What fear can teach us | Karen Thompson Walker

Translator: Morton Bast Reviewer: Thu-Huong Ha

Translator: Nadja Cebakovska Reviewer: Katrina Rutka

One day in 1819,

Reiz 1819. gadā

3,000 miles off the coast of Chile,

4 800 kilometru attālumā no Čīles krastiem,

in one of the most remote regions of the Pacific Ocean,

vienā no visattālākajiem Klusā okeāna apgabaliem

20 American sailors watched their ship flood with seawater.

20 amerikāņu jūrnieku noraudzījās, kā viņu kuģis pieplūst ar ūdeni.

They'd been struck by a sperm whale, which had ripped

Viņi bija sadūrušies ar kašalotu, kas kuģa korpusā bija

a catastrophic hole in the ship's hull.

izsitis katastrofālu caurumu.

As their ship began to sink beneath the swells,

Bangām gāžoties pāri kuģim, tas sāka grimt,

the men huddled together in three small whaleboats.

un komanda saspiedās trijās nelielās laivās.

These men were 10,000 miles from home,

Šie vīri bija 16 000 kilometru attālumā no mājām,

more than 1,000 miles from the nearest scrap of land.

vairāk nekā 1 600 kilometru attālumā no tuvākā sauszemes pleķīša.

In their small boats, they carried only

Viņu nelielajās laivās bija vien

rudimentary navigational equipment

primitīvi navigācijas rīki

and limited supplies of food and water.

un ierobežoti pārtikas un ūdens krājumi.

These were the men of the whaleship Essex,

Tā bija vaļu medību kuģa „Eseksa” apkalpe,

whose story would later inspire parts of "Moby Dick."

uz kuru stāsta ir balstītas vairākas „Mobija Dika” nodaļas.

Even in today's world, their situation would be really dire,

Pat no šodienas skatu punkta šī situācija būtu patiešām šausmīga,

but think about how much worse it would have been then.

bet iedomājieties, cik daudz smagāka tā bija tad.

No one on land had any idea that anything had gone wrong.

Uz sauszemes neviens nezināja, ka bija noticis kas slikts.

No search party was coming to look for these men.

Neviens nebija devies viņus meklēt.

So most of us have never experienced a situation

Vairums no mums nekad nav iekļuvuši tik biedējošā situācijā,

as frightening as the one in which these sailors found themselves,

kāda bija jāpārdzīvo šiem jūrniekiem,

but we all know what it's like to be afraid.

bet ikviens no mums zina, ko nozīmē baidīties.

We know how fear feels,

Mēs zinām, kāda ir baiļu sajūta,

but I'm not sure we spend enough time thinking about

bet nedomāju, ka mēs pievēršam pietiekamu uzmanību

what our fears mean.

savu baiļu nozīmei.

As we grow up, we're often encouraged to think of fear

Bērnus bieži mudina uztvert bailes kā vājību,

as a weakness, just another childish thing to discard

kārtējo bērnišķīgo lietu, no kuras izaugt,

like baby teeth or roller skates.

kā piena zobiem vai skrituļslidām.

And I think it's no accident that we think this way.

Manuprāt, šāds priekšstats nav nejaušība.

Neuroscientists have actually shown that human beings

Neirozinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēki

are hard-wired to be optimists.

ir ieprogrammēti būt par optimistiem.

So maybe that's why we think of fear, sometimes,

Varbūt tāpēc mēs tik bieži saistām

as a danger in and of itself.

bailes ar briesmām.

"Don't worry," we like to say to one another. "Don't panic."

„Neuztraucies,” mēs mēdzam viens otram teikt. „Nekrīti panikā.”

In English, fear is something we conquer.

Angļu valodā bailes ir tas, ko mēs uzvaram.

It's something we fight. It's something we overcome.

Tas, ar ko mēs cīnāmies. Tas, ko mēs pārvaram.

But what if we looked at fear in a fresh way?

Bet ja nu mēs skatītos uz bailēm no jauna skatu punkta?

