, lai ierakstītu intervijas

with people who are dying.

ar mirstošiem cilvēkiem.

He wrote a book called "The Four Things That Matter Most"

Viņš uzrakstīja grāmatu „Četras vissvarīgākās lietas”

par tām četrām lietām, ko vēlies pateikt vissvarīgākajiem cilvēkiem savā dzīvē,

about the four things you want to say to the most important people in your life

before they or you die:

pirms tu vai viņi nomirst –

thank you, I love you,

paldies tev, es mīlu tevi,

forgive me, I forgive you.

piedod man, es piedodu tev.

They're just about the most powerful words we can say to one another,

Tie ir visspēcīgākie vārdi, ko viens otram varam pateikt,

and often that's what happens in a StoryCorps booth.

un tieši tas bieži notiek StoryCorps kabīnēs.

It's a chance to have a sense of closure with someone you care about --

Tā ir iespēja gūt noslēguma sajūtu kopā ar kādu, kas jums svarīgs –

no regrets, nothing left unsaid.

bez nožēlas, neastājot neko nepateiktu.

And it's hard and it takes courage,

Tas ir grūti un tas prasa drosmi,

but that's why we're alive, right?

bet tieši tāpēc jau mēs dzīvojam, vai ne?

So, the TED Prize.

Tātad – TED Balva.

When I first heard from TED and Chris a few months ago

Kad pirms dažiem mēnešiem pirmoreiz saņēmu ziņu no TED un Krisa

about the possibility of the Prize, I was completely floored.

par iespējamo balvu, tā mani ārkārtīgi pārsteidza.

They asked me to come up with a very brief wish for humanity,

Man lūdza uzrakstīt pavisam īsu vēlējumu cilvēcei –

no more than 50 words.

ne vairāk kā 50 vārdu.

So I thought about it, I wrote my 50 words,

Es apdomājos, uzrakstīju savus 50 vārdus,

and a few weeks later, Chris called and said, "Go for it."

un dažas nedēļas vēlāk zvanīja Kriss un teica: „Uz priekšu!”

So here is my wish:

Tad nu, lūk, mana vēlēšanās –

that you will help us

lai jūs mums palīdzētu izmantot visu,

take everything we've learned through StoryCorps

ko esam iemācījušies no StoryCorps,

and bring it to the world

un sniegt to pasaulei

so that anyone anywhere can easily record a meaningful interview

tā, lai ikviens jebkur varētu viegli ierakstīt jēgpilnu interviju

with another human being which will then be archived for history.

ar otru cilvēku, kas tad tiktu noglabāta arhīvos vēsturei.

How are we going to do that? With this.

Kā mēs to paveiksim?

Ar šo.

We're fast moving into a future where everyone in the world

Mēs ātri vien ejam pretim nākotnei,

kurā ikvienam pasaulē būs pieeja šādam te,

will have access to one of these,

and it has powers I never could have imagined 11 years ago

un tas dod iespējas, par kādām es pat iedomāties nevarēju pirms 11 gadiem,

when I started StoryCorps.

uzsākot StoryCorps.

It has a microphone,

Tam ir mikrofons,

it can tell you how to do things,

tas var jums pastāstīt, kā rīkoties,

and it can send audio files.

un tas var nosūtīt audio failus.

Those are the key ingredients.

Tās ir pamata sastāvdaļas.

So the first part of the wish is already underway.

Tātad pirmā daļa no vēlēšanās jau ir procesā.

Over the past couple of months,

Pēdējo pāris mēnešu laikā

the team at StoryCorps has been working furiously

StoryCorps komanda ir strādājusi vaiga sviedros,

to create an app that will bring StoryCorps out of our booths

lai izveidotu aplikāciju, kas izvestu StoryCorps ārā no mūsu kabīnēm,

so that it can be experienced by anyone, anywhere, anytime.

lai to varētu piedzīvot ikviens jebkur un jebkurā laikā.

