Eva Vertes: My dream about the future of medicine

Translator: Ilze Kalnina Reviewer: Kristaps Kadiķis

Thank you. It's really an honor and a privilege to be here

Paldies! Esmu ļoti pagodināta šeit atrasties, pavadot

spending my last day as a teenager.

manas pēdējās dienas kā pusaudzei.

Today I want to talk to you about the future, but

Šodien gribu runāt par nākotni, bet

first I'm going to tell you a bit about the past.

vispirms es jums šo to pastāstīšu par pagātni.

My story starts way before I was born.

Mans stāsts sākas ilgi pirms manas dzimšanas.

My grandmother was on a train to Auschwitz, the death camp.

Mana vecmāmiņa bija vilcienā uz Aušvici, uz nāves nometni.

And she was going along the tracks, and the tracks split.

Vilciens brauca pa sliedēm, un sliedes atdalījās.

And somehow -- we don't really know exactly the whole story -- but

Un kaut kādā veidā -- mēs īsti nezinām visu stāstu -- bet

the train took the wrong track and went to a work camp rather than the death camp.

vilciens aizbrauca pa nepareizajām sliedēm uz darba nometni, nevis nāves nometni.

My grandmother survived and married my grandfather.

Mana vecmāmiņa izdzīvoja un apprecēja manu vectētiņu

They were living in Hungary, and my mother was born.

Viņi dzīvoja Ungārijā, un tur piedzima mana māte.

And when my mother was two years old,

Kad mana māte bija divus gadus veca,

the Hungarian revolution was raging, and they decided to escape Hungary.

ungāru revolūcija sita augstu vilni, un viņi nolēma aizbēgt no Ungārijas.

They got on a boat, and yet another divergence --

Viņi sameklēja laivu, un notika vēl viena sagadīšanās --

the boat was either going to Canada or to Australia.

laiva dotos vai nu uz Kanādu, vai Austrāliju.

They got on and didn't know where they were going, and ended up in Canada.

Kad viņi tika laivā, viņi nezināja, uz kurieni tā brauks, un beigu beigās nokļuva Kanādā.

So, to make a long story short, they came to Canada.

Īsumā, mani vecāki ieradās Kanādā.

My grandmother was a chemist. She worked at the Banting Institute in Toronto,

Mana vecmāmiņa bija ķīmiķe. Viņa strādāja Bentinga institūtā, Toronto,

and at 44 she died of stomach cancer. I never met my grandmother,

un 44 gadu vecumā nomira ar kuņģa vēzi. Es nekad neesmu satikusi savu vecmāmiņu,

but I carry on her name -- her exact name, Eva Vertes --

bet es nesu viņas vārdu -- Eva Vertesa ---

and I like to think I carry on her scientific passion, too.

un man patīk domāt, ka sevī nesu arī viņas mīlestību pret zinātni.

I found this passion not far from here, actually, when I was nine years old.

Es atklāju šo mīlestību netālu no šejienes, būdama 9 gadus veca,

My family was on a road trip and we were in the Grand Canyon.

mana ģimene bija devusies ceļojumā ar mašīnu, un mēs bijām Lielajā kanjonā, Arizonas štatā.

And I had never been a reader when I was young --

Un es bērnībā nekad nebiju bijusi liela grāmatu lasītāja --

my dad had tried me with the Hardy Boys; I tried Nancy Drew;

mans tēvs bija izmēģinājis ar mani Hārdiju brāļus, es biju mēģinājusi Nensiju Drjū,

I tried all that -- and I just didn't like reading books.

Es to visu biju mēģinājusi -- bet man vienkārši nepatika lasīt grāmatas.

And my mother bought this book when we were at the Grand Canyon

Un mana māte nopirka šo grāmatu, kad bijām Lielajā kanjonā,

called "The Hot Zone." It was all about the outbreak of the Ebola virus.

ar nosaukumu “Karstā zona”. Tā bija par Ebolas vīrusa uzliesmojumu.

And something about it just kind of drew me towards it.

Un kaut kas tajā grāmatā mani it kā pievilka.

