Anastasia Taylor-Lind: Fighters and mourners of the Ukrainian revolution

Translator: Kristaps Kadiķis Reviewer: Ilze Garda

When I arrived in Kiev,

Kad es šī gada 1. februārī ierados Kijevā,

on February 1 this year,

Independence Square was under siege,

Neatkarības laukums bija aplenkts,

surrounded by police loyal to the government.

to ielenca valdībai uzticīgi policijas spēki.

The protesters who occupied Maidan,

Protestētāji, kas ieņēma Maidanu,

as the square is known,

— tāds ir laukuma nosaukums —

prepared for battle,

gatavojās cīņai,

stockpiling homemade weapons

uzkrājot paštaisītus ieročus

and mass-producing improvised body armor.

un masveidā izgatavojot improvizētas bruņu vestes.

The Euromaidan protests began peacefully at the end of 2013,

Eiromaidana protesti aizsākās miermīlīgi 2013. gada beigās

pēc tam, kad Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs

after the president of Ukraine, Viktor Yanukovych,

rejected a far-reaching accord with the European Union

noraidīja tālejošu vienošanos ar Eiropas Savienību

in favor of stronger ties with Russia.

par labu ciešākām saitēm ar Krieviju.

In response, tens of thousands of dissatisfied citizens

Reaģējot uz to, desmitiem tūkstošu neapmierinātu pilsoņu

poured into central Kiev to demonstrate against this allegiance.

ieradās Kijevas centrā, lai protestētu pret šādu notikumu virzību.

As the months passed,

Mēnešiem ejot,

confrontations between police and civilians intensified.

konfrontācija starp policistiem un civiliedzīvotājiem saasinājās.

I set up a makeshift portrait studio by the barricades on Hrushevsky Street.

Pie barikādēm Gruševska ielā es ierīkoju pagaidu portretu darbnīcu.

There, I photographed the fighters against a black curtain,

Tur es fotografēju cīnītājus uz melna aizkara fona —

a curtain that obscured the highly seductive and visual backdrop

aizkara, kas aizsedza ļoti kārdinošo un iespaidīgo

of fire, ice and smoke.

uguns, ledus un dūmu fonu.

In order to tell the individual human stories here,

Man šķita, ka, lai paustu atsevišķo cilvēku stāstus,

I felt that I needed to remove the dramatic visuals

man jānoņem dramatiskais skats,

that had become so familiar and repetitive within the mainstream media.

kas mums plašsaziņas līdzekļos jau bija kļuvis tik redzēts un ierasts.

What I was witnessing was not only news, but also history.

Manis piedzīvotais nebija vien ziņas, bet arī vēsture.

With this realization,

Ar šo atklāsmi

I was free from the photojournalistic conventions

es biju brīva no laikrakstu un žurnālu fotožurnālistikas paražām.

of the newspaper and the magazine.

Oleg, Vasiliy and Maxim were all ordinary men,

Oļegs, Vasīlijs un Maksims visi bija parasti vīrieši

with ordinary lives from ordinary towns.

ar parastām dzīvēm parastās pilsētās.

But the elaborate costumes that they had bedecked themselves in

Taču rūpīgi darinātie tērpi, kādos viņi bija ietērpušies,

were quite extraordinary.

bija gaužām neparasti.

I say the word "costume"

Es lietoju vārdu „tērpi”,

because these were not clothes that had been issued

jo tās nebija drēbes, ko kāds būtu izsniedzis

vai koordinējis valkāšanu.

or coordinated by anyone.

They were improvised uniforms

Tie bija improvizēti formas tērpi

made up of decommissioned military equipment,

no norakstīta kara aprīkojuma,

irregular combat fatigues and trophies taken from the police.

darba formas daļām un policijai atņemtām trofejām.

I became interested in the way they were choosing to represent themselves,

Mani ieinteresēja tas, kā viņi izvēlējās sevi attēlot,

this outward expression of masculinity,

šī ārēji vērstā vīrišķības izrādīšana,

the ideal of the warrior.

cīnītāja ideāls.

I worked slowly, using an analog film camera

Es strādāju lēnām ar analogo fotoaparātu,

with a manual focusing loop and a handheld light meter.

kam bija manuāls fokusēšanas gredzens un rokā turams gaismas mērītājs.

The process is old-fashioned.

Tas ir vecmodīgs process.

It gives me time to speak with each person

Tas dod man laiku parunāt ar katru cilvēku

and to look at them, in silence, while they look back at me.

un klusējot raudzīties uz viņiem, kamēr viņi raugās uz mani.

Rising tensions culminated in the worst day of violence

Pieaugošā spriedze sasniedza savu kulmināciju

on February 20,

20. februārī,

which became known as Bloody Thursday.

kas vēlāk ieguva nosaukumu Asiņainā ceturtdiena.

Snipers, loyal to the government,

Valdībai uzticīgi snaiperi

started firing on the civilians and protesters on Institutskaya Street.

Institūta ielā sāka šaut uz civiliedzīvotājiem un protestētājiem.

Many were killed in a very short space of time.

Īsā laika sprīdī daudzi tika nogalināti.

The reception of the Hotel Ukraine became a makeshift morgue.

Viesnīcas „Ukraina” reģistratūra pārtapa par pagaidu morgu.

There were lines of bodies laid in the street.

