Parag Khanna maps the future of countries

Translator: Laura T. Reviewer: Kristaps Kadiķis

Do we live in a borderless world?

Vai mēs dzīvojam pasaulē bez robežām?

Before you answer that, have a look at this map.

Pirms jūs atbildat, ieskatieties šajā kartē.

Contemporary political map shows

Mūsdienu politiskā karte parāda,

that we have over 200 countries in the world today.

ka šobrīd pasaulē ir vairāk nekā 200 valstis.

That's probably more than at any time in centuries.

Tas, iespējams, ir lielākais skaits daudzu gadsimtu laikā.

Now, many of you will object.

Daudzi no jums varētu iebilst.

For you this would be a more appropriate map.

Jums šī būtu daudz piemērotāka karte.

You could call it TEDistan.

Jūs to varētu nosaukt par TEDistānu.

In TEDistan, there are no borders,

TEDistānā nav robežu,

just connected spaces and unconnected spaces.

tikai vienotas un nesavienotas vietas.

Most of you probably reside in one of the 40 dots

Daudzi no jums, iespējams, dzīvo vienā no 40 punktiem

on this screen, of the many more

no daudziem citiem uz šī ekrāna,

that represent 90 percent of the world economy.

kas veido 90% no pasaules ekonomikas.

But let's talk about the 90 percent of the world population

Parunāsim par 90% pasaules iedzīvotāju,

that will never leave the place in which they were born.

kuri nekad nepametīs vietu, kurā ir dzimuši.

For them, nations, countries, boundaries, borders still matter a great deal,

Viņiem tautībām, valstīm, robežām vēl joprojām ir liela nozīme,

and often violently.

kas bieži vien izraisa arī vardarbību.

Now here at TED, we're solving some of the great

Šeit, TED, mēs risinām dažas no visuma

riddles of science and mysteries of the universe.

lielajām zinātnes mīklām un noslēpumiem.

Well here is a fundamental problem we have not solved:

Ir kāda būtiska problēma, kuru mēs neesam atrisinājuši:

our basic political geography.

mūsu pamata politiskā ģeogrāfija.

How do we distribute ourselves around the world?

Kā mēs izplatām sevi pasaulē?

Now this is important, because border conflicts

Tas ir svarīgi, jo robežkonflikti

justify so much of the world's military-industrial complex.

attaisno tik daudz no pasaules militāri rūpnieciskā kompleksa.

Border conflicts can derail

Robežkonflikti var aizkavēt

so much of the progress that we hope to achieve here.

tik daudz no progresa, ko mēs ceram sasniegt.

So I think we need a deeper understanding

Es uzskatu, ka mums nepieciešama dziļāka izpratne

of how people, money, power,

par to, kā cilvēki, nauda, vara,

religion, culture, technology

reliģija, kultūra, tehnoloģijas

interact to change the map of the world.

mijiedarbojas, lai mainītu pasaules karti.

And we can try to anticipate those changes,

Un mēs varam censties paredzēt šīs izmaiņas,

and shape them in a more constructive direction.

un novirzīt tās daudz konstruktīvākā virzienā.

So we're going to look at some maps of the past,

Aplūkosim dažas vēsturiskas kartes,

the present and some maps you haven't seen

mūsdienu kartes un dažas kartes, kuras jūs neesat redzējuši,

in order to get a sense of where things are going.

lai nojaustu, kā lietas virzās.

Let's start with the world of 1945.

Sāksim ar 1945. gada pasauli.

1945 there were just 100 countries in the world.

1945. gadā pasaulē bija tikai 100 valstis.

After World War II, Europe was devastated,

Pēc Otrā Pasaules kara Eiropa bija izpostīta,

but still held large overseas colonies:

bet vēl joprojām tai bija lielas aizjūru kolonijas:

French West Africa, British East Africa, South Asia, and so forth.

franču Rietumāfrika, britu Austrumāfrika, Dienvidāzija, utt.

Then over the late '40s,

Tad 40-to gadu,

'50s, '60s, '70s and '80s,

50-to, 60-to, 70-to un 80-to gadu beigās

waves of decolonization took place.

notika dekolonizācijas viļņi.

Over 50 new countries were born.

Radās vairāk kā 50 jaunas valstis.

You can see that Africa has been fragmented.

Jūs varat redzēt, ka Āfrika ir sadrumstalota.

India, Pakistan, Bangladesh, South East Asian nations created.

Radās Indijas, Pakistānas, Bangladešas, DA Āzijas tautas.

Then came the end of the Cold War.

Tad pienāca Aukstā kara beigas.

The end of the Cold War and the disintegration of the Soviet Union.

Aukstā kara beigas un PSRS sabrukšana.

You had the creation of new states in Eastern Europe,

Austrumeiropā veidojās jaunas valstis,

the former Yugoslav republics and the Balkans,

agrākās Dienvidslāvijas republikas un Balkānu valstis,

and the 'stans of central Asia.

un Centrālāzijas "-stānas".

Today we have 200 countries in the world.

Šobrīd pasaulē ir 200 valstis.

The entire planet is covered

Visa planēta ir pārklāta

by sovereign, independent nation-states.

ar suverēnām, neatkarīgām valstīm.

