Ben Saunders: To the South Pole and back — the hardest 105 days of my life

Translator: Liene Kiršfelde Reviewer: Ilze Garda

So in the oasis of intelligentsia that is TED,

Šajā TED inteliģences oāzē

I stand here before you this evening

šovakar stāvu jūsu priekšā

as an expert in dragging heavy stuff around cold places.

kā eksperts smagumu vilkšanā pa aukstām vietām.

I've been leading polar expeditions for most of my adult life,

Kopš sasniedzu pilngadību, lielākoties vadu polārās ekspedīcijas,

and last month, my teammate Tarka L'Herpiniere and I

un aizvadītajā mēnesī es un mans komandas biedrs Tarka Lepinjē

finished the most ambitious expedition I've ever attempted.

pabeidzām ambiciozāko ekspedīciju, kādā jebkad biju devies.

Patiesībā rodas sajūta, ka esmu nogādāts

In fact, it feels like I've been transported straight here

no četrus mēnešus ilgas būšanas nekurienes vidū,

from four months in the middle of nowhere,

mostly grunting and swearing, straight to the TED stage.

kur lielākoties burkšķēju un lamājos,

tieši uz TED skatuves.

So you can imagine that's a transition that hasn't been entirely seamless.

Kā varat iedomāties, šādas pārmaiņas nav bez sekām.

One of the interesting side effects

Viena no interesantajām blaknēm –

seems to be that my short-term memory is entirely shot.

šķiet, ir cietusi mana īstermiņa atmiņa.

So I've had to write some notes

Tāpēc man bija jāuzraksta dažas piezīmes,

to avoid too much grunting and swearing in the next 17 minutes.

lai nākamās 17 minūtes izvairītos no pārmērīgas burkšķēšanas un lamāšanās.

This is the first talk I've given about this expedition,

Šī ir pirmā runa, kurā stāstu par šo ekspedīciju,

and while we weren't sequencing genomes or building space telescopes,

un, lai gan nemēģinājām atšifrēt genomus un nebūvējām kosmosa teleskopus,

this is a story about giving everything we had to achieve something

šis ir stāsts par to, kā atdot visu, kas mums bija, lai paveiktu ko tādu,

that hadn't been done before.

kas līdz šim vēl nebija izdevies.

So I hope in that you might find some food for thought.

Tāpēc ceru, ka atradīsiet kādu vielu pārdomām.

It was a journey, an expedition in Antarctica,

Tas bija ceļojums, ekspedīcija Antarktīdā,

aukstākajā, vējainākajā, sausākajā un augstākajā kontinentā uz Zemes.

the coldest, windiest, driest and highest altitude continent on Earth.

It's a fascinating place. It's a huge place.

Tā ir fantastiska vieta. Milzīga vieta.

It's twice the size of Australia,

Tā ir divreiz lielāka par Austrāliju,

a continent that is the same size as China and India put together.

kontinents ir tikpat liels kā Ķīna un Indija kopā.

As an aside, I have experienced

Starp citu, pēdējo dienu laikā esmu piedzīvojis interesantu fenomenu,

an interesting phenomenon in the last few days,

something that I expect Chris Hadfield may get at TED in a few years' time,

ko tādu pēc dažiem gadiem TED konferencē droši vien dzirdēs Kriss Hedfīlds,

conversations that go something like this:

apmēram šāda veida sarunu:

"Ak, Antarktīda! Lieliski!

"Oh, Antarctica. Awesome.

My husband and I did Antarctica with Lindblad for our anniversary."

Mēs ar vīru devāmies uz Antarktīdu ar Lindblad atzīmēt kāzu gadadienu."

Or, "Oh cool, did you go there for the marathon?"

Vai arī: "O, forši, vai devāties turp uz maratonu?"

(Laughter)

(Smiekli)

Our journey was, in fact, 69 marathons back to back

Patiesībā mūsu ceļojums bija kā 69 maratoni viens pēc otra

in 105 days, an 1,800-mile round trip on foot from the coast of Antarctica

105 dienās, 2900 kilometru ceļojums kājām turp un atpakaļ no Antarktīdas piekrastes

to the South Pole and back again.

uz Dienvidpolu un atpakaļ.