There was this big sort of bumpy-looking virus on the cover,

Uz grāmatas vāka bija liels, grumbuļaina izskata vīruss,

and I just wanted to read it. I picked up that book,

un man vienkārši gribējās to lasīt. Es paņēmu šo grāmatu,

and as we drove from the edge of the Grand Canyon

un, kamēr mēs braucām no Lielā kanjona

to Big Sur, and to, actually, here where we are today, in Monterey,

uz Bigsjuru uz -- faktiski šejieni -- Montereju, kur pašlaik atrodamies.

I read that book, and from when I was reading that book,

Es izlasīju šo grāmatu, un kopš tā brīža

I knew that I wanted to have a life in medicine.

Es zināju, ka gribēju veltīt savu dzīvi medicīnai.

I wanted to be like the explorers I'd read about in the book,

Es gribēju būt kā tie pētnieki, par kuriem lasīju tajā grāmatā,

who went into the jungles of Africa,

kuri devās uz Āfrikas džungļiem,

went into the research labs and just tried to figure out

devās uz pētnieciskām laboratorijām un mēģināja saprast,

what this deadly virus was. So from that moment on, I read every medical book

kas bija šis nāvīgais vīruss. Sākot no tā brīža, es izlasīju ikvienu medicīnas grāmatu,

I could get my hands on, and I just loved it so much.

kurai varēju piekļūt, tas man sagādāja lielu baudu.

I was a passive observer of the medical world.

Es biju medicīnas pasaules pasīva novēotāja.

It wasn't until I entered high school that I thought,

Kad sasniedzu 14 gadu vecumu, es sāku domāt:

"Maybe now, you know -- being a big high school kid --

“Varbūt tagad, ziniet -- esot jau lielai vidusskolas meitenei --

I can maybe become an active part of this big medical world."

es varētu kļūt par šīs medicīnas pasaules aktīvu dalībnieci.”

I was 14, and I emailed professors at the local university

14 gadu vecumå es uzrakstīju e-vēstules vietējās universitātes profesoriem,

to see if maybe I could go work in their lab. And hardly anyone responded.

lai redzētu, vai es varbūt varētu strādāt viņu laboratorijās. Un gandrīz neviens neatbildēja.

But I mean, why would they respond to a 14-year-old, anyway?

Bet protams. Kāpēc gan lai viņi atbildētu 14 gadīgai meitenei?

And I got to go talk to one professor, Dr. Jacobs,

Bet es sarunāju tikšanos ar vienu profesoru, doktoru Džeikobu,

who accepted me into the lab.

kurš mani pieņēma savā laboratorijā.

At that time, I was really interested in neuroscience

Tajā laikā mani patiesi interesēja neirozinātne

and wanted to do a research project in neurology --

un es gribēju uzsākt pētniecības projektu neiroloģijā --

specifically looking at the effects of heavy metals on the developing nervous system.

precīzāk, pētīt, kā smagie metāli ietekmē augošu nervu sistēmu,

So I started that, and worked in his lab for a year,

Es to uzsāku, un nostrādāju viņa laboratorijā vienu gadu

and found the results that I guess you'd expect to find

un ieguvu rezultātus, kurus jūs jau sagaidītu,

when you feed fruit flies heavy metals -- that it really, really impaired the nervous system.

kad barojat drozofilas mušām smagos metālus -- citādi sakot, nervu sistēma tika ļoti, ļoti bojāta

The spinal cord had breaks. The neurons were crossing in every which way.

Muguras smadzenēs bija pārrāvumi, neironi šķērsojās visos virzienos.

And from then I wanted to look not at impairment, but at prevention of impairment.

Un no tā brīža es gribēju pētīt, nevis bojājumus, bet gan bojājumu novēršanu.

So that's what led me to Alzheimer's. I started reading about Alzheimer's

Tas mani noveda pie Alcheimera slimības. Es sāku lasīt par Alcheimera slimību

and tried to familiarize myself with the research,

un centos apgūt zinātniskos darbus šajā jomā

and at the same time when I was in the --

un tad

I was reading in the medical library one day, and I read this article

vienu dienu es lasīju vienu rakstu medicīnas bibiotēkā

about something called "purine derivatives."

par kaut ko, ko sauc par purīna atvasinājumiem.