What if we thought of fear as an amazing act of the imagination,

Ja mēs skatītos uz bailēm kā uz mūsu iztēles brīnumainu darbību,

something that can be as profound and insightful

kas var būt tikpat dziļdomīga un pamācoša

as storytelling itself?

kā pati stāstniecība?

It's easiest to see this link between fear and the imagination

Šo sakarību starp iztēli un bailēm ir vieglāk saskatīt

in young children, whose fears are often extraordinarily vivid.

mazos bērnos, kuru bailes ir neparasti spilgtas.

When I was a child, I lived in California,

Bērnībā es dzīvoju Kalifornijā,

which is, you know, mostly a very nice place to live,

kas parasti ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot,

but for me as a child, California could also be a little scary.

tomēr bērnībā tā ik pa laikam mani mazliet biedēja.

I remember how frightening it was to see the chandelier

Es atceros, cik biedējoši bija katras mazākas zemestrīces laikā

that hung above our dining table swing back and forth

vērot, kā lustra virs mūsu ēdamgalda

during every minor earthquake,

šūpojās šurpu turpu.

and I sometimes couldn't sleep at night, terrified

Es dažreiz pat naktīs nevarēju gulēt, šausmu pārņemta,

that the Big One might strike while we were sleeping.

ka, kamēr mēs guļam, varētu notikt spēcīga zemestrīce.

And what we say about kids who have fears like that

Par bērniem, kam ir tādas bailes, mēdz sacīt,

is that they have a vivid imagination.

ka viņiem ir spilgta iztēle.

But at a certain point, most of us learn

Bet ar laiku lielākā daļa no mums saprot,

to leave these kinds of visions behind and grow up.

ka jāatmet šāda veida iztēle un jāpieaug.

We learn that there are no monsters hiding under the bed,

Mēs saprotam, ka nav briesmoņi, kas slēpjas zem gultas,

and not every earthquake brings buildings down.

un ka ne katra zemestrīce var sagrauj ēkas.

But maybe it's no coincidence that some of our most creative minds

Bet varbūt tā nav sakritība, ka daži no pasaules radošākajiem prātiem

fail to leave these kinds of fears behind as adults.

nav tikuši vaļā no šīm bailēm arī kā pieaugušie.

The same incredible imaginations that produced "The Origin of Species,"

Tā pati krāšņā iztēle, kas radīja „Sugu izcelšanos”,

"Jane Eyre" and "The Remembrance of Things Past,"

„Džeinu Eiru” un „Zudušo laiku meklējot”,

also generated intense worries that haunted the adult lives

radīja arī smagus sirdēstus, kas pieaugušo dzīvē vajāja

of Charles Darwin, Charlotte BrontĂŤ and Marcel Proust.

Čārlzu Darvinu, Šarloti Brontē un Marselu Prustu.

So the question is, what can the rest of us learn about fear

Rodas jautājums: ko mēs pārējie varam iemācīties par bailēm

from visionaries and young children?

no sapņotājiem un maziem bērniem?

Well let's return to the year 1819 for a moment,

Uz brīdi atkal atgriezīsimies 1819. gadā,

to the situation facing the crew of the whaleship Essex.

pie situācijas, ar kuru saskārās kuģa "Eseksa" apkalpe.

Let's take a look at the fears that their imaginations

Iedomāsimies, kādas bailes raisījās viņu iztēlē,

were generating as they drifted in the middle of the Pacific.

viņu laivām dreifējot Klusā okeāna vidū.

Twenty-four hours had now passed since the capsizing of the ship.

Kopš kuģa apgāšanās bija pagājušas jau divdesmit četras stundas.

The time had come for the men to make a plan,

Bija pienācis laiks izveidot darbības plānu,

but they had very few options.

bet izvēļu bija pavisam nedaudz.

In his fascinating account of the disaster,

Savā aizraujošajā katastrofas liecībā

Nathaniel Philbrick wrote that these men were just about

Nataniels Filbriks rakstījis, ka šie vīri esot atradušies tik tālu

as far from land as it was possible to be anywhere on Earth.

no sauszemes, cik vien tas uz zemeslodes iespējams.