Does that mean that someone's gain has to be someone else's loss?

Vai tas nozīmē, ka kāda ieguvumam ir jābūt kāda cita zaudējumam?

Let's zoom in on one of the most strategic areas of the world,

Aplūkosim tuvāk vienu no visstratēģiskākajām pasaules vietām,

Eastern Eurasia.

austrumu Eirāziju.

As you can see on this map,

Kā jūs varat redzēt šajā kartē,

Russia is still the largest country in the world.

Krievija vēl joprojām ir lielākā valsts pasaulē.

And as you know, China is the most populous.

Un kā jūs zināt, Ķīna ir visapdzīvotākā.

And they share a lengthy land border.

Un tām ir kopīga, gara sauszemes robeža.

What you don't see on this map

Tas, ko jūs neredzat šajā kartē,

is that most of Russia's 150 million people

ir, ka vairums no Krievijas 150 miljoniem cilvēku

are concentrated in its western provinces

koncentrējušies rietumu provincēs

and areas that are close to Europe.

un vietās, kas ir tuvu Eiropai.

And only 30 million people are in its eastern areas.

Un tikai 30 miljoni cilvēku ir tās austrumu apgabalos.

In fact, the World Bank predicts

Faktiski, pasaules banka paredz,

that Russia's population is declining

ka Krievijas iedzīvotāju skaits samazināsies

towards about 120 million people

līdz apmēram 120 miljoniem cilvēku.

And there is another thing that you don't see on this map.

Un ir vēl kāda lieta, ko jūs neredzat šajā kartē.

Stalin, Khrushchev and other Soviet leaders

Staļins, Hruščovs un citi padomju vadoņi

forced Russians out to the far east

izsūtīja krievus uz tālajiem austrumiem

to be in gulags, labor camps,

uz koncentrācijas, darba nometnēm,

nuclear cities, whatever the case was.

atomreaktoru pilsētām, kā nu kurā gadījumā.

But as oil prices rose,

Bet kad naftas cenas paaugstinājās,

Russian governments have invested in infrastructure

krievu valdība ieguldīja infrastruktūrā,

to unite the country, east and west.

lai apvienotu valsti, austrumus un rietumus.

But nothing has more perversely impacted

Bet nekas vēl aplamāk neietekmēja

Russia's demographic distribution,

Krievijas demogrāfisko sadalījumu.

because the people in the east, who never wanted to be there anyway,

Jo cilvēki austrumos, kuri nekad nebija gribējuši tur dzīvot,

have gotten on those trains and roads

devās ar šiem vilcieniem un pa ceļiem

and gone back to the west.

atpakaļ uz rietumiem.

As a result, in the Russian far east today,

Tā rezultātā Krievijas tālajos austrumos,

which is twice the size of India,

kas ir divreiz lielāka teritorija par Indiju,

you have exactly six million Russians.

dzīvo tieši seši miljoni krievu.

So let's get a sense of what is happening in this part of the world.

Sapratīsim, kas notiek šajā pasaules daļā.

We can start with Mongolia, or as some call it, Mine-golia.

Mēs varam sākt ar Mongoliju, vai kā daži to sauc, Izrakteņgolija.

Why do they call it that?

Kāpēc to tā sauc?

Because in Mine-golia, Chinese firms operate

Jo Izrakteņgolijā darbojas ķīniešu uzņēmumi,

and own most of the mines -- copper, zinc, gold --

un tiem pieder vairums no raktuvēm — vara, cinka, zelta —

and they truck the resources south and east into mainland China.

un viņi pārved resursus uz dienvidiem un austrumiem, iekšā Ķīnā.

China isn't conquering Mongolia.

Ķīna neiekaro Mongoliju.

It's buying it.

Tā to nopērk.

Colonies were once conquered. Today countries are bought.

Kādreiz tika iekarotas kolonijas. Mūsdienās valstis tiek nopirktas.

So let's apply this principle to Siberia.

Attiecināsim šo principu uz Sibīriju.

Siberia most of you probably think of

Par Sibīriju vairums no jums, iespējams, domā

as a cold, desolate, unlivable place.

kā par aukstu, vientulīgu, neapdzīvojamu vietu.

But in fact, with global warming and rising temperatures,

Bet faktiski, ar globālo sasilšanu un pieaugošajām temperatūrām,

all of a sudden you have vast wheat fields

tur parādās milzīgi kviešu lauki

and agribusiness, and grain being produced in Siberia.

un agrobizness, un labība tiek audzēta Sibīrijā.

But who is it going to feed?

Bet ko ar to pabaros?

Well, just on the other side of the Amo River,

Amo upes otrā krastā,

in the Heilongjiang and Harbin provinces of China,

Ķīnas Heilongdžiangas un Harbinas provincēs

you have over 100 million people.

dzīvo vairāk kā 100 miljoni cilvēku.

That's larger than the entire population of Russia.

Tas ir vairāk, nekā visas Krievijas iedzīvotāju kopskaits.

Every single year, for at least a decade or more,

Katru gadu, vairāk jau kā desmit gadus,

[60,000] of them have been voting with their feet,

60,000 no tiem izlemj ar savām kājām,

crossing, moving north and inhabiting this desolate terrain.

