A brie(f) history of cheese - Paul Kindstedt

Translator: Kristaps Kadiķis Reviewer: Ilze Garda

Before empires and royalty,

Pirms impērijām un ķēniņiem,

before pottery and writing,

pirms podniecības un rakstības,

before metal tools and weapons –

pirms metāla darbarīkiem un ieročiem

there was cheese.

bija siers.

As early as 8000 BCE,

Jau kopš 8000. gada p.m.ē.

the earliest Neolithic farmers living in the Fertile Crescent

senākie Auglīgajā pusmēnesī dzīvojošie neolīta laika lauksaimnieki

began a legacy of cheesemaking

aizsāka siera siešanas tradīciju,

almost as old as civilization itself.

kas ir gandrīz tikpat sena kā pati civilizācija.

The rise of agriculture led to domesticated sheep and goats,

Lauksaimniecības uzplaukums atnesa pieradinātas aitas un kazas,

which ancient farmers harvested for milk.

no kurām senie lauksaimnieki ieguva pienu.

But when left in warm conditions for several hours,

Taču, vairākas stundas atstāts siltumā,

that fresh milk began to sour.

svaigais piens ieskāba.

Its lactic acids caused proteins to coagulate, binding into soft clumps.

Tajā esošā pienskābe lika olbaltumvielām sarecēt un saistīties mīkstos pikučos.

Upon discovering this strange transformation,

Atklājuši dīvainās pārvērtības,

the farmers drained the remaining liquid –

lauksaimnieki nolēja atlikušo šķidrumu,

later named whey –

ko vēlāk nosauca par sūkalām,

and found the yellowish globs could be eaten fresh as a soft, spreadable meal.

un atklāja, ka dzeltenīgie pikuči bija svaigi ēdama, mīksta un uzziežama maltīte.

These clumps, or curds, became the building blocks of cheese,

Šie pikuči jeb recekļi kļuva par siera veidotājelementiem,

which would eventually be aged, pressed, ripened, and whizzed

ko ar laiku izturēja, presēja, nogatavināja un uzputoja

into a diverse cornucopia of dairy delights.

daudzveidīgā piena gardumu bagātībā.

The discovery of cheese gave Neolithic people an enormous survival advantage.

Siera atklāšana neolīta laika cilvēkiem sniedza milzīgu izdzīvošanas priekšrocību.

Milk was rich with essential proteins, fats, and minerals.

Piens bija bagāts ar neaizstājamām olbaltumvielām, taukiem un minerālvielām.

But it also contained high quantities of lactose –

Taču tajā bija arī liels daudzums laktozes –

a sugar which is difficult to process for many ancient and modern stomachs.

cukura, ko daudziem senajiem un mūsdienu vēderiem ir grūti sagremot.

Cheese, however, could provide all of milk’s advantages with much less lactose.

Turpretim siers nodrošināja visas piena priekšrocības

ar daudz mazāku laktozes daudzumu.

And since it could be preserved and stockpiled,

Un, tā kā to varēja uzglabāt un uzkrāt,

these essential nutrients could be eaten

nozīmīgās uzturvielas varēja uzņemt

throughout scarce famines and long winters.

lielos bada laikos un garās ziemās.

Some 7th millennium BCE pottery fragments found in Turkey

Uz dažiem Turcijā atrastiem 7000 p.m.ē. podu fragmentiem

still contain telltale residues of the cheese and butter they held.

joprojām atrodamas liecības par tajā bijušā siera un sviesta paliekām.

By the end of the Bronze Age,

Bronzas laikmeta beigās

cheese was a standard commodity in maritime trade

siers bija standarta patēriņa prece Vidusjūras austrumu jūras tirdzniecībā.

throughout the eastern Mediterranean.

In the densely populated city-states of Mesopotamia,

Blīvi apdzīvotajās Senās Divupes pilsētvalstīs

cheese became a staple of culinary and religious life.

siers kļuva par kulinārās un reliģiskās dzīves pamatpreci.

Some of the earliest known writing

Dažas no senākajām rakstveida liecībām

includes administrative records of cheese quotas,

ir siera kvotu uzskaites pieraksti,

listing a variety of cheeses for different rituals and populations

kuros uzskaitītas dažādas siera šķirnes atšķirīgiem rituāliem un iedzīvotājiem

across Mesopotamia.

Senajā Divupē.

Records from nearby civilizations in Turkey also reference rennet.

Tuvējo Turcijas civilizāciju rakstveida liecībās minēts arī himozīns.

This animal byproduct, produced in the stomachs of certain mammals,

Šis dzīvnieku blakusprodukts, kas izstrādājas noteiktu zīdītāju kuņģos,

can accelerate and control coagulation.

var paātrināt un regulēt recēšanu.

Eventually this sophisticated cheesemaking tool spread around the globe,

Ar laiku šis smalkais sierniecības līdzeklis izplatījās pa visu pasauli,

giving way to a wide variety of new, harder cheeses.

paverot ceļu plašam jaunu, cietāku sieru klāstam.

