The fascinating history of cemeteries - Keith Eggener

Translator: Ilze Garda Reviewer: Kristaps Kadiķis

Spindly trees,

Izstīdzējuši koki,

rusted gates,

aprūsējuši vārti,

crumbling stone,

drūpoši akmeņi,

a solitary mourner—

vientuļš sērotājs –

these things come to mind when we think of cemeteries.

tas viss nāk prātā, iedomājoties kapsētas.

But not so long ago,

Bet nemaz ne tik sen

many burial grounds were lively places,

daudzas apbedījumu vietas bija dzīvības pilnas,

with blooming gardens and crowds of people

ar ziedošiem dārziem,

kuros cilvēki devās bezrūpīgās pastaigās gar kapakmeņiem.

strolling among the headstones.

How did our cemeteries become what they are today?

Kā kapsētas kļuva tādas kā tagad?

Some have been around for centuries,

Dažas no tām pastāv jau simtiem gadu,

like the world’s largest, Wadi al-Salaam,

piemēram, Vādīasalāma, pasaules lielākā kapsēta,

where more than five million people are buried.

kurā apglabāti vairāk nekā pieci miljoni cilvēku.

But most of the places we’d recognize as cemeteries are much younger.

Tomēr vairums vietu, ko mēs sauktu par kapsētām, ir daudz jaunākas.

In fact, for much of human history,

Patiesībā ļoti ilgu laiku cilvēces vēsturē mēs mirušos nemaz neapglabājām.

we didn’t bury our dead at all.

Our ancient ancestors had many other ways of parting with the dead loved ones.

Mūsu senčiem bija daudz dažādu veidu, kā atvadīties no saviem mīļajiem.

Some were left in caves,

Vienus atstāja alās,

others in trees

citus – kokos

or on mountaintops.

vai kalnu virsotnēs.

Still others were sunk in lakes,

Vēl citus nogremdēja ezeros,

put out to sea,

palaida jūrā,

ritually cannibalized,

rituāli apēda

or cremated.

vai kremēja.

All of these practices,

Lai gan daļa šo paražu mūsdienās var šķist dīvainas,

though some may seem strange today,

were ways of venerating the dead.

savulaik tie bija veidi, kā parādīt godu mirušajam.

By contrast, the first known burials

Turpretim pirmie zināmie apbedījumi,

about 120,000 years ago

kas parādījās pirms aptuveni 120 000 gadu,

were likely reserved for transgressors,

domājams, bija paredzēti izraidītajiem,

excluding them from the usual rites

liedzot tiem ierastās mirušo godināšanas paražas.

intended to honor the dead.

But the first burials revealed some advantages over other practices:

Bet pirmie apbedījumi atklāja to priekšrocības –

they protected bodies from scavengers and the elements,

tie pasargāja ķermeņus no maitēdājiem un stihijām

while shielding loved ones from the sight of decay.

un aiztaupīja tuviniekiem miesas sadalīšanās skatus.

These benefits may have shifted ancient people’s thinking

Iespējams, šīs priekšrocības lika mūsu senčiem mainīt domas

toward graves designed to honor the dead,

par kapavietu kā pagodinājumu,

and burial became more common.

un apbedīšana kļuva izplatītāka.

Sometimes, these graves contained practical or ritual objects,

Reizēm kapos atrodami praktiski vai rituāli priekšmeti,

suggesting belief in an afterlife

kas norāda uz ticību pēcnāves dzīvei,

kurā mirušajam šādi rīki varētu noderēt.

Communal burials first appeared in North Africa and West Asia

Vairāku cilvēku apbedījumi vienuviet parādījās Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā

around 10 to 15,000 years ago,

pirms 10 000 līdz 15 000 gadu,

around the same time as the first permanent settlements in these areas.

aptuveni vienā laikā ar pirmajām pastāvīgajām apmetnēm.

These burial grounds created permanent places to commemorate the dead.

Apbedījumi kļuva par vietām, kur pieminēt aizgājējus.

The nomadic Scythians littered the steppes

Klejojošās skitu ciltis stepēs izkaisīja

with grave mounds known as kurgans.

par kurgāniem dēvētus kapu paugurus.

The Etruscans built expansive necropoles,

Etruski būvēja plašas nekropoles,

their grid-patterned streets lined with tombs.

gar kuru simetriskajām ieliņām rindojas kapličas.

In Rome, subterranean catacombs housed

Romieši pazemes katakombās novietoja

both cremation urns and intact remains.

gan urnas ar kremēto pelniem, gan mirušo ķermeņus.

The word cemetery, or “sleeping chamber,”

Sengrieķi, kas atdusas vietas dēvēja par guļamkambariem,

was first used by ancient Greeks,

who built tombs in graveyards

savās kapsētās pilsētu nomalēs būvēja kapličas.

at the edges of their cities.