šķērsojot, pārvietojoties uz ziemeļiem un apdzīvojot šo vientulīgo apgabalu.

They set up their own bazaars and medical clinics.

Viņi ceļ savus tirgus un medicīniskās klīnikas.

They've taken over the timber industry

Viņi ir pārņēmuši kokrūpniecību

and been shipping the lumber east, back into China.

un nogādā kokmateriālus uz austrumiem, atpakaļ uz Ķīnu.

Again, like Mongolia,

Tāpat kā Mongoliju,

China isn't conquering Russia. It's just leasing it.

Ķīna neiekaro Krieviju. Tā to tikai iznomā.

That's what I call globalization Chinese style.

To es saucu par globalizāciju ķīniešu stilā.

Now maybe this is what the map of the region

Iespējams, šādi reģiona karte

might look like in 10 to 20 years.

varētu izskatīties pēc 10 līdz 20 gadiem.

But hold on. This map is 700 years old.

Bet pagaidiet. Šī karte ir 700 gadus veca.

This is the map of the Yuan Dynasty,

Šī ir Juaņu dinastijas karte,

led by Kublai Khan, the grandson of Genghis Khan.

ko vadīja Kublahans, Čingizhana mazdēls.

So history doesn't necessarily repeat itself,

Vēsturei nav noteikti jāatkārtojas,

but it does rhyme.

bet tā saskan.

This is just to give you a taste of what's happening in this part of the world.

Tas ir tikai, lai dotu jums ieskatu, kas notiek šajā pasaules daļā.

Again, globalization Chinese style.

Kā jau teicu globalizācija ķīniešu stilā.

Because globalization opens up all kinds of ways for us to

Jo globalizācija mums paver visa veida ceļus, lai mēs

undermine and change the way we think about political geography.

saprastu un mainītu veidu, kādā mēs domājam par politisko ģeogrāfiju.

So, the history of East Asia in fact,

Faktiski, Austrumāzijas vēsturē

people don't think about nations and borders.

cilvēki nedomā par tautām un robežām.

They think more in terms of empires and hierarchies,

Viņi vairāk domā impēriju un hierarhiju veidā,

usually Chinese or Japanese.

parasti ķīniešu vai japāņu.

Well it's China's turn again.

Tas atkal ir Ķīnas gājiens.

So let's look at how China is re-establishing

Paskatīsimies, kā Ķīna veido

that hierarchy in the far East.

šo hierarhiju tālajos austrumos.

It starts with the global hubs.

Tā sākas ar globālajiem centriem.

Remember the 40 dots on the nighttime map

Atcerieties 40 punktus uz nakts kartes,

that show the hubs of the global economy?

kas parāda globālās ekonomikas centrus.

East Asia today has more of those global hubs

Austrumāzijai mūsdienās ir daudz vairāk globālo centru,

than any other region in the world.

nekā jebkuram citam reģionam pasaulē.

Tokyo, Seoul, Beijing, Shanghai,

Tokija, Seula, Pekina, Šanhaja,

Hong Kong, Singapore and Sidney.

Honkonga, Singapūra un Sidneja.

These are the filters and funnels of global capital.

Šie ir globālā kapitāla filtri un dūmeņi.

Trillions of dollars a year are being brought into the region,

Reģionos gadā nonāk miljardiem dolāru.

so much of it being invested into China.

Daudz no tiem tiek ieguldīti Ķīnā.

Then there is trade.

Vēl ir tirdzniecība.

These vectors and arrows represent ever stronger

Šie vektori un bultas parāda arvien stiprākos

trade relationships that China has

tirdzniecības sakarus, kādi Ķīnai ir

with every country in the region.

ar ikvienu šī reģiona valsti.

Specifically, it targets Japan

Sevišķi tas skar Japānu,

and Korea and Australia,

un Koreju un Austrāliju,

countries that are strong allies of the United States.

valstis, kuras ir spēcīgi sabiedrotie ASV.

Australia, for example, is heavily dependent

Austrālija, piemēram, ir stipri atkarīga

on exporting iron ore and natural gas to China.

no dzelzs rūdas, dabasgāzes eksportēšanas uz Ķīnu.

For poorer countries, China reduces tariffs

Nabadzīgākām valstīm Ķīna samazina tarifus,

so that Laos and Cambodia can sell their goods more cheaply

lai Laosa un Kambodža varētu lētāk pārdot savas preces

and become dependent on exporting to China as well.

un kļūt eksporta ziņā atkarīgas no Ķīnas.

And now many of you have been reading in the news

Un daudzi no jums ir lasījuši ziņās,

how people are looking to China

kā cilvēki skatās uz Ķīnu,

to lead the rebound, the economic rebound, not just in Asia, but potentially for the world.

piedaloties izaugsmē — straujajā ekonomiskajā izaugsmē — ne tikai Āzijā, bet, iespējams, visā pasaulē.

The Asian free trade zone, almost free trade zone, that's emerging

Āzijas brīvā tirdzniecības zona, gandrīz brīvā tirdzniecības zona, kam

now has a greater trade volume than trade across the Pacific.

šobrīd ir lielāks tirdzniecības apjoms nekā tirdzniecībai pāri Klusajam okeānam.

So China is becoming the anchor of the economy in the region.

