In search for the man who broke my neck | Joshua Prager

Translator: Joseph Geni Reviewer: Morton Bast

Translator: Ilze Garda Reviewer: Kristaps Kadiķis

One year ago, I rented a car in Jerusalem

Pirms gada Jeruzalemē es noīrēju auto,

to go find a man I'd never met

lai dotos meklēt vīrieti, ko ne reizi nebiju saticis,

but who had changed my life.

bet kurš bija mainījis manu dzīvi.

I didn't have a phone number to call to say I was coming.

Man nebija tālruņa numura, lai piezvanītu un pateiktu, ka esmu ceļā.

I didn't have an exact address,

Man nebija precīzas adreses,

but I knew his name, Abed,

taču es zināju viņa vārdu — Abeds.

I knew that he lived in a town of 15,000, Kfar Kara,

Es zināju, ka viņš dzīvo 15 000 iedzīvotāju lielā pilsētā

Kfarkarā,

and I knew that, 21 years before, just outside this holy city,

un zināju, ka pirms 21 gada šīs svētās pilsētas pievārtē,

he broke my neck.

viņš salauza man kaklu.

And so, on an overcast morning in January, I headed north

Tā nu es pelēkā janvāra dienā devos ziemeļu virzienā

off in a silver Chevy to find a man and some peace.

sudrabkrāsas ševijā, lai atrastu šo vīru un mieru.

The road dropped and I exited Jerusalem.

Ceļš strauji gāja lejup, un es izbraucu no Jeruzalemes.

I then rounded the very bend where his blue truck,

Tad es iebraucu tajā pašā līkumā, kurā viņa zilais kravas auto,

heavy with four tons of floor tiles,

piebāzts ar četrām tonnām grīdas flīžu,

had borne down with great speed onto the back left corner

ar milzīgu ātrumu ietriecās

of the minibus where I sat.

minibusa aizmugurējā kreisajā stūrī, kur es sēdēju.

I was then 19 years old.

Man toreiz bija 19 gadu.

I'd grown five inches and done some 20,000 pushups

Pēdējo 8 mēnešu laikā es biju paaudzies par 12 cm, un uztaisījis ap 20 000 atspiedienu,

in eight months, and the night before the crash,

un naktī pirms negadījuma es izbaudīju savu jauno ķermeni,

I delighted in my new body,

playing basketball with friends

ar draugiem spēlējot basketbolu

into the wee hours of a May morning.

līdz pat agrai maija rīta stundai.

I palmed the ball in my large right hand,

Bumba iegūla manā lielajā labajā rokā,

and when that hand reached the rim, I felt invincible.

un, rokai pieskaroties groza malai, es jutos neuzvarams.

I was off in the bus to get the pizza I'd won on the court.

Es biju ceļā pēc picas, ko biju ieguvis, uzvarot laukumā.

I didn't see Abed coming.

Es neredzēju Abedu tuvojamies.

From my seat, I was looking up at a stone town

No savas vietas es lūkojos augšup uz akmens pilsētu,

on a hilltop, bright in the noontime sun,

kas kalna galā mirdzēja pusdienlaika saulē,

when from behind there was a great bang,

kad aizmugurē sajutu tik skaļu un spēcīgu triecienu,

as loud and violent as a bomb.

it kā tur būtu sprāgusi bumba.

My head snapped back over my red seat.

Mana galva pārsitās pāri sarkanajai sēdvietai,

My eardrum blew. My shoes flew off.

bungādiņa pārplīsa, un kurpes aizlidoja.

I flew too, my head bobbing on broken bones,

Arī es pats aizlidoju, galvai karājoties uz salauztajiem kauliem.

and when I landed, I was a quadriplegic.

Nokrītot uz zemes, es biju kļuvis pilnīgi paralizēts.

Over the coming months, I learned to breathe on my own,

Turpmāko mēnešu laikā es mācījos atkal elpot,

then to sit and to stand and to walk,

tad sēdēt un stāvēt, un iet,

but my body was now divided vertically.

taču tagad mans ķermenis bija sadalīts vertikāli.

I was a hemiplegic, and back home in New York,

Tā viena puse bija paralizēta, un pēc atgriešanās Ņujorkā

I used a wheelchair for four years, all through college.

es četrus gadus — visu koledžas laiku — pārvietojos ratiņkrēslā.

College ended and I returned to Jerusalem for a year.