And they seemed to have cell growth-promoting properties.

Un šķita, ka tiem piemīt šūnu augšanas veicinošas īpašības.

And being naive about the whole field, I kind of thought,

Savā naivumā nodomāju:

"Oh, you have cell death in Alzheimer's

“Redz, no vienas puses, ir Alcheimera slimība, kas ir šūnu miršana,

which is causing the memory deficit, and then you have this compound --

kas izraisa atmiņas deficītu, no otras puses, ir šie savienojumi --

purine derivatives -- that are promoting cell growth."

-- purīna atvasinājumi -- kas veicina šūnu augšanu.”

And so I thought, "Maybe if it can promote cell growth,

Tā nu es domāju: “Varbūt, ja tie var veicināt šūnu augšanu,

it can inhibit cell death, too."

tie var arī kavēt šūnu bojāeju.”

And so that's the project that I pursued for that year,

Tas kļuva par projektu, pie kura strādāju tajā gadā,

and it's continuing now as well,

un tas tiek vēl joprojām turpināts,

and found that a specific purine derivative called "guanidine"

Es atklāju, ka īpašs purīna atvasinājums, ko sauc par guanidīnu,

had inhibited the cell growth by approximately 60 percent.

kas var aizkavēt šūnu miršanu par aptuveni 60 procentiem.

So I presented those results at the International Science Fair,

Ar šo atklājumu es piedalījos Starptautiskajā zinātnes konferencē,

which was just one of the most amazing experiences of my life.

kas bija viens no visiespaidīgākajiem piedzīvojumiem manā dzīvē.

And there I was awarded "Best in the World in Medicine,"

Man piešķīra balvu “Labākais medicīnas pasaulē”,

which allowed me to get in, or at least get a foot in the door of the big medical world.

kas ļāva iekļūt, kaut ar vienu kāju, lielajā medicīnas pasaulē.

And from then on, since I was now in this huge exciting world,

Un kopš tā laika, kopš es nu biju šajā milzīgi aizraujošajā pasaulē,

I wanted to explore it all. I wanted it all at once, but knew I couldn't really get that.

es gribēju izpētīt visu. Visu uzreiz -- bet es zināju, ka tas nav iespējams.

And I stumbled across something called "cancer stem cells."

Un es pievērsu uzmanību kaut kam, ko sauc par vēža cilmes šūnām.

And this is really what I want to talk to you about today -- about cancer.

Tas ir tieši tas, par ko vēlos jums šodien stāstīt -- par vēzi.

At first when I heard of cancer stem cells,

Kad pirmo reizi dzirdēju par vēza cilmes šūnām,

I didn't really know how to put the two together. I'd heard of stem cells,

nezināju, kā abus jēdzienus savietot. Biju dzirdējusi par cilmes šūnām,

and I'd heard of them as the panacea of the future --

un biju dzirdējusi par tām kā par nākotnes panaceju --

the therapy of many diseases to come in the future, perhaps.

iespējams, nākotnes terapiju daudzām slimībām.

But I'd heard of cancer as the most feared disease of our time,

Bet par vēzi biju dzirdējusi kā par slimību, no kuras baidās visvairāk,

so how did the good and bad go together?

tad kā šis labais un sliktais bija savienojams?

Last summer I worked at Stanford University, doing some research on cancer stem cells.

Pagājušovasar strādāju Stenfordas universitātē, veicot pētījumu par vēža cilmes šūnām.

And while I was doing this, I was reading the cancer literature,

Šī pētījuma laikā lasīju literatūru par vēzi,

trying to -- again -- familiarize myself with this new medical field.

mēģinot -- atkal -- sevi iepazīstināt ar jauno medicīnas jomā.

And it seemed that tumors actually begin from a stem cell.

Un šķita, ka audzējs faktiski sākas no cilmes šūnām.