Tādēļ Ķīna kļūst par reģiona ekonomikas enkuru.

Another pillar of this strategy is diplomacy.

Cits šīs stratēģijas balsts ir diplomātija.

China has signed military agreements with many countries in the region.

Ķīna ir parakstījusi kara līgumus ar daudzām reģiona valstīm.

It has become the hub of diplomatic institutions

Tā ir kļuvusi par diplomātisko institūciju centru,

such as the East Asian Community.

kā, piemēram, Austrumāzijas savienība.

Some of these organizations don't even have

Dažām no šīm organizācijām ASV

the United States as a member.

nav pat biedrs.

There is a treaty of nonaggression between countries,

Starp dažām valstīm ir neuzbrukšanas līgums,

such that if there were a conflict between China and the United States,

piemēram, ja starp Ķīnu un ASV būtu konflikts,

most countries vow to just sit it out,

vairums valstu izvēlētos neiesaistīties,

including American allies like Korea and Australia.

tai skaitā tādi amerikāņu sabiedrotie, kā Koreja un Austrālija.

Another pillar of the strategy,

Cits stratēģijas balsts

like Russia, is demographic.

kā Krievijai, ir demogrāfisks.

China exports business people, nannies, students,

Ķīna eksportē uzņēmējus, auklītes, studentus,

teachers to teach Chinese around the region,

skolotājus, lai mācītu ķīniešu valodu reģionā,

to intermarry and to occupy ever greater

lai saradotos un lai okupētu arvien lielākus

commanding heights of the economies.

vadošo ekonomiku augstumus.

Already ethnic Chinese people

Jau etniskie ķīnieši

in Malaysia, Thailand and Indonesia

Malaizijā, Taizemē un Indonēzijā

are the real key factors and drivers

ir īstie atslēgas faktori un saimniecības

in the economies there.

virzītāji.

Chinese pride is resurgent in the region

Ķīniešu lepnums reģionā ir atdzimstošs,

as a result.

kā rezultāts.

Singapore, for example, used to ban Chinese language education.

Singapūra, piemēram, bija aizliegusi ķīniešu valodas mācīšanu.

Now it encourages it.

Tagad tā to atbalsta.

If you add it all up what do you get?

Ja jūs visu to savienojat, ko jūs iegūstat?

Well, if you remember before World War II,

Ja jūs atceraties, pirms 2. Pasaules kara

Japan had a vision

Japānai bija redzējums

for a greater Japanese co-prosperity sphere.

par lielāku japāņu ietekmes sfēru.

What's emerging today is what you might call

To, kas veidojas šobrīd, jūs varētu saukt par

a greater Chinese co-prosperity sphere.

lielāku ķīniešu ietekmes sfēru.

So no matter what the lines on the map tell you

Nav svarīgi, ko stāsta jums līnijas kartē

in terms of nations and borders,

tautu un robežu līmenī,

what you really have emerging in the far east

tas, kas tiešām ir parādījies tālajos austrumos,

are national cultures,

ir nacionālās kultūras,

but in a much more fluid, imperial zone.

bet daudz mainīgākā, imperiālākā zonā.

All of this is happening without firing a shot.

Tas viss notiek bez neviena šāviena.

That's most certainly not the case in the Middle East

Tā noteikti nav situācija Tuvajos austrumos,

where countries are still very uncomfortable

kur valstis vēl joprojām jūtas ļoti nedroši

in the borders left behind by European colonialists.

robežās, kuras palikušas pēc Eiropas kolonizētājiem.

So what can we do to think about borders differently in this part of the world?

Ko mēs varam darīt, lai domātu par robežām šajā pasaules daļā citādi?

What lines on the map should we focus on?

Kurām līnijām kartē mums būtu jāpievērš lielāka uzmanība?

What I want to present to you is what I call

Tas, ko es jums vēlos parādīt ir, ko es saucu par

state building, day by day.

valsts būvēšanu, dienu pēc dienas.

Let's start with Iraq.

Sāksim ar Irāku.

Six years after the U.S. invasion of Iraq,

Sešus gadus pēc ASV iebrukuma Irākā

the country still exists more on a map than it does in reality.

valsts vēl joprojām vairāk pastāv kartē nekā īstenībā.

Oil used to be one of the forces holding Iraq together;

Nafta ir bijusi viens no spēkiem, kas Irāku satur kopā.

now it is the most significant cause of the country's disintegration.

Tagad tā ir visnozīmīgākais iemesls valsts sadrumstalotībā.

The reason is Kurdistan.

Iemesls ir Kurdistāna.

The Kurds for 3,000 years

Kurdi 3,000 gadus

have been waging a struggle for independence,

ir cīnījušies par neatkarību.

and now is their chance to finally have it.

Un tagad ir viņu iespēja beidzot to iegūt.

These are pipeline routes, which emerge from Kurdistan,

Šie ir cauruļvadu ceļi, kas iet no Kurdistānas,

which is an oil-rich region.

kas ir ar naftu bagāts apgabals.

And today, if you go to Kurdistan,

Un šodien, ja jūs dodaties uz Kurdistānu,

you'll see that Kurdish Peshmerga guerillas

jūs redzat, ka kurdu Pešmerga partizāni

are squaring off against the Sunni Iraqi army.

cīnās pret irākiešu sunnītu karaspēku.