In the process, we broke the record

To darot, mēs par 640 kilometriem pārspējām

for the longest human-powered polar journey in history by more than 400 miles.

visu laiku garāko polāro ekspedīciju, ko cilvēki veikuši tikai pašu spēkiem.

(Aplausi)

(Applause)

For those of you from the Bay Area,

Tiem no jums, kuri dzīvo piekrastē,

it was the same as walking from here to San Francisco,

tas būtu tāpat kā no šejienes iet uz Sanfrancisko,

tad apgriezties un doties atpakaļ.

then turning around and walking back again.

So as camping trips go, it was a long one,

Kā pārgājiens tas bija tāds pagarš,

and one I've seen summarized most succinctly here

un visprecīzāk tas rezumēts

on the hallowed pages of Business Insider Malaysia.

godājamajā Business Insider Malaysia lapā.

["Two Explorers Just Completed A Polar Expedition That Killed Everyone The Last Time It Was Attempted"]

["Divi polārpētnieki veikuši ekspedīciju, kura līdz šim visiem beigusies ar nāvi"]

Chris Hadfield talked so eloquently

Kriss Hedfīlds skaisti runāja

about fear and about the odds of success, and indeed the odds of survival.

par bailēm un veiksmes varbūtību, un, jā, arī par izdzīvošanas varbūtību.

Of the nine people in history that had attempted this journey before us,

No deviņiem cilvēkiem, kas bija mēģinājuši īstenot šo ceļojumu pirms mums,

none had made it to the pole and back,

nevienam neizdevās tikt līdz polam un atpakaļ,

and five had died in the process.

pieci, mēģinot to paveikt, gājuši bojā.

This is Captain Robert Falcon Scott.

Šis ir kapteinis Roberts Falkons Skots.

Viņš vadīja pēdējo šīs ekspedīcijas mēģinājumu.

He led the last team to attempt this expedition.

Skots un viņa sāncensis Sers Ernests Šekltons,

Scott and his rival Sir Ernest Shackleton,

over the space of a decade,

ar desmit gadu starpību,

both led expeditions battling to become the first to reach the South Pole,

abi vadīja ekspedīcijas, lai kļūtu par pirmajiem, kas sasniedz Dienvidpolu,

to chart and map the interior of Antarctica,

lai izveidotu Antarktīdas iekšzemes karti,

a place we knew less about, at the time,

jo tā bija vieta, par kuru tolaik

than the surface of the moon,

zinājām mazāk nekā par Mēness virsmu,

because we could see the moon through telescopes.

jo Mēnesi iespējams saskatīt ar teleskopu.

Antarctica was, for the most part, a century ago, uncharted.

Antarktīda pirms simt gadiem lielākoties bija neizpētīta.

Some of you may know the story.

Daži no jums varbūt zina šo stāstu.

Scott's last expedition, the Terra Nova Expedition in 1910,

Skota pēdējā ekspedīcija Terra Nova 1910. gadā

started as a giant siege-style approach.

sākās kā milzīgs ekspedīcijas tipa gājiens.

He had a big team using ponies,

Viņam bija liela komanda, bija poniji,

using dogs, using petrol-driven tractors,

suņi, ar degvielu darbināmi traktori,

dropping multiple, pre-positioned depots of food and fuel

izveidoti vairāki pārtikas un degvielas depozīta punkti,

through which Scott's final team of five would travel to the Pole,

kam sekojot Skota piecu cilvēku komanda ceļotu uz Dienvidpolu,

where they would turn around and ski back to the coast again on foot.

lai tur grieztos atpakaļ un slēpotu atpakaļ uz piekrasti.

Scott and his final team of five

Skots ar saviem pieciem komandas biedriem

arrived at the South Pole in January 1912

Dienvidpolā ieradās 1912. gada janvārī,

to find they had been beaten to it by a Norwegian team led by Roald Amundsen,

lai uzzinātu, ka viņu jau apsteigusi norvēģu komanda Roalda Amundsena vadībā,

who rode on dogsled.

kas brauca suņu kamanās.