Pēc koledžas pabeigšanas es uz gadu atgriezos Jeruzalemē.

There I rose from my chair for good,

Tur es uz visiem laikiem piecēlos no krēsla,

I leaned on my cane, and I looked back,

un, atbalstījies uz spieķa, es atskatījos uz notikušo —

finding all from my fellow passengers in the bus

es atradu visu, sākot no pasažieriem, ar kuriem kopā braucām,

to photographs of the crash,

līdz pat avārijas fotogrāfijām.

and when I saw this photograph,

Ieraugot šo fotogrāfiju,

I didn't see a bloody and unmoving body.

es neredzēju asiņainu, nekustīgu ķermeni.

I saw the healthy bulk of a left deltoid,

Es redzēju veselīgu, platu kreiso plecu

and I mourned that it was lost,

un apraudāju tā zaudēšanu,

mourned all I had not yet done,

un sēroju par visu, ko vēl nebiju paspējis paveikt,

but was now impossible.

bet kas nu bija kļuvis neiespējams.

It was then I read the testimony that Abed gave

Tieši tad es izlasīju liecību,

ko Abeds sniedza nākamajā rītā pēc avārijas:

the morning after the crash,

of driving down the right lane of a highway toward Jerusalem.

„Es braucu lejup pa šosejas labo pusi Jeruzalemes virzienā...”

Reading his words, I welled with anger.

Lasot viņa vārdus, es vārījos no dusmām.

It was the first time I'd felt anger toward this man,

Tā bija pirmā reize, kad izjutu dusmas pret šo vīru,

and it came from magical thinking.

un tās radās domājot, kā būtu, ja būtu.

On this xeroxed piece of paper,

Uz šīs kserokopijas

the crash had not yet happened.

avārija vēl nebija notikusi.

Abed could still turn his wheel left

Abeds joprojām varēja pagriezt stūri pa kreisi —

so that I would see him whoosh by out my window

es pa logu redzētu viņu aiztraucamies,

and I would remain whole.

un es būtu palicis sveiks un vesels.

"Be careful, Abed, look out. Slow down."

„Uzmanies, Abed! Skaties taču! Brauc lēnāk!”

But Abed did not slow,

Bet Abeds nesamazināja ātrumu,

and on that xeroxed piece of paper, my neck again broke,

un uz šīs kserokopijas mans kakls atkal salūza,

and again, I was left without anger.

un dusmas atkal pārgāja.

I decided to find Abed,

Es nolēmu atrast Abedu.

and when I finally did,

Kad man tas beidzot izdevās,

he responded to my Hebrew hello which such nonchalance,

viņš uz manu ebreju „Sveiki!” atbildēja ar tādu nevērību,

it seemed he'd been awaiting my phone call.

ka likās — viņš šo zvanu ir gaidījis.

And maybe he had.

Un varbūt tā arī bija.

I didn't mention to Abed his prior driving record --

Es nepieminēju Abedam viņa agrāko braukšanas pieredzi —

27 violations by the age of 25,

27 pārkāpumus līdz 25 gadu vecumam,

the last, his not shifting his truck into a low gear on that May day —

no kuriem pēdējais bija ātruma nesamazināšana tajā maija dienā.

and I didn't mention my prior record --

Es nepieminēju arī savu pieredzi —

the quadriplegia and the catheters,

paralīzi un katetrus,

the insecurity and the loss —

nedrošību un zaudēto —

and when Abed went on about how hurt he was in the crash,

un, kad Abeds sāka stāstīt, cik ļoti viņš pats negadījumā cieta,

I didn't say that I knew from the police report

es neteicu, ka no policijas atskaitēm zinu,

that he'd escaped serious injury.

ka viņš izvairījās no smagākiem ievainojumiem.

I said I wanted to meet.

Es teicu, ka gribu satikties.

Abed said that I should call back in a few weeks,

Abeds sacīja, lai es piezvanot pēc pāris nedēļām.

and when I did, and a recording told me

Kad es to izdarīju un dzirdēju automātisko paziņojumu,

that his number was disconnected,

ka šis numurs ir atslēgts,

I let Abed and the crash go.

es atmetu domas par Abedu un avāriju.

Many years passed.

Pagāja daudzi gadi.

I walked with my cane and my ankle brace and a backpack

Ar savu spieķi, potītes fiksatoru un mugursomu

on trips in six continents.

es apceļoju sešus kontinentus.