In medieval European cities,

Viduslaiku pilsētās Eiropā kapsētas veidojās ap kristiešu baznīcām –

Christian churchyards provided rare, open spaces

šīs retās, atklātās vietas uzņēma ne vien mirušos,

that accommodated the dead,

but also hosted markets, fairs, and other events.

bet arī gadatirdziņus, izklaides un citus pasākumus.

Farmers even grazed cattle in them,

Zemnieki šajās vietās pat ganīja lopus,

believing graveyard grass made for sweeter milk.

jo uzskatīja, ka kapu zāle dara pienu saldāku.

As cities grew during the industrial revolution,

Rūpnieciskās revolūcijas laikā pilsētas izpletās

large suburban cemeteries replaced smaller urban churchyards.

un mazos baznīcu kapus nomainīja lielas piepilsētas kapsētas.

Cemeteries like the 110-acre Père-Lachaise in Paris

Vairāk nekā 40 hektāru lielā Perlašēza kapsēta Parīzē

or the 72-acre Mt. Auburn in Cambridge, Massachusetts

un 30 hektāru lielā Obērnas kalna kapsēta Kembridžā, Masačūsetsā,

were lushly landscaped gardens

bija zaļi un ainaviski kopti dārzi,

filled with sculpted stones

ko rotāja akmens skulptūras

and ornate tombs.

un greznas kapličas.

Once a luxury reserved for the rich and powerful,

Atsevišķi iezīmētās kapavietas, ko reiz varēja atļauties tikai bagātie,

individually marked graves

became available to the middle and working classes.

kļuva pieejamas arī vidusslānim un strādniekiem.

People visited cemeteries for funerals,

Cilvēki kapsētās ieradās ne tikai uz bērēm,

but also for anniversaries, holidays,

bet arī jubilejās, svētkos

or simply an afternoon outdoors.

vai vienkārši, lai pavadītu pēcpusdienu pie dabas.

By the late 19th century, as more public parks and botanical gardens appeared,

Kad 19. gadsimta beigās parādījās arvien vairāk parku un botānisko dārzu,

cemeteries began to lose visitors.

cilvēki uz kapsētām sāka doties retāk.

Today, many old cemeteries are lonely places.

Tagad daudzas vecās kapsētas ir vientulīgas vietas.

Some are luring visitors back with tours,

Dažās apmeklētājus mēģina piesaistīt ar ekskursijām,

concerts, and other attractions.

koncertiem un citām izklaidēm.

But even as we revive old cemeteries,

Tomēr, pat atdzīvinot vecās kapsētas,

we’re rethinking the future of burial.

jāpārdomā apbedījumu nākotne.

Cities like London, New York, and Hong Kong

Tādās pilsētās kā Londona, Ņujorka un Honkonga

are running out of burial space.

sākt trūkt vietu jauniem apbedījumiem.

Even in places where space isn’t so tight,

Pat tur, kur vieta ir,

cemeteries permanently occupy land

kapsētas aizņem zemi,

that can’t be otherwise cultivated or developed.

ko varētu izmantot lauksaimniecībai vai cita veida attīstībai.

Traditional burial consumes materials

Tradicionālā apbedīšana patērē tādus materiālus

like metal, stone, and concrete,

kā metāls, akmens un betons

and can pollute soil and groundwater

un var piesārņot augsni un pazemes ūdeņus

with toxic chemicals.

ar toksiskām vielām.

With increasing awareness of the environmental costs,

Arvien vairāk apzinādamies šo ietekmi uz vidi,

people are seeking alternatives.

cilvēki meklē citus variantus.

Many are turning to cremation and related practices.

Daudzi izvēlas kremēšanu un līdzīgas metodes.

Along with these more conventional practices,

Līdztekus šīm ierastajām metodēm

people can now have their remains shot into space,

cilvēka mirstīgās atliekas var uzšaut kosmosā,

used to fertilize a tree,

izmantot kā mēslojumu kokam,

or made into jewelry,

pārstrādāt rotaslietās,

fireworks,

raķetēs

and even tattoo ink.

un pat tetovēšanas tintē.

In the future, options like these may replace burial completely.

Nākotnē šie varianti, iespējams, pilnībā aizstās apbedīšanu.

Cemeteries may be our most familiar monuments to the departed,

Lai gan kapsētas ir mums ierastākais veids mirušo piemiņai,

but they’re just one step

tās tomēr ir tikai viens posms

in our ever-evolving process

mūsu mūžam mainīgajās mirušo piemiņas un godināšanas ieražās.

of remembering and honoring the dead.