Scott's team ended up on foot.

Skota komanda beigās palika kājniekos.

And for more than a century this journey has remained unfinished.

Vairāk nekā gadsimtu šis ceļojums nebija pabeigts.

Scott's team of five died on the return journey.

Skota piecu cilvēku komanda gāja bojā atpakaļceļā.

And for the last decade,

Pēdējos desmit gadus

I've been asking myself why that is.

jautāju sev, kāpēc tā.

How come this has remained the high-water mark?

Kā nākas, ka šis mērķis palicis tik nesasniedzams?

Scott's team covered 1,600 miles on foot.

Skota komanda kājām pieveica 2500 kilometru.

No one's come close to that ever since.

Kopš tā laika tik tālu neviens nebija ticis.

So this is the high-water mark of human endurance,

Šī ir augstākā atzīme cilvēka izturībai,

human endeavor, human athletic achievement

cilvēka centieniem un sportiskajiem sasniegumiem,

in arguably the harshest climate on Earth.

iespējams, uz Zemes skarbākajos klimatiskajos apstākļos.

It was as if the marathon record

Tas būtu tā, it kā maratona rekords

has remained unbroken since 1912.

nebūtu mainījies kopš 1912. gada.

Un, protams, savāda un paredzama

And of course some strange and predictable combination of curiosity,

zinātkāres, spītības un, iespējams, pārliekas pašpārliecinātības kombinācija

stubbornness, and probably hubris

led me to thinking I might be the man to try to finish the job.

lika man domāt, ka es varētu būt tas, kurš šo darbiņu paveiktu.

Pretstatā Skota ekspedīcijai, mēs bijām divatā

Unlike Scott's expedition, there were just two of us,

and we set off from the coast of Antarctica in October last year,

un pagājušā gada oktobrī sākām ceļu no Antarktīdas piekrastes,

dragging everything ourselves,

visu velkot paši.

a process Scott called "man-hauling."

Skots to sauca par "pašvilkšanu".

When I say it was like walking from here to San Francisco and back,

Sakot, ka tas bija kā gājiens uz Sanfrancisko un atpakaļ,

I actually mean it was like dragging something that weighs a shade more

patiesībā domāju, ka tā bija tāda smaguma vilkšana,

kas ir mazliet lielāks par visu laiku smagāko NFL spēlētāju.

than the heaviest ever NFL player.

Our sledges weighed 200 kilos,

Katras mūsu ragavas svēra 200 kilogramus

or 440 pounds each at the start,

vai 440 mārciņas ceļa sākumā,

the same weights that the weakest of Scott's ponies pulled.

kas pielīdzināms svaram, ko vilka Skota vājākais ponijs.

Sākotnēji spējām pieveikt 800 metrus stundā.

Early on, we averaged 0.5 miles per hour.

Perhaps the reason no one had attempted this journey until now,

Varbūt iemesls, kāpēc vairāk nekā gadsimtu neviens nemēģināja veikt šo ceļojumu,

in more than a century,

was that no one had been quite stupid enough to try.

ir tas, ka neviens nav bijis tāds muļķis, lai ko tādu mēģinātu.

And while I can't claim we were exploring

Lai gan nevaru apgalvot,

ka pētījām Edvarda laikmeta izpratnē –

in the genuine Edwardian sense of the word —

we weren't naming any mountains or mapping any uncharted valleys —

mēs nedevām vārdus kalniem un kartē neatzīmējām jaunas ielejas –,

I think we were stepping into uncharted territory in a human sense.

domāju, ka mēs devāmies cilvēka apziņas neizpētītās teritorijās.

Certainly, if in the future we learn there is an area of the human brain

Pilnīgi noteikti, ja reiz nākotnē atklās, ka cilvēka smadzenēs ir daļa,

that lights up when one curses oneself,

kas iemirdzas, kad cilvēks nolād pats sevi,

I won't be at all surprised.

es it nemaz nebūšu par to pārsteigts.

You've heard that the average American spends 90 percent of their time indoors.

Būsiet dzirdējuši, ka vidējais amerikānis 90% laika pavada telpās.