But what are they guarding?

Bet ko viņi apsargā?

Is it really a border on the map?

Vai tā tiešām ir robeža kartē?

No. It's the pipelines.

Nē. Tie ir cauruļvadi.

If the Kurds can control their pipelines, they can set the terms

Ja kurdi var kontrolēt savus cauruļvadus, viņi var uzstādīt nosacījumus

of their own statehood.

savas valsts izveidei.

Now should we be upset about this, about the potential disintegration of Iraq?

Vai mums par to būtu jājūtas slikti, par iespējamo Irākas sadalīšanos?

I don't believe we should.

Es uzskatu, ka nē.

Iraq will still be the second largest oil producer in the world,

Irāka vēl joprojām būs otra lielākā naftas ražotāja pasaulē

behind Saudi Arabia.

aiz Sauda Arābijas.

And we'll have a chance to solve a 3,000 year old dispute.

Un mums būs izdevība atrisināt 3,000 gadu senu strīdu.

Now remember Kurdistan is landlocked.

Atcerieties, ka Kurdistāna ir zemju ieskauta.

It has no choice but to behave.

Tai nav nekādas citas iespējas kā sadarboties.

In order to profit from its oil

Lai gūtu ienākumus no naftas,

it has to export it through Turkey or Syria,

tai ir jāeksportē to cauri Turcijai vai Sīrijai

and other countries, and Iraq itself.

un citām valstīm, un arī pašai Irākai.

And therefore it has to have amicable relations with them.

Un tāpēc tai ir jāuztur ar tām draudzīgas attiecības.

Now lets look at a perennial conflict in the region.

Tagad paskatīsimies uz ilgstošo konfliktu reģionā.

That is, of course, in Palestine.

Tas, protams, ir Palestīnā.

Palestine is something of a cartographic anomaly

Palestīna ir līdzīga kartogrāfiskai anomālijai,

because it's two parts Palestinian, one part Israel.

jo divas tās daļas pieder palestīniešiem, viena daļa - Izraēlai.

30 years of rose garden diplomacy

30 gadi rožu dārza diplomātijas

have not delivered us peace in this conflict.

nav noveduši pie miera šajā konfliktā.

What might? I believe that what might

Kas novestu pie miera? Es domāju ka tas, kas varētu

solve the problem is infrastructure.

atrisināt šo problēmu, ir infrastruktūra.

Today donors are spending billions of dollars on this.

Mūsdienās ziedotāji tam tērē miljardus dolāru.

These two arrows are an arc,

Šīs divas bultas ir loks,

an arc of commuter railroads and other infrastructure

pasažieru dzelzceļu un citu infrastruktūru loks,

that link the West Bank and Gaza.

kas savieno Rietumkrastu un Gazu.

If Gaza can have a functioning port

Ja Gazai būtu funkcionējoša osta

and be linked to the West Bank, you can have a viable Palestinian state,

un tā būtu savienota ar Rietumkrastu, palestīniešu valsts un palestīniešu tautsaimniecība

Palestinian economy.

būtu dzīvotspējīga.

That, I believe, is going to bring peace to this particular conflict.

Es ticu, ka tas atnestu mieru šim konkrētajam konfliktam.

The lesson from Kurdistan and from Palestine

Mācība no Kurdistānas un no Palestīnas

is that independence alone, without infrastructure,

ir, ka neatkarība viena pati, bez infrastruktūras,

is futile.

ir veltīga.

Now what might this entire region look like

Kā šis viss reģions izskatītos,

if in fact we focus on other lines on the map besides borders,

ja mēs koncentrētos uz citām līnijām kartē, izņemot robežas,

when the insecurities might abate?

kad nedrošība varētu mazināties?

The last time that was the case was actually

Pēdējo reizi tas notika pirms gadsimta,

a century ago, during the Ottoman Empire.

Osmaņu impērijas laikā.

This is the Hejaz Railway.

Šis ir Hidžazas dzelzceļš.

The Hejaz Railway ran from Istanbul to Medina via Damascus.

Hidžazas dzelzceļš stiepās no Stambulas, caur Damaskai, līdz Medinai.

It even had an offshoot running to Haifa

Tam pat bija sānu atzars, kas veda līdz Haifai,

in what is today Israel, on the Mediterranean Sea.

kura mūsdienās atrodas Izraēlā, uz Vidusjūru.

But today the Hejaz Railway lies in tatters, ruins.

Bet mūsdienās Hidžazas dzelzceļš ir skrandās, drupās.

If we were to focus on reconstructing these curvy lines on the map,

Ja mēs koncentrētos uz šo karšu līko līniju atjaunošanu,

infrastructure, that cross the straight lines, the borders,

uz infrastruktūru, kas šķērso taisnās līnijas, robežas,

I believe the Middle East would be a far more peaceful region.

es ticu, ka tad Tuvie Austrumi būtu daudz mierīgāks reģions.

Now let's look at another part of the world,

Tagad paskatīsimies uz citu pasaules daļu,

the former Soviet Republics of Central Asia, the 'stans.

uz bijušajām Centrālāzijas padomju republikām, uz "-stānām".

These countries' borders originate from Stalin's decrees.