I pitched overhand in a weekly softball game

Kā metējs es piedalījos iknedēļas softbola spēlē,

that I started in Central Park,

ko biju aizsācis Centrālparkā,

and home in New York, I became a journalist and an author,

un mājās, Ņujorkā, es kļuvu par žurnālistu un autoru,

typing hundreds of thousands of words with one finger.

uzrakstot simtiem tūkstošu vārdu ar vienu pirkstu.

A friend pointed out to me that all of my big stories

Kāds draugs norādīja, ka visi mani stāsti

mirrored my own, each centering on a life

līdzinās manis paša stāstam —

katrs no tiem ir par dzīvi, kas mainās vienā mirklī,

that had changed in an instant,

owing, if not to a crash, then to an inheritance,

ja ne avārijas, tad mantojuma,

a swing of the bat, a click of the shutter, an arrest.

beisbola nūjas sitiena, uzņemtas fotogrāfijas vai apcietinājuma dēļ.

Each of us had a before and an after.

Mums visiem bija savs „pirms” un „pēc”.

I'd been working through my lot after all.

Galu galā es laikam mēģināju izprast savu likteni.

Still, Abed was far from my mind, when last year,

Lai vai kā, es nebūt nedomāju par Abedu,

kad pagājušogad atgriezos Izraēlā, lai rakstītu par avāriju.

I returned to Israel to write of the crash,

and the book I then wrote, "Half-Life,"

Grāmata, ko uzrakstīju, „Puse dzīves”,

was nearly complete when I recognized

bija gandrīz pabeigta, kad atskārtu,

that I still wanted to meet Abed,

ka joprojām vēlos satikt Abedu,

and finally I understood why:

un beidzot es sapratu, kāpēc —

to hear this man say two words: "I'm sorry."

lai dzirdētu no šī vīra divus vārdus:

„Piedod man.”

People apologize for less.

Cilvēki atvainojas par mazākiem nodarījumiem.

And so I got a cop to confirm that Abed still lived

Policijā es noskaidroju, ka Abeds

somewhere in his same town,

joprojām dzīvo kaut kur tajā pašā pilsētā,

and I was now driving to it with a potted yellow rose in the back seat,

un nu es biju ceļā ar dzeltenu rozi podiņā uz aizmugurējā sēdekļa,

when suddenly flowers seemed a ridiculous offering.

taču pēkšņi puķes man šķita absurda dāvana.

But what to get the man who broke your fucking neck?

Bet ko pie velna lai uzdāvina vīrietim, kurš tev salauzis kaklu?

(Laughter)

(Smiekli)

I pulled into the town of Abu Ghosh,

Es iebraucu Abū Gošas pilsētā

and bought a brick of Turkish delight:

un nopirku gabalu lukuma — pistācijas saldā rožūdens želejā.

pistachios glued in rosewater. Better.

Tā būs labāk.

Back on Highway 1, I envisioned what awaited.

Atgriezies uz 1. šosejas, es iztēlojos, kas tālāk notiks.

Abed would hug me. Abed would spit at me.

Abeds mani apskaus.

Abeds man uzspļaus.

Abed would say, "I'm sorry."

Abeds sacīs: „Piedod man.”

I then began to wonder, as I had many times before,

Tad es sāku domāt, kā jau daudzreiz biju darījis,

how my life would have been different

kāda būtu mana dzīve, ja šis vīrs nebūtu mani savainojis,

had this man not injured me,

had my genes been fed a different helping of experience.

ja iedzimtos gēnus būtu papildinājusi citāda pieredze.

Who was I?

Kas es esmu?

Was I who I had been before the crash,

Vai esmu tāds pats, kāds biju pirms negadījuma?

before this road divided my life like the spine of an open book?

Pirms šis ceļš sadalīja manu dzīvi divās daļās kā atvērtu grāmatu?

Was I what had been done to me?

Vai es esmu tas, kas man nodarīts?

Were all of us the results of things done to us, done for us,

Vai mēs visi esam rezultāti tam, kas mums nodarīts vai kas izdarīts mūsu dēļ —

the infidelity of a parent or spouse,

vecāku vai laulātā nodevība,

money inherited?

saņemts mantojums?

Were we instead our bodies, their inborn endowments and deficits?

Vai arī mēs esam mūsu ķermenis — tā iedzimtās spējas un trūkumi?

