The secret student resistance to Hitler - Iseult Gillespie

Translator: Ilze Garda Reviewer: Kristaps Kadiķis

In 1943 Allied aircraft swooped over Nazi Germany,

1943. gadā pāri nacistiskajai Vācijai traucās Savienoto gaisa spēki,

raining tens of thousands of leaflets on people below.

kas virs cilvēku galvām izskaisīja desmitiem tūkstošu skrejlapu.

Written by anonymous Germans, the leaflets urged readers to renounce Hitler,

Anonīmu vāciešu rakstītās skrejlapas mudināja lasītājus vērsties pret Hitleru

to fight furiously for the future— and to never give up hope.

enerģiski cīnīties par nākotni un nekad neatmest cerību.

Their call to action rippled through homes and businesses—

Šis aicinājums rīkoties nonāca mājās un uzņēmumos,

and news of their message even reached concentration camps and prisons.

un jaunais vēstījums sasniedza pat koncentrācijas nometnes un cietumus.

It was only after the war had ended that the authors’ identities, stories,

Tikai pēc kara beigām pasaule uzzināja autoru identitāti, dzīvesstāstus

and tragic fate would come to light.

un traģisko likteni.

When Hitler seized power 10 years earlier,

Kad desmit gadus iepriekš Hilters bija nācis pie varas,

Hans and Sophie Scholl were teenagers in the town of Forchtenberg.

Hanss un Sofija Šolli bija pusaudži un dzīvoja Forhtenbergas pilsētā.

At that time, fear, propaganda, and surveillance

Tolaik bailes, propaganda un novērošana

kept all aspects of life for the Scholl family and millions of other Germans

Šollu ģimenes un miljoniem citu vāciešu dzīvi

under Nazi control.

pakļāva nacistu kontrolei.

The government specifically targeted young people,

Valdība jo īpaši pievērsās jauniešiem

setting up institutions to regulate their behavior and police their thoughts.

un izveidoja institūcijas, lai regulētu to uzvedību un uzraudzītu to domas.

As teenagers, Hans was a member of the Hitler Youth

Pusaudža gados Hanss bija Hitlera Jaunatnes organizācijas biedrs

and Sophie joined The League of German Girls.

un Sofija pievienojās Vācu meiteņu savienībai.

Hans rose through the ranks

Uzkāpis pa organizācijas ranga kāpnēm,

and oversaw the training and indoctrination of other young people.

Hanss pārraudzīja citu jauniešu apmācību un indoktrināciju.

In 1936, he was chosen to carry the flag at a national rally.

1936. gadā viņš tika izvēlēts par karognesēju nacionālajā mītiņā.

But when he witnessed the zeal of Nazi rhetoric,

Bet, klātienē pieredzējis kvēlo nacistu retoriku,

he began to question it for the first time.

viņš pirmoreiz sāka to apšaubīt.

Meanwhile, Sophie was also starting to doubt the information she was being fed.

Tikmēr arī Sofija bija sākusi apšaubīt informāciju, ko viņai mēģināja iebarot.

Their parents Robert and Magdalena,

Jauniešu vecāki Roberts un Magdalēna,

who had feared they were losing their children to Nazi ideology,

kuri raizējās, ka zaudē savus bērnus nacisma ideoloģijai,

encouraged these misgivings.

šīs šaubas atbalstīja.

At home, Robert and Magdalena listened to foreign radio stations

Mājās Roberts un Magdalēna klausījas ārzemju radio,

that the government first discouraged and later banned.

ko valdība sākotnēji uzskatīja par nevēlamu rīcību un vēlāk aizliedza.

While the government churned out national broadcasts which denied Nazi atrocities,

Kamēr valdība štancēja nacionālās programmas, kas noliedza nacistu zvērības,

the Scholls learned shocking truths.

Šolli uzzināja drausmo patiesību.

And yet, they were still subject to the rules of life in Hitler’s Germany.

Tomēr viņu dzīve joprojām bija pakļauta hitleriskās Vācijas noteikumiem.

After the outbreak of war,

Pēc kara sākšanās

Sophie reluctantly worked for the national effort,

Sofija negribīgi strādāja nacionālās mobilizācijas programmā

and Hans had to take on army duties while attending medical school in Munich.

un Hansam, kurš tolaik mācījās medicīnas skolā Minhenē, bija jāstājas armijā.

That was where Hans met Christoph Probst, Willi Graf and Alexander Schmorell.

Tieši tur Hanss satika Kristofu Probstu, Villiju Grāfu un Aleksandru Šmorelu.

Day by day, each grew more sickened by Nazi ideology.

Nacistu ideoloģija viņos jo dienas jo vairāk raisīja riebumu.

They longed to share their views.

Viņi ilgojās paust savus uzskatus.

But how could they spread them, when it was impossible to know who to trust?

Bet kā gan tos izplatīt, ja nevar zināt, kam uzticēties?

And so, the friends decided to rebel anonymously.

Un tā nu draugi nolēma dumpoties anonīmi.

They pooled their money and bought printing materials.

Viņa sameta naudu un nopirka drukas materiālus.

An acquaintance let them use a cellar under his studio.

Kāds paziņa viņiem atļāva izmantot savu pagrabu.

In secret, they began drafting their message.