And though some conservative food cultures rejected the dairy delicacy,

Un, kaut arī dažas konservatīvas siera kultūras šo piena delikatesi izbrāķēja,

many more embraced cheese, and quickly added their own local flavors.

daudzas citas sieru pieņēma un drīz vien pievienoja paši savas vietējās garšas.

Nomadic Mongolians used yaks’ milk to create hard, sundried wedges of Byaslag.

Klejojošie mongoļi no jaka piena sēja cietas, saulē kaltētas buaslāga daivas.

Egyptians enjoyed goats’ milk cottage cheese, straining the whey with reed mats.

Ēģiptieši baudīja no kazas piena gatavotu mājas sieru,

kura sūkalas izspieda ar niedru paklājiem.

In South Asia, milk was coagulated with a variety of food acids,

Dienvidāzijā pienu recināja ar dažādām pārtikas skābēm,

such as lemon juice, vinegar, or yogurt

piemēram, citrona sulu, etiķi vai jogurtu,

and then hung to dry into loafs of paneer.

un tad pakarināja kaltēšanai panīra klučos.

This soft mild cheese could be added to curries and sauces,

Šo maigo un mīksto sieru varēja pievienot karijiem un mērcēm

or simply fried as a quick vegetarian dish.

vai vienkārši apcept kā veģetāru ēdienu.

The Greeks produced bricks of salty brined feta cheese,

Grieķi sālījumā nogatavināja sāļā fetas siera klučus

alongside a harder variety similar to today’s pecorino romano.

līdztekus cietākai siera šķirnei, kas līdzīga mūsdienu pecorino romano.

This grating cheese was produced in Sicily

Šo rīvējamo sieru gatavoja Sicīlijā

and used in dishes all across the Mediterranean.

un izmantoja ēdienos visā Vidusjūras reģionā.

Under Roman rule, “dry cheese” or “caseus aridus,”

Romiešu valdīšanas laikā sausais siers jeb caseus aridus

became an essential ration

kļuva par nozīmīgu pārtiku

for the nearly 500,000 soldiers guarding the vast borders of the Roman Empire.

gandrīz 500 000 kareivju, kas sargāja Romas impērijas plašās robežas.

And when the Western Roman Empire collapsed,

Kad Rietumromas impērija sabruka,

cheesemaking continued to evolve

sierniecība turpināja attīstīties

in the manors that dotted the medieval European countryside.

Eiropas laukos izkaisītajās viduslaiku muižās.

In the hundreds of Benedictine monasteries scattered across Europe,

Vairākos simtos Eiropā izkaisīto benediktiešu klosteru

medieval monks experimented endlessly with different types of milk,

viduslaiku mūki bez sava gala eksperimentēja ar dažādiem piena veidiem,

cheesemaking practices,

sierniecības un izturēšanas paņēmieniem

and aging processes that led to many of today’s popular cheeses.

un radīja daudzus mūsdienās populārus sierus.

Parmesan, Roquefort, Munster and several Swiss types

Parmezānu, rokforu, Minsteres un vairākus Šveices tipa sierus

were all refined and perfected by these cheesemaking clergymen.

izstrādāja un pilnveidoja šie garīdznieki sierdari.

In the Alps, Swiss cheesemaking was particularly successful –

Alpos sevišķi sekmīga bija Šveices sierniecība,

producing a myriad of cow’s milk cheeses.

kas no govs piena radīja neskaitāmus sierus.

By the end of the 14th century,

14. gadsimta beigās

Alpine cheese from the Gruyere region of Switzerland had become so profitable

Alpu siers no Šveices Grijēras apgabala bija kļuvis tik ienesīgs,

that a neighboring state invaded the Gruyere highlands

ka kaimiņu valsts iebruka Grijēras augstienē,

to take control of the growing cheese trade.

lai pārņemtu plaukstošo siera tirdzniecību.

Cheese remained popular through the Renaissance,

Siers savu popularitāti saglabāja arī renesansē,

and the Industrial Revolution took production out of the monastery

un rūpnieciskais apvērsums tā gatavošanu nogādāja no klosteriem

and into machinery.

līdz iekārtām.

Today, the world produces roughly 22 billion kilograms of cheese a year,

Mūsdienās ik gadu saražo aptuveni 22 miljardus kilogramu siera,

shipped and consumed around the globe.

ko pārvadā un patērē visā pasaulē.

But 10,000 years after its invention,

Taču 10 000 gadus pēc tā izgudrošanas

local farms are still following in the footsteps of their Neolithic ancestors,

vietējās saimniecības joprojām iet savu neolīta laika senču pēdās,

hand crafting one of humanity’s oldest and favorite foods.

ar rokām gatavojot vienu no cilvēces senākajiem un iecienītākajiem ēdieniem.