It seemed that we could be nothing more than genes and experience,

Šķiet, mēs neesam nekas vairāk kā gēni un pieredze,

but how to tease out the one from the other?

bet kā tos vienu no otra atšķirt?

As Yeats put that same universal question,

Kā šo mūžīgo jautājumu izteicis Jeitss:

"O body swayed to music, o brightening glance,

„Ak, ķermenis šūpojošs dejā! Ak, mirdzošā seja!

how can we know the dancer from the dance?"

Kā zinām lai, kas dejotājs ir un kas deja?”

I'd been driving for an hour

Es biju braucis kādu stundu,

when I looked in my rearview mirror and saw my own brightening glance.

kad ieskatījos atpakaļskata spogulī un ieraudzīju pats savu mirdzošo skatienu —

The light my eyes had carried for as long as they had been blue.

gaismu, kas spīdējusi manās acīs tikpat ilgi, cik ilgi tās bijušas zilas,

The predispositions and impulses that had propelled me

tieksmes un impulsus, kas mani kā pavisam mazu bērnu mudināja

as a toddler to try and slip over a boat into a Chicago lake,

mēģināt pārvelties pāri laivas malai Čikāgas ezerā,

that had propelled me as a teen

kas pusaudža vecumā mani mudināja

to jump into wild Cape Cod Bay after a hurricane.

pēc orkāna mesties Keipkodas līča ūdenī.

But I also saw in my reflection

Taču savā spoguļattēlā es redzēju arī,

that, had Abed not injured me,

ka, ja vien Abeds nebūtu mani savainojis,

I would now, in all likelihood, be a doctor

es tagad visticamāk būtu ārsts

and a husband and a father.

un vīrs,

un tēvs.

I would be less mindful of time and of death,

Es mazāk apzinātos laiku un nāvi,

and, oh, I would not be disabled,

un, ak jā, es nebūtu invalīds,

would not suffer the thousand slings and arrows of my fortune.

es neciestu tās tūkstoš bultas, ar ko mani vajā liktenis.

The frequent furl of five fingers, the chips in my teeth

Bieži savilktie pirksti un sīkās plaisas zobos —

come from biting at all the many things

mēģinājumi tikt galā ar daudzajām lietām,

a solitary hand cannot open.

ko viena pati roka nespēj attaisīt.

The dancer and the dance were hopelessly entwined.

Dejotājs un deja bija neizbēgami saistīti.

It was approaching 11 when I exited right

Bija gandrīz 11, kad es nogriezos pa labi uz Afulu,

toward Afula, and passed a large quarry

pabraucu garām lielam karjeram

and was soon in Kfar Kara.

un drīz vien ierados Kfarkarā.

I felt a pang of nerves.

Mani nervi bija uzvilkti.

But Chopin was on the radio, seven beautiful mazurkas,

Taču pa radio skanēja Šopēns — septiņas brīnišķīgas mazurkas,

and I pulled into a lot by a gas station

un es apstājos pie benzīntanka,

to listen and to calm.

lai paklausītos un nomierinātos.

I'd been told that in an Arab town,

Man bija stāstīts, ka arābu pilsētā

one need only mention the name of a local

vajag tikai pieminēt kāda vietējā vārdu un to atpazīs.

and it will be recognized.

And I was mentioning Abed and myself,

Es stāstīju par Abedu un sevi

noting deliberately that I was here in peace,

— ar nolūku piebilstot, ka esmu nācis ar mieru —

to the people in this town,

šīs pilsētiņas iedzīvotājiem,

when I met Mohamed outside a post office at noon.

līdz pusdienas laikā pie pasta satiku kādu Muhamedu.

He listened to me.

Viņš mani uzklausīja.

You know, it was most often when speaking to people

Ziniet, visbiežāk, tieši runājot ar cilvēkiem,

that I wondered where I ended and my disability began,

es aizdomājos par to, kur beidzos es un kur sākas mana invaliditāte,

for many people told me what they told no one else.

jo daudzi cilvēki man stāsta to, ko nestāsta nevienam citam.

Many cried.

Daudzi raud.

And one day, after a woman I met on the street did the same

Kādu dienu, kad uz ielas satikta sieviete izdarīja to pašu

and I later asked her why,

un es viņai pajautāju, kāpēc,

she told me that, best she could tell, her tears

viņa atbildēja, cik labi vien spēdama,

had had something to do with my being happy and strong,

ka asaras birst tāpēc, ka esmu laimīgs un stiprs,

but vulnerable too.

bet reizē ievainojams.

