How do blood transfusions work? - Bill Schutt

In 1881, doctor William Halsted rushed to help his sister Minnie,

1881. gadā ārsts Viljams Holsteds steidzās palīgā savai māsai Minnijai,

who was hemorrhaging after childbirth.

kam pēc dzemdībām bija sākusies asiņošana.

He quickly inserted a needle into his arm,

Viņš savā rokā ātri ievietoja adatu,

withdrew his own blood, and transferred it to her.

paņēma no tās asinis un pārlēja viņai.

After a few uncertain minutes, she began to recover.

Pēc dažām neziņas pilnām minūtēm viņa sāka justies labāk.

Halsted didn’t know how lucky they’d gotten.

Holsteds nezināja, kā viņiem paveicies.

His transfusion only worked because he and his sister

Šī pārliešana bija veiksmīga vien tāpēc, ka viņam un māsai

happened to have the same blood type—

sagadīšanās pēc bija vienādas asinsgrupas,

something that isn’t guaranteed, even among close relatives.

kas ne vienmēr gadās, pat tuvu radinieku starpā.

Blood types hadn’t been discovered by Halsted’s time,

Asinsgrupas Holsteda laikā vēl nebija atklātas,

though people had been experimenting with transfusions for centuries—

lai gan cilvēki ar asins pārliešanu eksperimentēja jau gadu simtiem –

mostly unsuccessfully.

visbiežāk neveiksmīgi.

In 1667, a French physician named Jean-Baptiste Denis

1667. gadā franču ārsts Žans Batists Denī

became the first to try the technique on a human.

kļuva par pirmo, kas procedūru izmēģināja uz cilvēku.

Denis transfused sheep’s blood into Antoine Mauroy,

Denī pārlēja aitas asinis Antuānā Mauroā,

a man likely suffering from psychosis,

cilvēkā, kas visticamāk cieta no psihozes,

in the hopes that it would reduce his symptoms.

cerībā, ka tas mazinās viņa simptomus.

Afterward, Mauroy was in good spirits.

Pēc tam Mauroā jutās labi.

But after a second transfusion, he developed a fever,

Taču pēc otrās asins pārliešanas viņam sākās drudzis,

severe pain in his lower back, intense burning in his arm,

stipras sāpes muguras lejasdaļā, spēcīga dedzinoša sajūta rokā,

and he urinated a thick, black liquid.

un viņa urīns bija biezs un melnā krāsā.

Though nobody knew it at the time,

Lai gan neviens to tolaik nezināja,

these were the signs of a dangerous immune response unfolding inside his body.

tā bija bīstama imūnsistēmas atbilde, kas veidojās viņa organismā.

This immune response starts  with the production of proteins

Šī imūnsistēmas atbilde sākas ar olbaltumvielu veidošanos,

called antibodies,

ko sauc par antivielām,

which distinguish the body’s own cells from intruders.

kas atšķir paša ķermeņa šūnas no svešajām.

They do so by recognizing the foreign proteins, or antigens,

Tās to dara,

atpazīstot svešo šūnu membrānā esošās svešās olbaltumvielas jeb antigēnus.

embedded in an intruder’s cell membrane.

Antibodies latch onto the antigens,

Antivielas piesaistās antigēniem,

signaling other immune cells to attack and destroy the foreign cells.

dodot signālu citām imūnsistēmas šūnām uzbrukt un svešās šūnas iznīcināt.

The destroyed cells are flushed from the body in urine.

Iznīcinātās šūnas ar urīnu tiek izvadītas no organisma.

In extreme cases, the massive break down of cells

Smagos gadījumos milzīgais iznīcināto šūnu daudzums

causes clots in the bloodstream that disrupt the flow of blood to vital organs,

rada recekļus asinsvados, traucējot asinīm nokļūt dzīvībai svarīgos orgānos,

overload the kidneys, and cause organ failure.

pārslogojot aknas un izraisot orgānu mazspēju.

Fortunately, Denis’s patient survived the transfusion.

Par laimi, Denī pacients asins pārliešanu pārcieta.