This fascinated me. The more I read, the more I looked at cancer differently

Tas mani fascinēja. Jo vairāk es lasīju, jo vairāk es skatījos citādi uz vēzi,

and almost became less fearful of it.

un gandrīz sāku mazāk no tā baidīties.

It seems that cancer is a direct result to injury.

Šķiet, ka vēzis ir tiešs bojājumu rezultāts.

If you smoke, you damage your lung tissue, and then lung cancer arises.

Ja tu smēķē, tu bojā savus plaušu audus, un tad rodas plaušu vēzis.

If you drink, you damage your liver, and then liver cancer occurs.

Ja tu dzer, tu bojā savas aknas, un tad rodas aknu vēzis.

And it was really interesting -- there were articles correlating

Un tas bija patiešām interesanti -- bija raksti, kas pētīja saistības

if you have a bone fracture, and then bone cancer arises.

-- ja tev ir kaulu lūzums, tad rodas kaulu vēzis.

Because what stem cells are -- they're these

Jo tas, kas ir cilmes šūnas -- tās ir šīs

phenomenal cells that really have the ability to differentiate

fenomenālās šūnas, kurām ir spēja kļūt

into any type of tissue.

par jebkura auda šūnām.

So, if the body is sensing that you have damage to an organ

Tātad, ja organisms jūt, ka tev ir bojāts orgāns

and then it's initiating cancer, it's almost as if this is a repair response.

un tas uzsāk vēzi, tas ir gandrīz kā audu atjaunošanas mēģinājums.

And the cancer, the body is saying the lung tissue is damaged,

Un organisms saka, ka plaušu audi ir bojāti,

we need to repair the lung. And cancer is originating in the lung

mums nepieciešams tos atjaunot. Un plaušās rodas vēzis,

trying to repair -- because you have this excessive proliferation

mēģinot sākt atjaunošanu -- jo tevī sāk pārmērīgā daudzumā augt

of these remarkable cells that really have the potential to become lung tissue.

šīs apbrīnojamās šūnas, kurām tiešām ir iespēja kļūt par plaušu audiem.

But it's almost as if the body has originated this ingenious response,

Bet ir gandrīz tā, it kā organisms ir iesācis šo atjautīgo atbildi,

but can't quite control it.

bet nevar īsti to kontrolēt.

It hasn't yet become fine-tuned enough to finish what has been initiated.

It kā šis process vēl nav pietiekoši labi izstrādāts, lai varētu pabeigt to, kas iecerēts.

So this really, really fascinated me.

Tas mani patiesi, patiesi fascinēja.

And I really think that we can't think about cancer --

Un es tiešām domāju, ka mēs nevaram domāt par vēzi --

let alone any disease -- in such black-and-white terms.

nemaz nerunājot par jebkāda veida slimību -- tikai melnā un baltā krāsā.

If we eliminate cancer the way we're trying to do now, with chemotherapy and radiation,

Ja mēs likvidējam vēzi tā, kā mēs to tagad darām, ar ķīmijterapiju un radiāciju,

we're bombarding the body or the cancer with toxins, or with radiation, trying to kill it.

mēs bombardējam organismu vai vēzi ar toksīniem, vai ar radiāciju, mēģinot to nogalināt.

It's almost as if we're getting back to this starting point.

Tas ir gandrīz tā, it kā mēs atgieztos sākuma punktā.

We're removing the cancer cells, but we're revealing the previous damage

Mēs izņemam vēža šūnas, bet mēs atklājam iepriekšējo bojājumu,

that the body has tried to fix.

ko organisms mēģināja salabot.

Shouldn't we think about manipulation, rather than elimination?

Vai mums nevajadzētu domāt par šūnu manipulāciju, nevis likvidēšanu?

If somehow we can cause these cells to differentiate --

Ja mums kaut kā izdotos panākt, ka šīs šūnas kļūst

to become bone tissue, lung tissue, liver tissue,

par kaulu audiem, par plaušu audiem, par aknu audiem,

whatever that cancer has been put there to do --

par jebkuriem audiem, kuru dēļ tika iesākts vēzis --

it would be a repair process. We'd end up better than we were before cancer.

tad tas tiešām būtu uzlabošanas process. Tad beigās mums būtu vēl labāk, nekā pirms vēža.