We didn't go indoors for nearly four months.

Mēs nebijām telpās gandrīz četru mēnešu garumā.

We didn't see a sunset either.

Arī saulrietu mēs neredzējām.

It was 24-hour daylight.

Dienas gaisma 24 stundu garumā.

Living conditions were quite spartan.

Dzīves apstākļi bija diezgan spartiski.

I changed my underwear three times in 105 days

105 dienu laikā es trīs reizes nomainīju apakšveļu,

and Tarka and I shared 30 square feet on the canvas.

un mums ar Tarku bija jādala nepilnu trīs kvadrātmetru liela telts.

Though we did have some technology that Scott could never have imagined.

Tomēr mums bija tehnoloģijas, kādas Skots pat iedomāties nespētu.

And we blogged live every evening from the tent via a laptop

Katru dienu no telts blogojām,

lietojot datoru un pielāgotu satelīta raidītāju,

and a custom-made satellite transmitter,

all of which were solar-powered:

ko darbinājām ar saules baterijām:

pāri teltij bija elastīgs fotoelektriskais panelis.

we had a flexible photovoltaic panel over the tent.

And the writing was important to me.

Rakstīšana man bija svarīga.

As a kid, I was inspired by the literature of adventure and exploration,

Bērnībā iedvesmojos no piedzīvojumu un pētniecības literatūras

and I think we've all seen here this week

un domāju, ka šonedēļ šeit visi esam pieredzējuši

the importance and the power of storytelling.

stāstīšanas spēku un nozīmību.

So we had some 21st-century gear,

Mums bija dažas 21. gadsimta ierīces,

but the reality is that the challenges that Scott faced

bet realitātē Skota piedzīvotajām grūtībām

were the same that we faced:

stājāmies pretī arī mēs.

those of the weather and of what Scott called glide,

Tādām grūtībām kā laika apstākļi un tam, ko Skots sauca par slīdēšanu –

the amount of friction between the sledges and the snow.

berzi starp sliecēm un sniegu.

The lowest wind chill we experienced was in the -70s,

Aukstākais mūsu piedzīvotais vējš bija ap mīnus 70 grādiem,

and we had zero visibility, what's called white-out,

un lielu daļu ceļa sniegavētru dēļ pilnīgi neko nevarēja redzēt.

for much of our journey.

We traveled up and down one of the largest

Ceļojām augšup un lejup pa vienu no pasaules lielākajiem

and most dangerous glaciers in the world, the Beardmore glacier.

un bīstamākajiem ledājiem – Bīrdmora ledāju.

It's 110 miles long; most of its surface is what's called blue ice.

Tas ir ap 180 kilometru garš, lielākoties klāts ar tā saukto zilo ledu.

You can see it's a beautiful, shimmering steel-hard blue surface

Variet redzēt, ka tā ir skaista, mirguļojoša, tēraudcieta, zila virsma,

covered with thousands and thousands of crevasses,

kas klāta tūkstošiem plaisu.

these deep cracks in the glacial ice up to 200 feet deep.

Šīs dziļās plaisas ledājā ir pat līdz 60 metru dziļas.

Planes can't land here,

Lidmašīnas tur nevar nolaisties,

so we were at the most risk,

tāpēc vislielākajam riskam bijām pakļauti tieši tad,

technically, when we had the slimmest chance of being rescued.

kad mūsu izglābšanas iespējas tehniski bija visniecīgākās.

We got to the South Pole after 61 days on foot,

Pēc 61 gājiena dienas nonācām Dienvidpolā,

with one day off for bad weather,

ceļā slikta laika dēļ atpūšoties tikai vienu dienu,

and I'm sad to say, it was something of an anticlimax.

un diemžēl jāsaka, ka tā savā ziņā bija vilšanās.

There's a permanent American base,

Tur atrodas pastāvīga ASV bāze,

the Amundsen-Scott South Pole Station at the South Pole.

Amundsenskota-Sautpola stacija Dienvidpolā.