Remember, StoryCorps has always been two people and a facilitator

Atcerieties, ka StoryCorps vienmēr ir bijis divi cilvēki un koordinators,

helping them record their conversation, which is preserved forever,

kas palīdz tiem ierakstīt sarunu, kas tiks saglabāta uz visiem laikiem,

but at this very moment,

taču tieši šobrīd

we're releasing a public beta version of the StoryCorps app.

mēs publicējam visiem pieejamu StoryCorps aplikācijas beta versiju.

The app is a digital facilitator that walks you through

Aplikācija ir digitāls koordinators,

kas vada jūs cauri StoryCorps intervijas procesam,

the StoryCorps interview process,

helps you pick questions,

palīdz izvēlēties jautājumus

and gives you all the tips you need

un sniedz visus vajadzīgos ieteikumus,

to record a meaningful StoryCorps interview,

lai ierakstītu jēgpilnu StoryCorps interviju

and then with one tap upload it to our archive at the Library of Congress.

un tad ar vienu pieskārienu augšuplādētu to mūsu arhīvā Kongresa bibliotēkā.

That's the easy part, the technology.

Tā ir vienkāršākā daļa, tehnoloģija.

The real challenge is up to you:

Īstenais izaicinājums ir atkarīgs no jums –

to take this tool and figure out how we can use it

ņemt šo rīku un saprast, kā mēs to varam pielietot

all across America and around the world,

visā Amerikā un visā pasaulē,

so that instead of recording thousands of StoryCorps interviews a year,

un tā vietā, lai ierakstītu tūkstošiem StoryCorps interviju gadā,

we could potentially record tens of thousands

mēs varētu ierakstīt desmitiem tūkstošu

or hundreds of thousands

vai simtiem tūkstošu

or maybe even more.

vai varbūt pat vairāk.

Imagine, for example, a national homework assignment

Iedomājieties, piemēram, nacionāla mēroga mājasdarbu,

where every high school student studying U.S. history across the country

kur ikviens vidusskolēns, kas mācās ASV vēsturi šajā valstī,

records an interview with an elder over Thanksgiving,

Pateicības dienā ieraksta interviju ar gados vecu cilvēku,

so that in one single weekend

tā ka vienā vienīgā nedēļas nogalē

an entire generation of American lives and experiences are captured.

top iemūžināta vesela paaudze amerikāņu dzīvesstāstu un pieredzes.

(Applause)

(Aplausi)

Or imagine mothers on opposite sides of a conflict somewhere in the world

Vai arī iztēlojieties mātes kāda pasaules konflikta pretējās pusēs,

sitting down not to talk about that conflict

kas sēžas pie sarunu galda, nevis lai runātu par šo konfliktu,

but to find out who they are as people,

bet lai uzzinātu, kas viņas ir kā cilvēki,

and in doing so, begin to build bonds of trust;

un, to darot, sāktu veidot savstarpēju uzticību;

or that someday it becomes a tradition all over the world

vai, ka kādu dienu visā pasaulē kļūtu par tradīciju,

that people are honored with a StoryCorps interview

ka cilvēkus pagodina ar StoryCorps interviju

on their 75th birthday;

75. dzimšanas dienā;

or that people in your community

vai, ka cilvēki jūsu kopienā

go into retirement homes or hospitals or homeless shelters or even prisons

dodas uz pansionātiem vai slimnīcām,

vai bezpajumtnieku patversmēm, vai pat cietumiem,

armed with this app to honor the people least heard in our society

bruņojušies ar šo aplikāciju,

lai pagodinātu tos, kurus sabiedrībā dzirdam vismazāk,

and ask them who they are, what they've learned in life,

lai jautātu viņiem, kas viņi ir, ko dzīvē iemācījušies

and how they want to be remembered.

un kā viņi vēlas palikt mūsu atmiņās.

(Aplausi)

(Applause)

Ten years ago, I recorded a StoryCorps interview with my dad

Pirms desmit gadiem es ierakstīju StoryCorps interviju ar savu tēti,

who was a psychiatrist, and became a well-known gay activist.

kurš bija psihiatrs un kļuva par plaši pazīstamu geju tiesību aiztāvi.