Šo valstu robežas radās no Staļina dekrētiem.

He purposely did not want these countries to make sense.

Viņš ar nolūku negribēja, lai no šīm valstīm būtu kāda jēga.

He wanted ethnicities to mingle

Viņš gribēja, lai tautības sajauktos

in ways that would allow him to divide and rule.

veidos, kas viņam ļautu tās dalīt un pārvaldīt.

Fortunately for them, most of their oil and gas resources

Viņiem par laimi vairums no to naftas un gāzes krājumiem

were discovered after the Soviet Union collapsed.

tika atklāti pēc Padomju savienības sabrukuma.

Now I know some of you may be thinking, "Oil, oil, oil.

Es zinu, ka daži no jums domā, "Nafta, nafta, nafta.

Why is it all he's talking about is oil?"

Kāpēc viss, par ko viņš runā, ir nafta?"

Well, there is a big difference in the way we used to talk about oil

Ir liela atšķirība veidā, kādā mēs mēdzām kādreiz runāt par naftu

and the way we're talking about it now.

un veidā, kādā mēs tagad par to runājam.

Before it was, how do we control their oil?

Pirms tas bija, kā mēs kontrolējam viņu naftu?

Now it's their oil for their own purposes.

Tagad tā ir viņu nafta viņu pašu mērķiem.

And I assure you it's every bit as important to them

Un jums varu apgalvot, ka tā viņiem ir tikpat svarīga

as it might have been to colonizers and imperialists.

cik tā ir bijusi iekarotājiem un imperiālistiem.

Here are just some of the pipeline projections

Šeit ir dažas cauruļvadu projekcijas

and possibilities and scenarios

un iespējas un scenāriji

and routes that are being mapped out for the next several decades.

un maršruti, kas tikuši izplānoti pāris nākamajām desmitgadēm.

A great deal of them.

To ir daudz.

For a number of countries in this part of the world,

Daudzām šīs pasaules daļas valstīm

having pipelines is the ticket to becoming part of the global economy

cauruļvadu esamība ir biļete uz kļūšanu par pasaules saimniecības daļu

and for having some meaning

un kādas nozīmes iemantošana,

besides the borders that they are not loyal to themselves.

izņemot robežas, ka viņi nav godīgi paši pret sevi.

Just take Azerbaijan.

Piemēram, Azerbaidžāna.

Azerbaijan was a forgotten corner of the Caucuses,

Azerbaidžāna bija aizmirsts stūrītis Kaukāzā.

but now with the Baku-Tbilisi-Ceyhan pipeline into Turkey,

Bet tagad ar Baku-Tbilisi-Seihanas cauruļvadu Turcijā

it has rebranded itself as the frontier of the west.

tā ir padarījusi sevi par rietumu pierobežu.

Then there is Turkmenistan, which most people think of

Tad ir arī Turkmenistāna, par kuru vairums cilvēku domā

as a frozen basket case.

kā par atpalikušu nostūri.

But now it's contributing gas across the Caspian Sea

Bet tagad tā piegādā gāzi pāri Kaspijas jūrai,

to provide for Europe,

lai apgādātu Eiropu,

and even a potentially Turkmen-

un pat potenciālo turkmēņu-

Afghan-Pakistan-India pipeline as well.

afgāņu-pakistāniešu-indiešu cauruļvadu.

Then there is Kazakhstan, which didn't even have a name before.

Tad ir arī Kazahstāna, kurai pirms tam pat nebija nosaukuma.

It was more considered South Siberia during the Soviet Union.

To vairāk uzskatīja par Dienvidsibīriju Padomju savienības laikā.

Today most people recognize Kazakhstan

Šodien vairums cilvēku atpazīst Kazahstānu

as an emerging geopolitical player. Why?

kā topošo ģeopolitisko spēlētāju. Kāpēc?

Because it has shrewdly designed pipelines to flow across the Caspian,

Jo tā ir viltīgi izveidojusi cauruļvadus, lai šķērsotu Kaspijas jūru,

north through Russia, and even east to China.

ziemeļos, cauri Krievijai, un pat austrumos, līdz Ķīnai.

More pipelines means more silk roads, instead of the Great Game.

Vairāk cauruļvadu nozīmē vairāk zīda ceļu lielās spēles vietā.

The Great Game connotes dominance of one over the other.

Lielā spēle nozīmē dominēšanu vienam pār otru.

Silk road connotes independence and mutual trust.

Zīda ceļš nozīmē neatkarību un savstarpēju uzticību.

The more pipelines we have, the more silk roads we'll have,

Jo vairāk cauruļvadu mums ir, jo vairāk mums būs zīda ceļu,

and the less of a dominant Great Game competition

un 21. gadsimtā. mazāk dominējoša

we'll have in the 21st century.

lielās spēles konkurence.

Now let's look at the only part of the world that really has brought down its borders,

Paskatīsimies uz vienīgo pasaules daļu, kas tiešām ir nojaukusi robežas,

and how that has enhanced its strength.

un kā tas ir palielinājis tās spēku.

And that is, of course, Europe.

Un tā, protams, ir Eiropa.