I listened to her words. I suppose they were true.

Es ieklausījos viņas vārdos, pieņemu, ka tie bija patiesi.

I was me,

Es biju es,

but I was now me despite a limp,

bet tagad es biju es par spīti kroplumam,

and that, I suppose, was what now made me, me.

un tagad laikam tieši tas padarīja mani par mani.

Anyway, Mohamed told me

Lai vai kā, Muhameds man pateica to,

what perhaps he would not have told another stranger.

ko, iespējams, nebūtu teicis citam svešiniekam.

He led me to a house of cream stucco, then drove off.

Viņš aizveda mani līdz mājai ar krēmkrāsas ģipša apmetumu un aizbrauca.

And as I sat contemplating what to say,

Man tur tā sēžot un domājot, ko lai saka,

a woman approached in a black shawl and black robe.

pie manis pienāca sieviete melnās drēbēs, ar melnu galvassegu.

I stepped from my car and said "Shalom,"

Es izkāpu no auto un sveicināju: „Šalom!”

and identified myself,

Es stādījos priekšā,

and she told me that her husband Abed

un viņa teica, ka viņas vīrs Abeds

would be home from work in four hours.

būs mājās no darba pēc četrām stundām.

Her Hebrew was not good, and she later confessed

Viņa diez ko neprata ebreju valodu un vēlāk atzinās,

that she thought that I had come to install the Internet.

ka domājusi, ka esmu atnācis ievilkt internetu.

(Laughter)

(Smiekli)

I drove off and returned at 4:30,

Es devos prom un atgriezos puspiecos,

thankful to the minaret up the road

pateicoties minaretam pie ceļa,

that helped me find my way back.

kas man palīdzēja atrast ceļu atpakaļ.

And as I approached the front door,

Tuvojoties ārdurvīm,

Abed saw me, my jeans and flannel and cane,

Abeds ieraudzīja mani,

manus džinsus, kreklu un spieķi,

and I saw Abed, an average-looking man of average size.

un es ieraudzīju Abedu,

vidēja paskata un izmēra vīrieti.

He wore black and white: slippers over socks,

Viņš bija ģērbies melni baltā —

virs zeķēm uzvilktas čības, padilušas sporta bikses, raibs džemperis,

pilling sweatpants, a piebald sweater,

a striped ski cap pulled down to his forehead.

strīpaina slēpošanas cepure, kas novilkta pāri pierei.

He'd been expecting me. Mohamed had phoned.

Viņš mani gaidīja — Muhameds bija zvanījis.

And so at once, we shook hands, and smiled,

Tā nu mēs paspiedām viens otram roku un smaidījām.

and I gave him my gift,

Es pasniedzu viņam savu dāvanu,

and he told me I was a guest in his home,

viņš aicināja mani justies kā mājās

and we sat beside one another on a fabric couch.

un mēs apsēdāmies uz auduma dīvāna blakus viens otram.

It was then that Abed resumed at once

Tad Abeds nekavējoties atsāka

the tale of woe he had begun over the phone

savu bēdu stāstu, ko pa telefonu bija iesācis pirms 16 gadiem.

16 years before.

He'd just had surgery on his eyes, he said.

Viņš sacīja, ka tikko pārcietis acu operāciju,

He had problems with his side and his legs too,

viņam neklausot viena ķermeņa puse un arī kājas,

and, oh, he'd lost his teeth in the crash.

un, ak! — viņš avārijā esot zaudējis zobus!

Did I wish to see him remove them?

Vai es gribot redzēt viņa protēzi?

Abed then rose and turned on the TV

Tad Abeds piecēlās un ieslēdza televizoru,

so that I wouldn't be alone when he left the room,

lai man nebūtu vientuļi, kamēr viņš ir prom,

and returned with polaroids of the crash

un atgriezās ar avārijas polaroīdbildēm

and his old driver's license.

un savu veco vadītāja apliecību.

"I was handsome," he said.

„Es nu gan biju glīts,” viņš teica.

We looked down at his laminated mug.

Mēs abi skatījāmies uz viņa ielaminēto ģīmi.