They have an airstrip, they have a canteen,

Tur ir skrejceļš, ēdnīca

they have hot showers,

un siltas dušas,

they have a post office, a tourist shop,

tur ir pasta nodaļa un tūristu veikals,

a basketball court that doubles as a movie theater.

basketbola laukums, kas pārmaiņus mēdz būt kinoteātris.

So it's a bit different these days,

Mūsdienās šī vieta ir citāda,

and there are also acres of junk.

un tur ir arī hektāriem atkritumu.

I think it's a marvelous thing

Manuprāt, ir lieliski,

that humans can exist 365 days of the year

ka cilvēkiem 365 dienas gadā

with hamburgers and hot showers and movie theaters,

pieejami hamburgeri, karstas dušas un kinoteātri,

but it does seem to produce a lot of empty cardboard boxes.

bet tas rada daudz tukšu kartona kastīšu.

You can see on the left of this photograph,

Fotogrāfijas kreisajā stūrī redzami

several square acres of junk

vairāki hektāri atkritumu,

waiting to be flown out from the South Pole.

ko paredzēts izvest no Dienvidpola.

But there is also a pole at the South Pole,

Dienvidpolā ir arī pola atzīme,

and we got there on foot, unassisted,

un mēs nokļuvām līdz tai kājām, pašu spēkiem,

unsupported, by the hardest route,

bez atbalsta, pa grūtāko ceļu,

900 miles in record time,

pieveicot 1400 kilometru īsākajā laikā,

velkot līdzi vairāk svara nekā kāds jebkad vilcis.

dragging more weight than anyone in history.

And if we'd stopped there and flown home,

Ja mēs būtu tur apstājušies un devušies mājup,

which would have been the eminently sensible thing to do,

kas būtu bijusi samērā prātīga rīcība,

then my talk would end here

tad mana runa šeit beigtos

and it would end something like this.

un tā beigtos apmēram tā:

If you have the right team around you, the right tools, the right technology,

ja jums ir pareizā komanda, pareizie rīki un tehnoloģijas,

and if you have enough self-belief and enough determination,

ja jums ir gana ticības sev un pietiekama apņēmība,

then anything is possible.

iespējams ir viss.

But then we turned around,

Bet tad mēs apgriezāmies,

and this is where things get interesting.

un tieši tad kļuva interesanti.

High on the Antarctic plateau,

Augstu Antarktīdas plato, 3000 metru augstumā,

over 10,000 feet, it's very windy, very cold, very dry, we were exhausted.

ir vējains, auksts un ļoti sauss, un mēs bijām pārguruši.

We'd covered 35 marathons,

Bijām pieveikuši 35 maratonus,

we were only halfway,

bijām tikai pusceļā.

and we had a safety net, of course,

Mums, protams, bija drošības tīkls

of ski planes and satellite phones

ar lidmašīnām, satelīttelefoniem

and live, 24-hour tracking beacons that didn't exist for Scott,

un 24 stundu raidītājiem, kādu Skota laikā nebija,

but in hindsight,

bet no šodienas skatpunkta,

rather than making our lives easier,

tā vietā, lai atvieglotu dzīvi,

the safety net actually allowed us

drošības tīkls mums ļāva

to cut things very fine indeed,

balansēt uz naža asmens.

to sail very close to our absolute limits as human beings.

Pārāk cieši pietuvoties cilvēka absolūto spēju robežām.

And it is an exquisite form of torture

Tas ir ļoti izsmalcināts spīdzināšanas veids –

to exhaust yourself to the point of starvation day after day

dienu no dienas novājināt sevi līdz badam,

while dragging a sledge full of food.

līdzi velkot produktiem pilnas ragavas.

For years, I'd been writing glib lines in sponsorship proposals

Gadiem esmu rakstījis veiklas rindiņas finansējuma pieprasījumos

about pushing the limits of human endurance,

par cilvēka izturības robežu pārvarēšanu,

but in reality, that was a very frightening place to be indeed.

bet patiesībā tas bija patiešām biedējoši.

We had, before we'd got to the Pole,

Pirms nokļuvām polā,

two weeks of almost permanent headwind, which slowed us down.

divas nedēļas gandrīz visu laiku bija pretvējš, kas mūs bremzēja.

As a result, we'd had several days of eating half rations.