So, this really changed my view of looking at cancer.

Tas tiešām mainīja manu priekšstatu par vēzi.

And while I was reading all these articles about cancer,

Un, kamēr es lasīju visus šos rakstus par vēzi,

it seemed that the articles -- a lot of them -- focused on, you know,

šķita, ka raksti -- daudzi no tiem -- koncentrējās

the genetics of breast cancer, and the genesis

uz krūts vēža ģenētiku. Un uz krūts vēža

and the progression of breast cancer --

ģenēzi un progresiju --

tracking the cancer through the body, tracing where it is, where it goes.

sekojot vēža attīstībai organismā, kur tas ir, kur tas iet.

But it struck me that I'd never heard of cancer of the heart,

Bet mani satrieca tas, ka es nekad nebiju dzirdējusi par sirds vēzi,

or cancer of any skeletal muscle for that matter.

vai par jebkura skeleta muskuļa vēzi.

And skeletal muscle constitutes 50 percent of our body,

Un skeleta muskuļi veido 50 procentus no mūsu ķermeņa,

or over 50 percent of our body. And so at first I kind of thought,

vai pat vairāk par 50 procentiem. Vispirms es domāju:

"Well, maybe there's some obvious explanation

“Nu, varbūt pastāv kāds acīmredzams izskaidrojums,

why skeletal muscle doesn't get cancer -- at least not that I know of."

kādēļ skeleta muskuļos vēzis nerodas -- vismaz es nezinu kāpēc.”

So, I looked further into it, found as many articles as I could,

Es sāku pētīt šo jautājumu dziļāk, es atradu visus iespējamos zinātniskos rakstus,

and it was amazing -- because it turned out that it was very rare.

un tas bija pārsteidzoši -- jo izrādījās, ka tas bija tik rets.

Some articles even went as far as to say that skeletal muscle tissue

Daži raksti pat gāja tiktāl, ka teica, ka skeleta muskuļu audi

is resistant to cancer, and furthermore, not only to cancer,

ir izturīgi pret vēzi, pat vairāk, ne tikai pret vēzi,

but of metastases going to skeletal muscle.

bet pret metastāzēm, kas dodas uz skeleta muskuļiem.

And what metastases are is when the tumor --

Un metastāzes ir, kad audzējs --

when a piece -- breaks off and travels through the blood stream

gabals audzēja -- nolūzt un ceļo caur asinsriti

and goes to a different organ. That's what a metastasis is.

un dodas uz citu orgānu. Tās ir metastāzes.

It's the part of cancer that is the most dangerous.

Tā ir vēža visbīstamākā daļa.

If cancer was localized, we could likely remove it,

Ja vēzis būtu lokalizēts, mēs iespējams to varētu izņemt,

or somehow -- you know, it's contained. It's very contained.

vai izdarīt kaut ko citu -- tā būtu ierobežota problēma. Ļoti ierobežota.

But once it starts moving throughout the body, that's when it becomes deadly.

Bet, kad tas sāk ceļot pa visu ķermeni, tas ir tad, kad tas kļūst nāvīgs.

So the fact that not only did cancer not seem to originate in skeletal muscles,

Tātad fakts, ka ne tikai vēzis nerodas skeleta muskuļos,

but cancer didn't seem to go to skeletal muscle --

bet vēzis nekad neceļo uz skeleta muskuļiem --

there seemed to be something here.

tur kaut kas bija.

So these articles were saying, you know, "Skeletal --

Šie raksti faktiski teica, ziniet: “Skeleta --

metastasis to skeletal muscle -- is very rare."

skeleta muskuļu metastāzes -- ir ļoti retas”.

But it was left at that. No one seemed to be asking why.

Bet tālāk negāja. Un izskatījās, ka neviens nejautā, kāpēc.