Slepus viņi sāka rakstīt savu vēstījumu.

In June 1942, mysterious anti-Nazi leaflets began appearing all over Munich.

1942. gadā visa Minhenē parādījās noslēpumainas pretnacistiskas skrejlapas.

They were signed: the White Rose.

Tās bija parakstījusi „Baltā roze”.

The first leaflet denounced Hitler

Pirmā skrejlapa vērsās pret Hitleru

and called for Germans to sabotage the war effort:

un mudināja vāciešus sabotēt kara centienus:

“Adopt passive resistance…

„Pretojieties pasīvi...

block the functioning of this atheistic war machine before it is too late,

bloķējiet šīs ateistiskās kara mašīnas darbību, pirms ir par vēlu,

before the last city is a heap of rubble…

pirms pēdējā pilsēta ir pārvērsta drupās...

before the last youth of our nation bleeds to death...

pirms līdz nāvei noasiņo mūsu tautas pēdējais jaunietis...

Don’t forget that each people gets the government it deserves!”

Neaizmirsiet, ka ikviena tauta saņem tādu valdību, kādu tā pelnījusi!”

At a time when a sarcastic remark could constitute treason,

Laikā, kad sarkastiska piezīme varēja nozīmēt valsts nodevību,

this language was unprecedented.

šādi vārdi bija kas neiedomājams.

It was written mostly by Hans Scholl.

To bijis rakstījis galvenokārt Hanss Šolls.

In 1942, Sophie came to Munich knowing nothing of her brother’s activities.

1942. gadā, par brāļa darbību neko nezinādama, Minhenē ieradās Sofija.

She soon encountered the leaflets at school.

Drīz vien viņa skolā atrada skrejlapas.

But it was not until she discovered evidence in Han’s room

Taču, tikai uzgājusi pierādījumus Hansa istabā,

that she realized who’d written them.

viņa saprata, kurš ir to autors.

Her shock soon gave way to resolve: she wanted in.

Pirmajam šokam sekoja apņemšanās – arī viņa gribēja iesaistīties.

For both siblings, it was time to escalate the fury that had been brewing for years.

Brālim un māsai bija pienācis laiks paust gadiem krāto niknumu.

From June 1942 to February 1943, the group worked feverishly.

No 1942. jūnija līdz 1943. februārim grupa aizrautīgi strādāja.

While the Gestapo searched for leads,

Gestapo meklēja pavedienus,

the White Rose were constantly on guard.

bet „Baltā roze” allaž uzmanījās.

The war raged on. Regulations tightened, and Munich suffered air raids.

Plosījās karš, noteikumi kļuva stingrāki, un Minhene piedzīvoja uzlidojumus.

But the White Rose ventured deeper into conspiracy.

Tomēr „Baltās rozes” sazvērnieki uzdrošinājās arvien vairāk.

They graffitied buildings and braved trains swarming with Gestapo.

Uz ēku sienām viņi krāsoja grafiti

un bezbailīgi devās vilcienos, kas mudžēja no gestapo.

In the winter of 1942,

1942. gada ziemā

Hans made a treacherous journey to the Czechoslovakian border

Hanss devās pārdrošā braucienā uz Čehoslovākijas robežu,

to meet anti-Nazi rebels.

lai tiktos ar pretnacistiskajiem dumpiniekiem.

On February 18, 1943,

1943. gada 18. februārī

Sophie and Hans brought a suitcase of leaflets to their university.

Sofija un Hanss savā universitātē ienesa koferi ar skrejlapām.

A custodian noticed what they were doing and reported them to the Gestapo.

Jauniešus pamanīja ēkas sargs, kas ziņoja par viņiem gestapo.

Both calmly denied any involvement—

Abi mierīgi noliedza jebkādu saistību –

until the police gathered all the leaflets and placed them back in the empty case,

līdz brīdim, kad policisti salasītās skrejlapas salika tukšajā koferī,

where they fit perfectly.

kur tās precīzi iegūla.

When Hans and Sophie confessed,

Pēc atzīšanās Hansu un Sofiju nekavējoties nogādāja tiesā,

they were immediately led to court and sentenced to death by guillotine.

kas abiem piesprieda nāvessodu uz giljotīnas.

Despite a grueling interrogation, the two refused to betray their co-conspirators.

Par spīti mokošai pratināšanai abi atteicās nodot savus biedrus.

Before her execution, Sophie declared her fury at the state of her country.

Pirms nāvessoda izpildes

Sofija ļāva vaļu dusmām par to, kāda kļuvusi viņas valsts.

But she also spoke to a more hopeful future:

Bet viņa runāja arī par gaišāku nākotni:

“How can we expect righteousness to prevail when there is hardly anyone

„Kā gan mēs varam cerēt, ka taisnīgums uzvarēs,

ja nav gandrīz neviena, kas būtu gatavs ziedot sevi šī taisnīguma vārdā?

willing to give himself up individually to a righteous cause?

Such a fine, sunny day, and I have to go,

Tik skaista, saulaina diena, un man jāaiziet,

but what does my death matter, if through us,

bet kāda gan nozīme manai nāvei,

ja caur mums tūkstošiem cilvēku modīsies rīcībai?”

thousands of people are awakened and stirred to action?”