The men knew that the nearest islands they could reach

Viņi zināja, ka vistuvākās sasniedzamās salas

were the Marquesas Islands, 1,200 miles away.

bija Marķīzu salas, 1 900 kilometru attālumā.

But they'd heard some frightening rumors.

Tomēr viņi bija dzirdējuši šaušalīgas baumas,

They'd been told that these islands,

ka šīs un vairākas apkārtējās salas

and several others nearby, were populated by cannibals.

apdzīvo cilvēkēdāji.

So the men pictured coming ashore only to be murdered

Vīri iztēlojās, kā viņi izceļas krastā tikai, lai tiktu noslepkavoti

and eaten for dinner.

un apēsti vakariņās.

Another possible destination was Hawaii,

Cits galamērķis varēja būt Havaju salas,

but given the season, the captain was afraid

taču, ņemot vērā gadalaiku, kapteinis bažījās par to,

they'd be struck by severe storms.

ka viņus skartu smagas vētras.

Now the last option was the longest, and the most difficult:

Pēdējā, trešā iespēja, bija vislaikietilpīgāka un visgrūtākā:

to sail 1,500 miles due south in hopes of reaching

airēt 1 900 kilometru dienvidu virzienā, cerībā sasniegt

a certain band of winds that could eventually

noteiktas vēja plūsmas, kas viņus galu galā

push them toward the coast of South America.

aizpūstu līdz Dienvidamerikas krastiem.

But they knew that the sheer length of this journey

Tomēr viņi apzinājās, ka tik ilgstošam ceļojumam

would stretch their supplies of food and water.

varētu nepietikt ar esošajiem pārtikas un ūdens krājumiem.

To be eaten by cannibals, to be battered by storms,

Tapt par kanibālu upuriem, tikt satriektiem vētrā,

to starve to death before reaching land.

nomirt no bada, nesasniedzot sauszemi.

These were the fears that danced in the imaginations of these poor men,

Lūk, kādi tēli raisījās šo nabaga cilvēku iztēlēs,

and as it turned out, the fear they chose to listen to

un, kā vēlāk izrādījās, bailes, kurās viņi galu galā ieklausījās,

would govern whether they lived or died.

noteica to, vai viņiem bija lemts izdzīvot vai mirt.

Now we might just as easily call these fears by a different name.

Mēs tikpat labi varētu saukt šīs bailes citā vārdā.

What if instead of calling them fears,

Kā būtu, ja mēs tās sauktu nevis par bailēm,

we called them stories?

bet par stāstiem?

Because that's really what fear is, if you think about it.

Tāpēc, ka lielākoties tieši tā ir.

It's a kind of unintentional storytelling

Savā ziņā tas ir nejaušs stāstījums,

that we are all born knowing how to do.

kuru veidot mēs protam jau kopš dzimšanas.

And fears and storytelling have the same components.

Bailēm un stāstījumiem ir kopīgas sastāvdaļas.

They have the same architecture.

Tiem ir vienāda uzbūve.

Like all stories, fears have characters.

Kā jau visos stāstos, bailēm ir personāži.

In our fears, the characters are us.

Mūsu bailēs šie personāži esam mēs paši.

Fears also have plots. They have beginnings and middles and ends.

Bailēm ir arī sižets. Tām ir sākums, vidus un beigas.

You board the plane. The plane takes off. The engine fails.

Jūs iekāpjat lidmašīnā, tā paceļas gaisā, dzinējs sabojājas.

Our fears also tend to contain imagery that can be

Mūsu bailēs arī ir tēlainība, kas var būt

every bit as vivid as what you might find in the pages of a novel.

tikpat koša kā tā, ko varat atrast grāmatās.

Picture a cannibal, human teeth

Iztēlojieties cilvēkēdāju, cilvēka zobi,

sinking into human skin,

kas iecērtas cilvēka ādā,

human flesh roasting over a fire.

cilvēka miesa cepas uz ugunskura.

Fears also have suspense.

Bailes ietver sevī arī intrigu.