Tāpēc vairākas dienas ēdām pusporcijas.

We had a finite amount of food in the sledges to make this journey,

Ceļojuma veikšanai mums ragavās bija ierobežots pārtikas daudzums,

so we were trying to string that out

ko centāmies izstiept,

by reducing our intake to half the calories we should have been eating.

samazinot porcijas uz pusi no uzņemamā kaloriju daudzuma.

As a result, we both became increasingly hypoglycemic —

Mums tā rezultātā pastiprinājās hipoglikēmija,

we had low blood sugar levels day after day —

dienu no dienas mums bija zems cukura līmenis asinīs,

and increasingly susceptible to the extreme cold.

un kļuvām ļoti jutīgi pret milzīgo aukstumu.

Tarka took this photo of me one evening

Tarka uzņēma šo manu bildi,

after I'd nearly passed out with hypothermia.

kad no hipotermijas biju gandrīz atslēdzies.

We both had repeated bouts of hypothermia, something I hadn't experienced before,

Mums abiem bija atkārtotas hipotermijas lēkmes, ko iepriekš nebiju piedzīvojis,

and it was very humbling indeed.

un tas patiešām mācīja pazemību.

As much as you might like to think, as I do,

Lai kā jums tāpat kā man patiktu domāt,

that you're the kind of person who doesn't quit,

ka esat cilvēks, kas nepadodas,

that you'll go down swinging,

ka cīnīsieties līdz galam,

hypothermia doesn't leave you much choice.

hipotermija neatstāj daudz izvēļu.

You become utterly incapacitated.

Jūs kļūstat pilnīgi bezspēcīgs.

It's like being a drunk toddler.

Kā piedzēries mazulis.

You become pathetic.

Jūs kļūstat nožēlojams.

I remember just wanting to lie down and quit.

Atceros, ka gribēju tikai apgulties un padoties.

It was a peculiar, peculiar feeling,

Tā bija savāda, savāda sajūta,

and a real surprise to me to be debilitated to that degree.

un biju ļoti pārsteigts, ka esmu tā notrulināts.

And then we ran out of food completely,

Un tad mums pavisam beidzās pārtika,

46 miles short of the first of the depots

74 kilometrus pirms nākamās depozīta stacijas,

that we'd laid on our outward journey.

ko bijām izvietojuši turpceļā.

We'd laid 10 depots of food,

Bijām atstājuši 10 pārtikas punktus,

literally burying food and fuel, for our return journey —

burtiski aprakot pārtiku un degvielu atpakaļceļam.

the fuel was for a cooker so you could melt snow to get water —

Degviela domāta plītiņai, lai varētu kausēt sniegu un iegūt ūdeni.

and I was forced to make the decision to call for a resupply flight,

Biju spiests pieņemt lēmumu izsaukt krājumu papildināšanas reisu,

a ski plane carrying eight days of food to tide us over that gap.

lidmašīnu ar pārtiku astoņām dienām, lai mēs spētu pārvarēt šo posmu.

They took 12 hours to reach us from the other side of Antarctica.

Lai sasniegtu mūs Antarktīdas otrā pusē, bija nepieciešamas 12 stundas.

Calling for that plane was one of the toughest decisions of my life.

Izsaukt lidmašīnu bija viens no dzīves grūtākajiem lēmumiem.

And I sound like a bit of a fraud standing here now with a sort of belly.

Un droši vien izklausos pēc blēža, stāvot jūsu priekšā ar vēderiņu.

I've put on 30 pounds in the last three weeks.

Pēdējo trīs nedēļu laikā esmu pieņēmies svarā par 13 kilogramiem.

Being that hungry has left an interesting mental scar,

Tāds izsalkums atstājis interesantu psihisku traumu –

which is that I've been hoovering up every hotel buffet that I can find.

tagad iztukšoju katru viesnīcas bufeti, kad vien tādu atrodu.

(Laughter)

(Smiekli)

But we were genuinely quite hungry, and in quite a bad way.

Bet mēs tiešām bijām diezgan izsalkuši un diezgan drūmā stāvoklī.