Abed had been less handsome than substantial,

Abeds bija drīzāk pamatīgs nekā skaists —

with thick black hair and a full face and a wide neck.

ar bieziem, melniem matiem, pilnīgu seju un platu kaklu.

It was this youth who on May 16, 1990,

Tas bija šis te jaunietis, kas 1990. gada 16. maijā

had broken two necks including mine,

bija salauzis divus kaklus, tostarp manējo,

and bruised one brain and taken one life.

sadauzījis vienas smadzenes un atņēmis vienu dzīvību.

Twenty-one years later, he was now thinner than his wife,

Tagad, 21 gadu vēlāk, viņš bija vājāks par savu sievu,

his skin slack on his face,

viņa sejas āda ļengani nokarājās,

and looking at Abed looking at his young self,

un, vērojot Abedu skatāmies uz sevi jaunībā,

I remembered looking at that photograph of my young self

es atcerējos, kā skatījos uz savu pēcavārijas foto,

after the crash, and recognized his longing.

un sapratu viņa ilgošanos.

"The crash changed both of our lives," I said.

„Avārija mainīja mūsu abu dzīves,” es teicu.

Abed then showed me a picture of his mashed truck,

Tad Abeds parādīja sava samīcītā kravas auto bildi

and said that the crash was the fault of a bus driver

un sacīja, ka avārija bijusi pretimbraucošā autobusa šofera vaina,

in the left lane who did not let him pass.

kurš viņu neesot laidis garām.

I did not want to recap the crash with Abed.

Es negribēju ar Abedu vēlreiz iet cauri avārijai!

I'd hoped for something simpler:

Es biju cerējis uz ko vienkāršāku —

to exchange a Turkish dessert for two words and be on my way.

iemainīt turku saldumus pret diviem vārdiem un doties prom.

And so I didn't point out that in his own testimony

Tāpēc es neteicu, ka savā liecībā

the morning after the crash,

nākamajā rītā pēc avārijas

Abed did not even mention the bus driver.

Abeds pat nepieminēja autobusa šoferi.

No, I was quiet. I was quiet because I had not come for truth.

Nē, es klusēju. Es klusēju, jo nebiju nācis meklēt patiesību.

I had come for remorse.

Es biju nācis pēc nožēlas.

And so I now went looking for remorse

Tāpēc tagad, meklējot nožēlu,

and threw truth under the bus.

es patiesību atstāju zem auto riteņiem.

"I understand," I said, "that the crash was not your fault,

„Es saprotu, ka avārija nebija tava vaina,

but does it make you sad that others suffered?"

bet vai tev ir žēl, ka cieta citi?”

Abed spoke three quick words.

Abeds pateica trīs īsus vārdus:

"Yes, I suffered."

„Jā, es cietu.”

Abed then told me why he'd suffered.

Tad Abeds paskaidroja, kāpēc viņš cieta.

He'd lived an unholy life before the crash,

Pirms avārijas viņš esot dzīvojis nešķīsti,

and so God had ordained the crash,

tāpēc Dievs sūtījis avāriju,

but now, he said, he was religious, and God was pleased.

bet tagad viņš esot reliģiozs, un Dievs esot apmierināts.

It was then that God intervened:

Tieši tad iejaucās Dievs —

news on the TV of a car wreck that hours before

TV ziņās radīja mašīnas vraku,

kas pirms pāris stundām ziemeļos bija nogalinājusi trīs cilvēkus.

had killed three people up north.

We looked up at the wreckage.

Mēs skatījāmies uz šīm atliekām...

"Strange," I said.

„Dīvaini,” es teicu.

"Strange," he agreed.

„Dīvaini,” viņš piekrita.

I had the thought that there, on Route 804,

Es domāju par to, ka tur, uz 804. ceļa,

there were perpetrators and victims,

bija vainīgie un cietušie —

dyads bound by a crash.

elementi, ko kopā savedusi avārija.

Some, as had Abed, would forget the date.

Daži tāpat kā Abeds aizmirsīs datumu.

Some, as had I, would remember.

Daži tāpat kā es atcerēsies.

The report finished and Abed spoke.

Ziņu pārraide beidzās, un Abeds ierunājās.

"It is a pity," he said, "that the police

„Žēl gan,” viņš teica,

„ka policija šajā valstī nav gana stingra pret sliktiem šoferiem.”

in this country are not tough enough on bad drivers."

(Smiekli)

I was baffled.

Es biju satriekts!