Ielās rindās gulēja līķi.

And there was blood all over the pavements.

Ietves bija noklātas asinīm.

The following day, President Yanukovych fled Ukraine.

Nākamajā dienā prezidents Janukovičs aizbēga no Ukrainas.

In all, three months of protests

Pavisam trīs mēnešu ilgajos protestos

resulted in more than 120 confirmed dead

gāja bojā vairāk nekā 120 cilvēku

and many more missing.

un vēl vairāk pazuda bez vēsts.

History unfolded quickly,

Notikumi strauji attīstījās,

but celebration remained elusive in Maidan.

taču Maidanā svinēšana bija atturīga.

As the days passed in Kiev's central square,

Kijevas centrālajā laukumā, dienām ejot,

streams of armed fighters

apbruņotu cīnītāju straumēm

were joined by tens of thousands of ordinary people,

pievienojās desmitiem tūkstošu parasto cilvēku,

filling the streets in an act of collective mourning.

piepildot ielas, lai vienotos kopīgās sērās.

Daudzas no tām bija sievietes, kuras rokās nesa līdzpaņemtos ziedus,

Many were women who often carried flowers

that they had brought to lay as marks of respect for the dead.

ko nolikt, izrādot cieņu mirušajiem.

They came day after day

Viņas nāca dienu pēc dienas

and they covered the square with millions of flowers.

un noklāja laukumu ar miljoniem ziedu.

Sadness enveloped Maidan.

Skumjas ieskāva Maidanu.

It was quiet and I could hear the birds singing.

Bija tik kluss, ka es dzirdēju čivinām putnus.

I hadn't heard that before.

Iepriekš es tos nebiju dzirdējusi.

I stopped women as they approached the barricades

Es apturēju sievietes, kuras tuvojās barikādēm,

to lay their tributes

lai noliktu ziedus,

and asked to make their picture.

un lūdzu atļauju viņas nofotogrāfēt.

Most women cried when I photographed them.

Fotografējoties lielākā daļa sieviešu raudāja.

On the first day, my fixer, Emine, and I cried

Pirmajā dienā mēs ar palīdzi Emīni

with almost every woman who visited our studio.

raudājām kopā ar teju katru sievieti, kura apmeklēja mūsu darbnīcu.

There had been such a noticeable absence of women

Līdz šim brīdim bija bijis manāms sieviešu trūkums.

up until that point.

And the color of their pastel coats,

Viņu pasteļkrāsas mēteļi,

their shiny handbags,

viņu spīdīgās rokassomas

and the bunches of red carnations,

un viņu nestie sarkano neļķu, balto tulpju un dzelteno rožu pušķi

white tulips and yellow roses that they carried

jarred with the blackened square

kontrastēja ar aptumšoto laukumu

and the blackened men who were encamped there.

un netīrajiem vīriem, kas tur bija apmetušies.

It is clear to me that these two sets of pictures

Ir skaidrs, ka šie fotogrāfiju kopumi,

don't make much sense without the other.

viens bez otra neko daudz neizsaka.

They are about men and women and the way we are --

Tie stāsta par vīriešiem un sievietēm un to, kādi esam —

not the way we look, but the way we are.

nevis par to, kādi izskatāmies, bet gan to, kādi esam.

They speak about different gender roles in conflict,

Tie runā par dažādām, konfliktējošām dzimumu lomām,

not only in Maidan, and not only in Ukraine.

ne tikai Maidanā, un ne tikai Ukrainā.

Men fight most wars and women mourn them.

Vīrieši cīnās vairumā karu, bet sievietes viņus apraud.

If the men showed the ideal of the warrior,

Ja vīrieši pauda cīnītāja ideālu,

then the women showed the implications of such violence.

tad sievietes pauda šādas vardarbības sekas.

When I made these pictures,

Uzņemot šos attēlus,

es ticēju, ka dokumentēju Ukrainas vardarbīgo notikumu beigas.

I believed that I was documenting the end of violent events in Ukraine.

But now I understand that it is a record of the beginning.

Taču nu es saprotu, ka tā ir tikai sākuma liecība.

Today, the death toll stands around 3,000,

Pašlaik mirušo skaits ir sasniedzis jau aptuveni 3000,

while hundreds of thousands have been displaced.

kamēr simtiem tūkstoši ir devušies bēgļu gaitās.

I was in Ukraine again six weeks ago.

Pirms sešām nedēļām es vēlreiz biju Ukrainā.

In Maidan, the barricades have been dismantled,

Barikādes Maidanā bija nojauktas,

and the paving stones which were used as weapons during the protests replaced,

un protestu laikā par ieročiem izmantotie bruģakmeņi bija nomainīti,

so that traffic flows freely through the center of the square.

lai caur laukuma centru varētu brīvi plūst satiksme.

The fighters, the women and the flowers are gone.

Cīnītāju, sieviešu un ziedu vairs nebija.

A huge billboard depicting geese flying over a wheat field

Milzīgs ziņojumu dēls ar pāri kviešu laukam lidojošām zosīm

covers the burned-out shell of the trade union's building

aizsedz izdegušo arodbiedrības ēkas karkasu

and proclaims,

un vēsta:

"Glory to Ukraine.

„Slava Ukrainai.

Glory to heroes."

Slava varoņiem.”

Thank you.

Paldies.

(Applause).

(Aplausi)