I don't regret calling for that plane for a second,

Ne mirkli nenožēloju lēmumu izsaukt lidmašīnu,

because I'm still standing here alive,

jo šodien šeit stāvu dzīvs,

with all digits intact, telling this story.

visiem zobratiem griežoties, daloties ar šo stāstu.

But getting external assistance like that was never part of the plan,

Bet plānā tāda ārējā palīdzība nebija paredzēta,

and it's something my ego is still struggling with.

un mans ego vēl joprojām ar to cīnās.

This was the biggest dream I've ever had,

Šis bija mans visu laiku lielākais sapnis,

and it was so nearly perfect.

un tas bija tik tuvu ideālam.

On the way back down to the coast,

Atpakaļceļā uz piekrasti

our crampons — they're the spikes on our boots

mūsu dzelkšņi – dzelkšņi uz zābakiem zilā ledāja šķērsošanai –

that we have for traveling over this blue ice on the glacier —

broke on the top of the Beardmore.

saplīsa Bīrdmora ledāja virsotnē.

We still had 100 miles to go downhill

Vēl bija jāpārvar 160 kilometri lejup

on very slippery rock-hard blue ice.

pa ļoti slidenu, akmenscietu, zilu ledu.

They needed repairing almost every hour.

Tie bija jālabo gandrīz katru stundu.

To give you an idea of scale,

Lai dotu jums priekšstatu par apmēriem.

this is looking down towards the mouth of the Beardmore Glacier.

Šis ir skats lejup uz Bīrdmora ledāja pamatni.

You could fit the entirety of Manhattan in the gap on the horizon.

Tajā starpā pie horizonta iespējams ietilpināt visu Manhetenu.

That's 20 miles between Mount Hope and Mount Kiffin.

Starp Houpa un Kifina kalnu ir 32 km.

I've never felt as small as I did in Antarctica.

Tik niecīgs kā Antarktīdā nebiju juties vēl nekad.

When we got down to the mouth of the glacier,

Nonākuši līdz ledāja pakājei,

we found fresh snow had obscured the dozens of deep crevasses.

ieraudzījām dučiem dziļo plaisu, ko pārklājusi svaiga sniega sega.

One of Shackleton's men described crossing this sort of terrain

Viens no Šekltona vīriem šāda reljefa šķērsošanu aprakstīja

as like walking over the glass roof of a railway station.

kā iešanu pa stikla jumtu virs dzelzceļa stacijas.

We fell through more times than I can remember,

Mēs kritām cauri vairāk reižu, nekā spēju atcerēties,

usually just putting a ski or a boot through the snow.

parasti slēpei vai zābakam izduroties caur sniegu.

Occasionally we went in all the way up to our armpits,

Dažreiz ielūzām arī līdz padusēm,

but thankfully never deeper than that.

bet par laimi nekad ne dziļāk.

And less than five weeks ago, after 105 days,

Pirms nepilnām piecām nedēļām, pēc 105 dienu ilga ceļa,

we crossed this oddly inauspicious finish line,

mēs šķērsojām šo savādi nožēlojamo finiša līniju,

the coast of Ross Island on the New Zealand side of Antarctica.

Rosa salas piekrasti Antarktīdas Jaunzēlandes daļā.

You can see the ice in the foreground

Priekšplānā redzams ledus

and the sort of rubbly rock behind that.

un aizmugurē – tādas apdrupušas klintis.

Behind us lay an unbroken ski trail of nearly 1,800 miles.

Mums aiz muguras stiepjas 2900 kilometri gandrīz nepārtrauktu slēpju sliežu.

We'd made the longest ever polar journey on foot,

Bijām kājām veikuši visu laiku garāko polāro ekspedīciju,

something I'd been dreaming of doing for a decade.

ko biju sapņojis paveikt desmit gadu garumā.