This is the picture of us at that interview.

Lūk, mūsu bilde šīs intervijas laikā.

I never thought about that recording until a couple of years ago,

Es nekad nedomāju par šo ierakstu, līdz brīdim, kad pirms dažiem gadiem

when my dad, who seemed to be in perfect health

manam tētim, kurš bija šķietami pilnīgi vesels

and was still seeing patients 40 hours a week,

un joprojām pieņēma pacientus 40 stundas nedēļā,

was diagnosed with cancer.

konstatēja vēzi.

He passed away very suddenly a few days later.

dažas dienas vēlāk viņš ļoti pēkšņi aizgāja mūžībā.

It was June 28, 2012,

Tas bija 2012. gada 28. jūnijs,

the anniversary of the Stonewall riots.

Stounvolas nemieru gadadiena.

Es pirmoreiz noklausījos šo interviju

I listened to that interview for the first time at three in the morning

trijos no rīta dienā, kad viņš nomira.

on the day that he died.

I have a couple of young kids at home,

Man mājās ir divi mazi bērni,

and I knew that the only way they were going to get to know this person

un es apzinājos, ka vienīgais veids, kā viņi iepazīs šo cilvēku,

who was such a towering figure in my life would be through that session.

kas manā dzīvē bijis tik ļoti svarīgs, būs caur šo interviju.

I thought I couldn't believe in StoryCorps any more deeply than I did,

Man šķita, ka es nevarētu ticēt vēl vairāk StoryCorps idejai,

but it was at that moment

taču tieši tajā brīdī

that I fully and viscerally grasped the importance of making these recordings.

es pilnībā un ar visu savu būtību aptvēru šo ierakstu nozīmīgumu.

Every day, people come up to me

Ik dienas cilvēki nāk man klāt un saka:

and say, "I wish I had interviewed my father or my grandmother or my brother,

„Kaut es būtu nointervējis savu tēvu vai vecmāmiņu, vai brāli,

but I waited too long."

bet es pārāk ilgi vilcinājos.”

Now, no one has to wait anymore.

Tagad nevienam vairs nav jāgaida.

At this moment,

Šobrīd,

when so much of how we communicate is fleeting and inconsequential,

kad tik liela daļa mūsu komunikācijas ir gaistoša un nebūtiska,

join us in creating this digital archive

pievienojieties mums šī digitālā arhīva veidošanā,

of conversations that are enduring and important.

kurā ir paliekošas un svarīgas sarunas.

Help us create this gift to our children,

Palīdziet mums izveidot šo dāvanu mūsu bērniem,

this testament to who we are as human beings.

šo apliecinājumu tam, kas mēs esam kā cilvēki.

I hope you'll help us make this wish come true.

Es ceru, ka palīdzēsiet mums piepildīt šo vēlēšanos.

Interview a family member, a friend or even a stranger.

Nointervējiet ģimenes locekli, draugu vai pat svešinieku!

Together, we can create an archive of the wisdom of humanity,

Kopā mēs varam izveidot cilvēces gudrības arhīvu,

and maybe in doing so,

un varbūt, to darot,

we'll learn to listen a little more and shout a little less.

mēs iemācīsimies ieklausīties mazliet vairāk un kliegt mazliet mazāk.

Maybe these conversations will remind us what's really important.

Varbūt šīs sarunas mums atgādinās patiešām svarīgo.

And maybe, just maybe,

Un varbūt, tikai varbūt,

it will help us recognize that simple truth

tas palīdzēs mums saprast vienkāršo patiesību,

that every life, every single life,

ka katra dzīve, ikviena no tām

matters equally and infinitely.

ir vienlīdz un bezgala svarīga.

Thank you very much.

Liels paldies!

(Aplausi)

(Applause)

Thank you. Thank you.

Paldies.

(Aplausi)

(Applause)

Thank you.

Paldies.

(Applause)