Abed had said something remarkable.

Abeds bija pateicis ko ievērības cienīgu.

Did it point up the degree to which he'd absolved himself of the crash?

Vai tas norādīja uz to, cik ļoti viņš pats sevi bija attaisnojis?

Was it evidence of guilt, an assertion

Vai tas bija vainas apziņas pierādījums,

that he should have been put away longer?

ka viņam būtu vajadzējis palikt aiz restēm ilgāk?

He'd served six months in prison, lost his truck license for a decade.

Viņš bija nosēdējis cietumā 6 mēnešus un uz 10 gadiem zaudējis tiesības.

I forgot my discretion.

Es aizmirsu par savu pieklājību.

"Um, Abed," I said,

„Mmm, Abed,” es sacīju,

"I thought you had a few driving issues before the crash."

„man šķiet, tev pirms avārijas bija daži braukšanas pārkāpumi.”

"Well," he said, "I once went 60 in a 40."

„Nu,” viņš atteica, „es vienreiz braucu uz sešdesmit 40-zonā.”

And so 27 violations --

Tātad 27 pārkāpumi —

driving through a red light, driving at excessive speed,

braukšana pie sarkanās gaismas, ātruma pārsniegšana,

driving on the wrong side of a barrier,

braukšana otrpus barjerai

and finally, riding his brakes down that hill --

un visbeidzot bremžu taupīšana toreiz —

reduced to one.

noīsināti līdz vienam!

And it was then I understood that no matter how stark the reality,

Tobrīd es sapratu — lai vai cik skaidra būtu patiesība,

the human being fits it into a narrative that is palatable.

cilvēks to pielāgo stāstam, kas pašam ir pieņemams.

The goat becomes the hero. The perpetrator becomes the victim.

Muļķis kļūst par varoni. Vainīgais kļūst par upuri.

It was then I understood that Abed would never apologize.

Tobrīd es sapratu, ka Abeds nekad neatvainosies.

Abed and I sat with our coffee.

Mēs ar Abedu sēdējām pie savām kafijas tasēm.

We'd spent 90 minutes together,

Mēs bijām pavadījuši kopā pusotru stundu,

and he was now known to me.

un tagad es viņu pazinu.

He was not a particularly bad man

Viņš nebija nedz īpaši slikts,

or a particularly good man.

nedz īpaši labs cilvēks.

He was a limited man

Viņš bija aprobežots cilvēks,

who'd found it within himself to be kind to me.

kurš bija atradis sevī spēku izturēties pret mani laipni.

With a nod to Jewish custom,

Ar ebrejiem pieņemto galvas mājienu

he told me that I should live to be 120 years old.

viņš novēlēja man dzīvot 120 gadus.

But it was hard for me to relate to one who had

Bet man bija grūti sasaistīt šo cilvēku,

so completely washed his hands of his own calamitous doing,

kurš pilnībā mazgāja rokas nevainībā,

to one whose life was so unexamined that he said

ar to cilvēku, kura dzīve bija tik haotiska,

ka viņš domāja, ka avārijā gājuši bojā divi cilvēki.

he thought two people had died in the crash.

There was much I wished to say to Abed.

Es gribēju pateikt Abedam daudz ko.

I wished to tell him that, were he to acknowledge my disability,

Es gribēju pateikt, ka, arī atzīstot manu invaliditāti,

it would be okay,

viss būtu kārtībā,

for people are wrong to marvel

jo cilvēki kļūdaini brīnās par tādiem kā es,

at those like me who smile as we limp.

kas klibojot smaida.

People don't know that they have lived through worse,

Cilvēki nezina, ka pašiem varbūt ir atgadījies kas ļaunāks,

that problems of the heart hit with a force greater than a runaway truck,

ka sirdssāpes satriec ar lielāku spēku nekā kontroli zaudējis kravas auto,

that problems of the mind are greater still,

ka prāta problēmas ir vēl jo lielākas

more injurious, than a hundred broken necks.

un ievaino dziļāk nekā simtiem salauztu kaklu.

I wished to tell him that what makes most of us who we are

Es gribēju viņam pateikt, ka pats galvenais, kas padara mūs tādus, kādi esam —

most of all

is not our minds and not our bodies

ir nevis mūsu prāts vai ķermenis,

and not what happens to us,

vai kas ar mums notiek,

but how we respond to what happens to us.

bet gan kā mēs uz notiekošo reaģējam.