And looking back,

Un atskatoties

I still stand by all the things

es palieku pie visa,

I've been saying for years

ko esmu gadu gaitā teicis

about the importance of goals

par mērķu nozīmi,

and determination and self-belief,

par apņēmību un ticību sev,

but I'll also admit that I hadn't given much thought to what happens

bet arī atzīšu, ka daudz nedomāju, par to, kas notiek,

when you reach the all-consuming goal

kad esi sasniedzis mērķi, kas prasījis visu,

that you've dedicated most of your adult life to,

kam esi veltījis visu savu pieauguša cilvēka dzīvi,

and the reality is that I'm still figuring that bit out.

un patiesībā vēl cenšos to izdomāt.

As I said, there are very few superficial signs that I've been away.

Kā jau teicu, ir dažas ārējās pazīmes, kas liecina par manu prombūtni.

I've put on 30 pounds.

Esmu pieņēmies par 13 kilogramiem.

I've got some very faint, probably covered in makeup now, frostbite scars.

Man ir dažas apsaldējumu rētas, kas tagad droši vien klātas ar grimu.

I've got one on my nose, one on each cheek, from where the goggles are,

Viena uz deguna, pa vienai uz katra vaiga, kur bija aizsargbrilles,

but inside I am a very different person indeed.

bet iekšēji tiešām esmu pavisam cits cilvēks.

If I'm honest,

Ja godīgi,

Antarctica challenged me and humbled me so deeply

Antarktīda mani būtiski izaicināja un padarīja tik pazemīgu,

that I'm not sure I'll ever be able to put it into words.

ka droši vien nekad nespēšu to vārdos izteikt.

I'm still struggling to piece together my thoughts.

Vēl arvien mēģinu sakārtot savas domas.

That I'm standing here telling this story

Tas, ka šeit stāvu un dalos ar šo stāstu,

is proof that we all can accomplish great things,

ir pierādījums tam, ka mēs visi varam paveikt lielas lietas –

through ambition, through passion,

ar ambīcijām, ar aizrautību,

through sheer stubbornness,

ar vienkāršu spītību,

by refusing to quit,

atsakoties padoties.

that if you dream something hard enough, as Sting said,

Ja par kaut ko ļoti sapņosiet, kā teicis Stings,

it does indeed come to pass.

tas tiešām piepildīsies.

But I'm also standing here saying, you know what,

Bet stāvu šeit, sakot:

"Ziniet ko, tā klišeja par to, ka ceļojums ir svarīgāks par galamērķi?

that cliche about the journey being more important than the destination?

There's something in that.

Tur kaut kas ir."

The closer I got to my finish line,

Jo tuvāk tiku finiša līnijai,

that rubbly, rocky coast of Ross Island,

tam apdrupušajam, akmeņainajam Rosa salas krastam,

the more I started to realize that the biggest lesson

jo vairāk sapratu, ka lielākā mācība,

that this very long, very hard walk might be teaching me

ko šis ļoti garais un smagais pārgājiens man, iespējams, iemācījis, ir,

is that happiness is not a finish line,

ka laime nav finiša līnija.

that for us humans,

Ka mums, cilvēkiem,

the perfection that so many of us seem to dream of

ideālā pasaule, par kuru daudzi sapņojam,

might not ever be truly attainable,

varbūt pat nav nemaz sasniedzama.

and that if we can't feel content here, today, now, on our journeys

Un, ja nejūtamies apmierināti šeit, šodien, tagad savā ceļā,

amidst the mess and the striving that we all inhabit,

savā ikdienas haosā un cīņā, kurā visi dzīvojam,

the open loops, the half-finished to-do lists,

nepārtrauktajos līkločos, puspabeigto darbu sarakstos,

the could-do-better-next-times,

domās par labākām citām reizēm,

then we might never feel it.

varbūt nekad tā arī nejutīsimies.

A lot of people have asked me, what next?

Daudzi man jautājuši, kas tālāk.

Right now, I am very happy just recovering and in front of hotel buffets.

Šobrīd esmu laimīgs par iespēju atpūsties un tikt pie viesnīcu bufetēm.

But as Bob Hope put it,

Bet kā teicis Bobs Houps:

I feel very humble,

"Jūtos ļoti pazemīgs,

but I think I have the strength of character to fight it. (Laughter)

bet domāju, ka man pietiks rakstura, lai to pārvarētu."

(Smiekli)

Thank you.

Paldies.

(Aplausi)

(Applause)