If I've done my job as a storyteller today,

Ja esmu paveikusi savu stāstītāja uzdevumu,

you should be wondering what happened

jums vajadzētu vēlēties zināt,

to the men of the whaleship Essex.

kas tad notika ar „Eseksas” apkalpi.

Our fears provoke in us a very similar form of suspense.

Bailes provocē mūsos ļoti līdzīgu pretreakciju.

Just like all great stories, our fears focus our attention

Līdzīgi lieliskiem stāstiem mūsu bailes vērš mūsu uzmanību

on a question that is as important in life as it is in literature:

uz jautājumu, kas ir vienlīdz svarīgs gan dzīvē, gan literatūrā:

What will happen next?

kas notiks tālāk?

In other words, our fears make us think about the future.

Citiem vārdiem sakot, bailes mums liek aizdomāties par nākotni.

And humans, by the way, are the only creatures capable

Cilvēki, starp citu, ir vienīgās būtnes, kas

of thinking about the future in this way,

šādi spēj domāt par nākotni,

of projecting ourselves forward in time,

projicējot sevi nākotnē,

and this mental time travel is just one more thing

un šis laika ceļojums ir vēl viena kopīga iezīme,

that fears have in common with storytelling.

kas vieno stāstījumu un bailes.

As a writer, I can tell you that a big part of writing fiction

Kā rakstniece es varu teikt, ka, rakstot stāstus, ir svarīgi

is learning to predict how one event in a story

iemācīties paredzēt, kā viens notikums stāstā

will affect all the other events,

ietekmēs visus turpmākos notikumus,

and fear works in that same way.

tāpat darbojas arī bailes.

In fear, just like in fiction, one thing always leads to another.

Bailēs tāpat kā daiļliteratūrā viens notikums vienmēr izraisa citu.

When I was writing my first novel, "The Age Of Miracles,"

Rakstot savu pirmo romānu „Brīnumu laikmets”,

I spent months trying to figure out what would happen

es mēnešiem ilgi centos paredzēt, kas notiktu

if the rotation of the Earth suddenly began to slow down.

ja pēkšņi sāktu palēnināties Zemes griešanās ātrums.

What would happen to our days? What would happen to our crops?

Kā tas ietekmētu diennaktis? Kas notiktu ar mūsu labību?

What would happen to our minds?

Kā izmainītos cilvēku domāšana?

And then it was only later that I realized how very similar

Tikai vēlāk es aptvēru, ka šie jautājumi ir ļoti līdzīgi tiem,

these questions were to the ones I used to ask myself

kas mani mocīja bērnībā,

as a child frightened in the night.

kad naktīs nevarēju aizmigt.

If an earthquake strikes tonight, I used to worry,

Es mēdzu uztraukties, ja naktī būtu zemestrīce,

what will happen to our house? What will happen to my family?

kas notiktu ar mūsu māju? Kas notiktu ar manu ģimeni?

And the answer to those questions always took the form of a story.

Atbildes uz šiem jautājumiem allaž pārveidojās par stāstu.

So if we think of our fears as more than just fears

Tāpēc ja mēs domāsim par savām bailēm ne tik vien kā par bailēm,

but as stories, we should think of ourselves

bet kā par stāstiem, tad mēs varēsim sevi uzskatīt

as the authors of those stories.

par šo stāstu autoriem.

But just as importantly, we need to think of ourselves

Bet vienlaikus ir tikpat svarīgi domāt par sevi

as the readers of our fears, and how we choose

kā par šo baiļu lasītājiem, un

to read our fears can have a profound effect on our lives.

tam, kā mēs tās lasām, var būt milzīga ietekme uz mūsu turpmāko dzīvi.

Now, some of us naturally read our fears more closely than others.

Daži cilvēki rūpīgāk izpēta savas bailes nekā citi.