But, after other cross-species transfusions proved fatal,

Bet pēc tam, kad citas starpsugu asins pārliešanas izrādījās nāvējošas,

the procedure was outlawed across Europe,

procedūra Eiropā tika aizliegta,

falling out of favor for several centuries.

negūstot labvēlību vairāku gadsimtu garumā.

It wasn’t until 1901 that Austrian physician Karl Landsteiner

Tā tas bija līdz pat 1901. gadam, kad austriešu ārsts Karls Landšteiners

discovered blood types,

atklāja asinsgrupas,

the crucial step in the success of human to human blood transfusions.

izšķirošo soli panākumos asins pārliešanā no cilvēka cilvēkam.

He noticed that when different types were mixed together, they formed clots.

Viņš novēroja, ka, jaucot kopā dažādas asinsgrupas, tās veidoja recekļus.

This happens when antibodies latch on to cells with foreign antigens,

Tas notiek, ja antivielas saistās pie šūnām ar svešiem antigēniem,

causing blood cells to clump together.

izraisot asinsšūnu salipšanu.

But if the donor cells are the same blood type as the recipient’s cells,

Bet, ja donora šūnām ir tā pati asinsgrupa, kas saņēmējam,

the donor cells won’t be flagged for destruction, and won’t form clumps.

donora šūnas netiks iznīcinātas un neveidos recekļus.

By 1907,

Līdz 1907. gadam

doctors were mixing together small amounts of blood before transfusing it.

ārsti pirms asins pārliešanas sajauca nelielus tās daudzumus.

If there were no clumps, the types were a match.

Ja recekļi neveidojās, asinsgrupas bija atbilstošas.

This enabled them to save thousands of lives,

Tas ļāva viņiem glābt tūkstošiem dzīvību,

laying the foundation for modern transfusions.

liekot pamatu mūsdienu asins pārliešanai.

Up to this point, all transfusions had occurred in real time,

Līdz pat šim laikam visas pārliešanas norisinājās reālā laikā,

directly between two individuals.

abiem cilvēkiem esot uz vietas.

That’s because blood begins to clot almost immediately

Tas notiek tāpēc, ka asinis nekavējoties sāk recēt

after coming into contact with air—

nokļūstot saskarē ar gaisu –

a defense mechanism to prevent excessive blood loss after injury.

aizsardzības mehānisms,

lai pasargātu no ievērojama asins zuduma pēc ievainojuma.

In 1914, researchers discovered that the chemical sodium citrate

1914. gadā zinātnieki atklāja, ka ķīmiskā viela nātrija citrāts

stopped blood coagulating by removing the calcium necessary for clot formation.

aptur asins recēšanu, iznīcinot recēšanai vajadzīgo kalciju.

Citrated blood could be stored for later use—

Asinis ar citrāta piejaukumu varēja uzglabāt vēlākai lietošanai.

the first step in making large scale blood transfusions possible.

Tas bija pirmais solis, lai liela apjoma asins pārliešana kļūtu iespējama.

In 1916, a pair of American scientists found an even more effective anticoagulant

1916. gadā vairāki amerikāņu zinātnieki

izgudroja vēl iedarbīgāku pretsarecēšanas vielu

called heparin, which works by deactivating enzymes that enable clotting.

– heparīnu, kas deaktivē recēšanu ierosinošus enzīmus.

We still use heparin today.

Mūsdienās mēs aizvien izmantojam heparīnu.

At the same time,

Tai pat laikā,

American and British researchers developed portable machines

amerikāņu un britu zinātnieki izgudroja pārvietojamas ierīces,

that could transport donor blood onto the battlefields of World War I.

kas spēja transportēt donoru asinis līdz 1. pasaules kara karalaukiem.

Combined with the newly-discovered heparin,

Kopā ar jaunizgudroto heparīnu

medics safely stored and preserved liters of blood,

mediķi droši uzglabāja un saglabāja litriem asiņu,

wheeling it directly onto the battlefield to transfuse wounded soldiers.

tās tieši nogādājot kaujas laukos pārliešanai ievainotajos karavīros.

After the war, this crude portable box would become the inspiration

Pēc kara šī raupjā pārvietojamā kaste kļuva par iedvesmu

for the modern-day blood bank, a fixture of hospitals around the world.

mūsdienu asins bankai, daudzās slimnīcās sastopamai palīgierīcei.