"This," wrote the psychiatrist Viktor Frankl,

Kā rakstīja psihiatrs Viktors Frankls,

"is the last of the human freedoms:

„tā ir cilvēka vispēdējā brīvā izvēle —

to choose one's attitude in any given set of circumstances."

izvēlēties savu attieksmi jebkurā situācijā.”

I wished to tell him that not only paralyzers

Es gribēju viņam pateikt, ka ne tikai paralizētājiem

and paralyzees must evolve, reconcile to reality,

un paralizētajiem jāaug un jāpieņem patiesība,

but we all must --

tas jādara mums visiem —

the aging and the anxious and the divorced and the balding

tiem, kuri noveco, kuri raizējas, kuri šķiras,

plikpauriem un bankrotējušiem, visiem.

and the bankrupt and everyone.

I wished to tell him that one does not have to say

Es gribēju viņam pateikt, ka nebūt nav jādomā,

that a bad thing is good,

ka sliktais ir labs,

that a crash is from God and so a crash is good,

ka avārija ir Dieva sūtīta un tāpēc laba

a broken neck is good.

vai ka salauzt kaklu ir labi.

One can say that a bad thing sucks,

Var atzīt, ka sliktais ir slikts,

but that this natural world still has many glories.

taču šajā pasaulē joprojām ir daudz skaista.

I wished to tell him that, in the end, our mandate is clear:

Es gribēju viņam pateikt, ka galu galā mūsu uzdevums ir skaidrs —

We have to rise above bad fortune.

mums jāpaceļas pāri likteņa neveiksmēm,

We have to be in the good and enjoy the good,

mums jādzīvo un jāizbauda labais —

study and work and adventure and friendship -- oh, friendship --

mācības, darbs, piedzīvojumi, draudzība — ak, draudzība! —

and community and love.

sabiedrība, kurā dzīvojam, un mīlestība.

But most of all, I wished to tell him

Tomēr visvairāk es gribēju viņam pateikt,

what Herman Melville wrote,

ko rakstīja Hermans Melvils:

that "truly to enjoy bodily warmth,

„Lai patiesi izbaudītu ķermeņa siltumu,

some small part of you must be cold,

kādai mazai daļiņai tevī ir jābūt aukstai,

for there is no quality in this world

jo nav šajā pasaulē īpašību,

that is not what it is merely by contrast."

kas spētu sevi izteikt citādi kā vien caur kontrastu.”

Yes, contrast.

Jā, caur kontrastu.

If you are mindful of what you do not have,

Ja tu apzinies, kā tev nav,

you may be truly mindful of what you do have,

tu, iespējams, patiesi apzināsies, kas tev ir,

and if the gods are kind, you may truly enjoy what you have.

un, ja paveiksies, no sirds izbaudīsi to, kas tev ir.

That is the one singular gift you may receive

Tā ir sevišķa dāvana, ko gadās saņemt tiem,

if you suffer in any existential way.

kas piedzīvo eksistenciālas ciešanas.

You know death, and so may wake each morning

Jūs zināt par nāvi, tāpēc ik rītu varat mosties

pulsing with ready life.

pilns kūsājošas dzīvības.

Some part of you is cold,

Kāda tava ķermeņa daļa salst,

and so another part may truly enjoy what it is to be warm,

tāpēc cita var patiesi izbaudīt, ko nozīmē siltums

or even to be cold.

vai pat aukstums.

When one morning, years after the crash,

Kad kādu rītu, vairākus gadus pēc avārijas,

I stepped onto stone and the underside of my left foot

es uzkāpu uz akmens un kreisās pēdas apakšā

felt the flash of cold, nerves at last awake,

uz mirkli sajutu aukstumu, nervus, kas beidzot pamodušies,

it was exhilarating, a gust of snow.

tas bija debešķīgi, kā sniega brāzma!

But I didn't say these things to Abed.

Taču neko no tā visa es Abedam neteicu.

I told him only that he had killed one man, not two.

Es tikai pateicu, ka viņš nogalināja vienu cilvēku, nevis divus.

I told him the name of that man.

Es nosaucu šī vīrieša vārdu.

And then I said, "Goodbye."

Un tad es teicu:

„Ardievu!”

Thank you.

Paldies.

(Aplausi)

(Applause)

Thanks a lot.

Liels paldies!

(Aplausi)

(Applause)