I read about a study recently of successful entrepreneurs,

Nesen lasīju par veiksmīgu uzņēmēju pētījumu,

and the author found that these people shared a habit

un izrādās, ka viņiem visiem piemīt kopējs paradums,

that he called "productive paranoia," which meant that

kuru autors nosauca par „produktīvo paranoju”. Tas nozīmē,

these people, instead of dismissing their fears,

ka šie cilvēki neignorē savas bailes,

these people read them closely, they studied them,

bet tieši otrādi ļoti rūpīgi tās izpēta,

and then they translated that fear into preparation and action.

un tādējādi tās pārveido par gatavošanos rīcībai.

So that way, if their worst fears came true,

Tādējādi, ja viņu visļaunākās bailes īstenotos,

their businesses were ready.

viņu uzņēmumi būtu tam gatavi.

And sometimes, of course, our worst fears do come true.

Protams, dažkārt mūsu bailes tik tiešām piepildās.

That's one of the things that is so extraordinary about fear.

Tā ir viena no neparastajām iezīmēm, kura piemīt bailēm.

Once in a while, our fears can predict the future.

Ik pa laikam ar savu baiļu palīdzību mēs paredzam nākotni.

But we can't possibly prepare for all of the fears

Tomēr mēs nevaram būt gatavi visiem scenārijiem

that our imaginations concoct.

ko sagudro mūsu iztēle.

So how can we tell the difference between

Kā tad mēs varam atšķirt

the fears worth listening to and all the others?

bailes, kurās ir vērts ieklausīties, no visām pārējām?

I think the end of the story of the whaleship Essex

Manuprāt, „Eseksas” stāsta nobeigums

offers an illuminating, if tragic, example.

ir savā ziņā spilgts un vienlaikus traģisks piemērs.

After much deliberation, the men finally made a decision.

Pēc ilgiem prātojumiem vīri beidzot pieņēma lēmumu.

Terrified of cannibals, they decided to forgo the closest islands

Baidoties no kanibāliem, viņi atteicās no domas airēt vistuvāko salu virzienā

and instead embarked on the longer

un izlēma uzsākt garo un

and much more difficult route to South America.

daudz grūtāko ceļojumu līdz Dienvidamerikai.

After more than two months at sea, the men ran out of food

Pēc vairāk nekā 2 mēnešiem ceļā pārtikas krājumi beidzās,

as they knew they might,

kā viņi jau bija gaidījuši,

and they were still quite far from land.

un viņi joprojām bija diezgan tālu no sauszemes.

When the last of the survivors were finally picked up

Kad divi garām braucoši kuģi izglāba pēdējos izdzīvojušos,

by two passing ships, less than half of the men were left alive,

dzīvi palikusi bija mazāk kā puse apkalpes,

and some of them had resorted to their own form of cannibalism.

un daži no šiem cilvēkiem paši bija piekopuši sava veida kanibālismu.

Herman Melville, who used this story as research for "Moby Dick,"

Pēc dažiem gadiem Hermans Melvils, kurš uz šī stāsta motīviem

wrote years later, and from dry land, quote,

balstījis „Mobiju Diku”, rakstījis, citēju:

"All the sufferings of these miserable men of the Essex

„No visām ciešanām, kas bija jāpārdzīvo šiem nabaga cilvēkiem,

might in all human probability have been avoided

varēja izvairīties, ja viņi no paša sākuma,

had they, immediately after leaving the wreck,

pēc kuģa pamešanas

steered straight for Tahiti.

airētu Taiti virzienā.”

But," as Melville put it, "they dreaded cannibals."

„Taču,” kā rakstīja Melvils: „viņus biedēja kanibāli.”

So the question is, why did these men dread cannibals

Jautājums ir šāds, kāpēc viņus vairāk biedēja kanibāli

so much more than the extreme likelihood of starvation?

nekā nesalīdzināmi lielākā varbūtība nomirt badā?

Why were they swayed by one story

Kāpēc viens stāsts viņus pārliecinājis

so much more than the other?

daudz vairāk nekā otrs?

Looked at from this angle,

No šī skatu punkta,

theirs becomes a story about reading.

viņu stāstā būtiskākais ir tas, kā bailes tika nolasītas.