The European Union began as just the coal and steel community of six countries,

Eiropas Savienība pirmsākumā bija tikai ogļu un tērauda kopiena, kas sastāvēja no 6 valstīm.

and their main purpose was really to keep the rehabilitation of Germany

Un tās galvenais mērķis bija uzraudzīt, lai Vācijas atjaunošana

to happen in a peaceful way.

notiktu miermīlīgā veidā.

But then eventually it grew into 12 countries,

Bet tad tā izauga 12 valstīs.

and those are the 12 stars on the European flag.

Un tās ir 12 Eiropas karoga zvaigznes.

The E.U. also became a currency block,

ES kļuva arī par valūtas bloku,

and is now the most powerful trade block in the entire world.

un šobrīd tas ir visspēcīgākais tirdzniecības bloks visā pasaulē.

On average, the E.U. has grown by one country per year

Vidēji ES ir augusi par vienu valsti gadā

since the end of the Cold War.

kopš Aukstā kara beigām.

In fact most of that happened on just one day.

Faktiski, vairāk tas notika vienā dienā.

In 2004, 15 new countries joined the E.U.

2004. gadā ES pievienojās 15 jaunas valstis

and now you have what most people consider

un tagad ir, kā vairums cilvēku uzskata,

a zone of peace spanning 27 countries

izveidojusies miera zona, kas apvieno 27 valstis

and 450 million people.

un 450 miljonus cilvēku.

So what is next? What is the future of the European Union?

Kas būs tālāk? Kāda ir Eiropas Savienības nākotne?

Well in light blue, you see the zones

Gaiši zilā krāsā jūs redzat zonas

or the regions that are at least two-thirds

vai reģionus, kas ir vismaz par divām trešdaļām

or more dependent on the European Union

vai vēl vairāk atkarīgas no Eiropas Savienības

for trade and investment.

tirdzniecības un ieguldījumu ziņā.

What does that tell us? Trade and investment tell us

Ko tas mums parāda? Tirdzniecība un ieguldījumi mums parādā,

that Europe is putting its money where its mouth is.

ka Eiropa liek savu naudu tur, kur ir tās mute.

Even if these regions aren't part of the E.U.,

Pat ja šie reģioni nav ES daļa,

they are becoming part of its sphere of influence.

tie kļūst par tās ietekmes sfēras daļu.

Just take the Balkans. Croatia, Serbia

Ņemiet par piemēru Balkānus. Horvātiju, Serbiju,

Bosnia, they're not members of the E.U. yet.

Bosniju, šīs valstis vēl nav ES biedri.

But you can get on a German ICE train

Bet jūs varat iekāpt Vācijas ICE vilcienā

and make it almost to Albania.

un nokļūt ar to gandrīz līdz Albānijai.

In Bosnia you use the Euro currency already,

Bosnijā jūs jau lietojat eiro valūtu,

and that's the only currency they're probably ever going to have.

un tā ir vienīgā valūta, kura viņiem, iespējams, būs.

So, looking at other parts of Europe's periphery, such as North Africa.

Paskatīsimies uz citām Eiropas perifērajām daļām kā piemēram Ziemeļāfrika.

On average, every year or two,

Vidēji katru gadu vai katru otro gadu

a new oil or gas pipeline opens up under the Mediterranean,

zem Vidusjūras tiek izveidots jauns naftas vai gāzes cauruļvads,

connecting North Africa to Europe.

savienojot Ziemeļāfriku ar Eiropu.

That not only helps Europe diminish its reliance

Tas ne tikai palīdz Eiropai samazināt tās atkarību

on Russia for energy,

no Krievijas enerģijas,

but if you travel to North Africa today, you'll hear more and more people saying

bet ja aizceļosiet uz Ziemeļāfriku, jūs vairāk un vairāk dzirdēsiet cilvēkus runājam,

that they don't really think of their region as the Middle East.

ka viņi neuzskata savu reģionu kā Tuvos Austrumus.

So in other words, I believe that President Sarkozy of France

Citos vārdos runājot, es ticu, ka Francijas prezidentam Sarkozī

is right when he talks about a Mediterranean union.

ir taisnība, kad viņš runā par Vidusjūras savienību.

Now let's look at Turkey and the Caucasus.

Tagad paskatīsimies uz Turciju un Kaukāzu.

I mentioned Azerbaijan before.

Es jau pirms tam pieminēju Azerbaidžānu.

That corridor of Turkey and the Caucasus

Turcijas un Kaukāza koridors

has become the conduit for 20 percent

ir kļuvis par cauruļvadu, kas piegādā 20%

of Europe's energy supply.

enerģijas Eiropai.

So does Turkey really have to be a member of the European Union?

Vai Turcijai patiešām ir jābūt ES dalībvalstij?

I don't think it does. I think it's already part of

Es tā nedomāju. Es domāju, ka tā jau ir daļa no

a Euro-Turkish superpower.

eiro-turku lielvaras.

So what's next? Where are we going to see borders change

Kas būs tālāk? Kur mēs dodamies, lai redzētu robežu maiņu

and new countries born?

un jaunu valstu rašanos?

Well, South Central Asia, South West Asia

Dienvidu Centrālāzija, Dienvidu Rietumāzija

is a very good place to start.

ir laba vieta, lai sāktu.