The novelist Vladimir Nabokov said that the best reader

Rakstnieks Vladimirs Nabokovs reiz teica, ka labākajam lasītājam

has a combination of two very different temperaments,

piemīt tāds temperaments, kas sevī apvieno divus temperamenta tipus:

the artistic and the scientific.

māksliniecisko un zinātnisko.

A good reader has an artist's passion,

Labam lasītajam ir mākslinieka kaislība,

a willingness to get caught up in the story,

vēlme iejusties stāstā,

but just as importantly, the readers also needs

bet tik pat svarīgi — lasītajam jāpiemīt zinātnieka

the coolness of judgment of a scientist,

aukstasinīgajam spriedumam,

which acts to temper and complicate

kas palīdz samazināt un sarežģīt

the reader's intuitive reactions to the story.

lasītaja intuitīvo reakciju uz stāstu.

As we've seen, the men of the Essex had no trouble with the artistic part.

Kā mēs varam redzēt „Eseksas” apkalpei nebija problēmu ar māksliniecisko daļu.

They dreamed up a variety of horrifying scenarios.

Viņi iztēlojās virkni šausminošu scenāriju.

The problem was that they listened to the wrong story.

Problēma bija tajā, ka viņi ieklausījās nepareizajā stāstā.

Of all the narratives their fears wrote,

No visiem baiļu uzburtajiem stāstiem

they responded only to the most lurid, the most vivid,

viņi ieklausījās tikai visšausminošākajā, visspilgtākajā stāstā,

the one that was easiest for their imaginations to picture:

tajā, ko bija visvieglāk iztēloties:

cannibals.

cilvēkēdāji.

But perhaps if they'd been able to read their fears

Ja viņi būtu spējuši lasīt savas bailes

more like a scientist, with more coolness of judgment,

līdzīgāk zinātniekam, sagabājot vēsu prātu,

they would have listened instead to the less violent

varbūt viņi ieklausītos ne tik šausminošajā,

but the more likely tale, the story of starvation,

bet ticamākajā stāstā par bada nāvi

and headed for Tahiti, just as Melville's sad commentary suggests.

un dotos Taiti virzienā, kā rakstīja Melvils.

And maybe if we all tried to read our fears,

Varbūt, ja mēs visi censtos lasīt savas bailes,

we too would be less often swayed

mūs tik bieži nepārliecinātu

by the most salacious among them.

tieši nepieņemamākais no tiem.

Maybe then we'd spend less time worrying about

Varbūt tad mēs mazāk laika pavadītu uztraucoties

serial killers and plane crashes,

par sērijveida slepkavām un lidmašīnu avārijām,

and more time concerned with the subtler

un vairāk domātu par nemanāmākām

and slower disasters we face:

un lēnākām nelaimēm:

the silent buildup of plaque in our arteries,

kluso aterosklerotiskās plātnītes veidošanos mūsu artērijās,

the gradual changes in our climate.

pakāpeniskajām klimata izmaiņām pasaulē.

Just as the most nuanced stories in literature are often the richest,

Līdzīgi kā niansētākie stāsti literatūrā bieži ir tie bagātīgākie,

so too might our subtlest fears be the truest.

mūsu nemanāmākās bailes var būt visīstākās.

Read in the right way, our fears are an amazing gift

Uztvertas pareizi, mūsu bailes var uzskatīt par

of the imagination, a kind of everyday clairvoyance,

mūsu iztēles brīnumainu dāvanu, savā ziņā ikdienas gaišredzību,

a way of glimpsing what might be the future

paņēmienu, kas palīdz palūkoties uz to, kas mūs sagaida nākotnē,

when there's still time to influence how that future will play out.

kamēr vēl ir laiks ietekmēt notikumu gaitu.

Properly read, our fears can offer us something as precious

Nolasītas pareizi, bailes var mums sniegt kaut ko tikpat vērtīgu

as our favorite works of literature:

kā mūsu mīlākie daiļdarbi:

a little wisdom, a bit of insight

viedu padomu, lietas būtības izpratni

and a version of that most elusive thing --

kā arī versiju par netveramāko no lietām —

the truth.

patiesību.

Thank you. (Applause)

Paldies. (Aplausi)