Eight years after the U.S. invaded Afghanistan

Astoņus gadus pēc tam, kad ASV iebruka Afganistānā,

there is still a tremendous amount of instability.

tajā vēl joprojām ir milzīga nestabilitāte.

Pakistan and Afghanistan are still so fragile

Pakistāna un Afganistāna arī vēl joprojām ir tik trauslas,

that neither of them have dealt constructively

ka vēl neviena no tām nav konstruktīvi cīnījusies

with the problem of Pashtun nationalism.

ar paštunu nacionālisma problēmu.

This is the flag that flies in the minds

Šis ir karogs, kurš plīvo

of 20 million Pashtuns

20 miljonu paštunu prātos,

who live on both sides of the Afghan and Pakistan border.

kas dzīvo abās pusēs Afganistānas un Pakistānas robežai.

Let's not neglect the insurgency just to the south,

Nepārmetīsim par nemieriem tikai dienvidiem.

Balochistan. Two weeks ago,

Balučistāna. Pirms divām nedēļām

Balochi rebels attacked a Pakistani military garrison,

baluči dumpinieki uzbruka pakistāņu militārajam garnizonam,

and this was the flag that they raised over it.

un šis bija tas karogs, ko viņi pār to pacēla.

The post-colonial entropy

Pēckoloniālā entropija,

that is happening around the world is accelerating,

kas notiek visā pasaulē, paātrinās.

and I expect more such changes to occur in the map

Un es paredzu, ka, valstīm sadaloties, kartē notiks

as the states fragment.

vēl šāda veida izmaiņas.

Of course, we can't forget Africa.

Protams, mēs nevaram aizmirst Āfriku.

53 countries, and by far the most number

53 valstis, un vislielākais skaits

of suspiciously straight lines on the map.

aizdomīgi taisnu līniju kartē.

If we were to look at all of Africa

Ja mēs varētu paskatīties uz visu Āfriku,

we could most certainly acknowledge far more,

mēs noteikti par daudz ko vairāk varētu pārliecināties,

tribal divisions and so forth.

par cilšu dalīšanos, un tā tālāk.

But let's just look at Sudan, the second-largest country in Africa.

Bet aplūkosim Sudānu, otru lielāko valsti Āfrikā.

It has three ongoing civil wars,

Tajā notiek trīs pilsoņu kari,

the genocide in Darfur, which you all know about,

genocīds Darfurā, par ko jūs visi zināt,

the civil war in the east of the country,

pilsoņu karš valsts austrumos,

and south Sudan.

un Sudānās dienvidos.

South Sudan is going to be having a referendum in 2011

Dienvidusudānā 2011. gadā būs referendums,

in which it is very likely to vote itself independence.

kurā, ļoti iespējams, tā sev iegūs neatkarību.

Now let's go up to the Arctic Circle.

Tagad pārvietosimies uz ziemeļu polāro loku.

There is a great race on for energy resources

Šeit notiek liela cīņa par enerģijas resursiem,

under the Arctic seabed.

kas atrodas arktiskās jūras dibenā.

Who will win? Canada? Russia? The United States?

Kurš uzvarēs? Kanāda? Krievija? Savienotās Valstis?

Actually Greenland.

Patiesībā Grenlande.

Several weeks ago Greenland's [60,000] people

Pirms dažām nedēļām Grenlandes 60,000 iedzīvotāji

voted themselves self-governance rights

sev iebalsoja pašpārvaldes tiesības

from Denmark.

no Dānijas.

So Denmark is about to get a whole lot smaller.

Dānija kļūs daudz mazāka.

What is the lesson from all of this?

Kāda no tā visa ir mācība?

Geopolitics is a very unsentimental discipline.

Ģeopolitika ir ļoti nesentimentāla disciplīna.

It's constantly morphing and changing the world,

Tā pastāvīgi pārveido un maina pasauli,

like climate change.

kā klimata izmaiņas.

And like our relationship with the ecosystem

Un tāpat kā mūsu attiecības ar ekosistēmu,

we're always searching for equilibrium

mēs vienmēr meklējam līdzsvaru

in how we divide ourselves across the planet.

tajā, kā mēs izplatāmies pa pasauli.

Now we fear changes on the map.

Tagad mēs baidāmies no izmaiņām kartē.

We fear civil wars, death tolls,

Mēs baidāmies no pilsoņu kariem, no kritušajiem,

having to learn the names of new countries.

no vajadzības mācīties jaunu valstu nosaukumus.

But I believe that the inertia of the existing borders that we have today

Bet es ticu, ka esošo robežu kūtrums, kas ir mūsdienās,

is far worse and far more violent.

ir daudz sliktāks un daudz vardarbīgāks.

The question is how do we change those borders,

Jautājums ir, kā mēs mainīsim šīs robežas,

and what lines do we focus on?

un uz ko mēs koncentrēsimies?

I believe we focus on the lines that cross borders,

Es ticu, ka ja mēs koncentrēsimies uz līnijām, kas šķērso robežas,

the infrastructure lines.

uz infrastruktūras līnijām,

Then we'll wind up with the world we want, a borderless one.

tad mēs nonāksim pie pasaules, kādu vēlamies, pie pasaules bez robežām.

Thank you.

Paldies.

(Applause)

(Aplausi)