So I decided to ask why. At first -- the first thing I did

Es nolēmu jautāt, kāpēc. Vispirms -- pirmā lieta, ko izdarīju,

was I emailed some professors who

es uzrakstīju pa e-pastu dažiem profesoriem, kuri

specialized in skeletal muscle physiology, and pretty much said,

specializējas skeleta muskuļu fizioloģijā, un teicu apmēram:

"Hey, it seems like cancer doesn't really go to skeletal muscle.

“Hei, šķiet, ka vēzis īsti neiet uz skeleta muskuļiem,

Is there a reason for this?" And a lot of the replies I got were that

vai tam ir iemesls?” Un daudzas atbildes bija,

muscle is terminally differentiated tissue.

ka muskuļi nespēj tālāk dalīties.

Meaning that you have muscle cells, but they're not dividing,

Tas nozīmē, ka tev ir muskuļu šūnas, bet tās nedalās,

so it doesn't seem like a good target for cancer to hijack.

tāpēc tas neizskatās kā labs mērķis, ko vēzis varētu ļaunprātīgi pārņemt.

But then again, this fact that the metastases

Bet tad atkal, fakts, ka metastāzes

didn't go to skeletal muscle made that seem unlikely.

neceļoja uz skeleta muskuļiem to padarīja maz ticamu.

And furthermore, that nervous tissue -- brain -- gets cancer,

Un turklāt, nervu audiem -- smadzenēm -- var būt vēzis,

and brain cells are also terminally differentiated.

un nervu audi arī nespēj tālāk dalīties.

So I decided to ask why. And here's some of, I guess, my hypotheses

Es nolēmu jautāt, kāpēc. Un te ir dažas, es domāju, manas hipotēzes

that I'll be starting to investigate this May at the Sylvester Cancer Institute in Miami.

ko sākšu izmeklēt maijā Silvestra vēža institūtā Maiami.

And I guess I'll keep investigating until I get the answers.

Un domāju, ka turpināšu izmeklēt, līdz man būs atbildes.

But I know that in science, once you get the answers,

Bet es zinu, ka zinātnē, kad tev ir atbildes,

inevitably you're going to have more questions.

neizbēgami tev rodas jauni jautājumi.

So I guess you could say that I'll probably be doing this for the rest of my life.

Tāpēc es laikam ar to nodarbošos visu manu atlikušo dzīvi.

Some of my hypotheses are that

Dažas no manām hipotēzēm ir --

when you first think about skeletal muscle,

kad jūs iedomājaties skeleta muskuļus,

there's a lot of blood vessels going to skeletal muscle.

tur ir daudz asinsvadu, kas iet uz skeleta muskuļiem.

And the first thing that makes me think is that

Un mana pirmā doma ir,

blood vessels are like highways for the tumor cells.

ka asinsvadi ir kā automaģistrāles audzēja šūnām.

Tumor cells can travel through the blood vessels.

Audzēja šūnas var ceļot pa asinsvadiem.

And you think, the more highways there are in a tissue,

Un jūs domātu, ka, jo vairāk automaģistrāļu ir audos,

the more likely it is to get cancer or to get metastases.

jo lielāka iespēja ir iegūt vēzi vai metastāzes.

So first of all I thought, you know, "Wouldn't it be favorable

Un mana pirmā doma bija: “Vai tad tas nav labi vēzim,

to cancer getting to skeletal muscle?" And as well,

lai tiktu uz skeleta muskuļiem?” Un vēl

cancer tumors require a process called angiogenesis,

vēža audzējam ir nepieciešams process, ko sauc par angioģenēzi,

which is really, the tumor recruits the blood vessels to itself

kas būtībā ir -- audzējs izveido savā virzienā jaunus asinsvadus,

to supply itself with nutrients so it can grow.

lai dabūtu sev barības vielas un varētu augt.

Without angiogenesis, the tumor remains the size of a pinpoint and it's not harmful.

Bez angioģenēzes, audzējs paliek ļoti mazs un nav kaitīgs.

So angiogenesis is really a central process to the pathogenesis of cancer.

Tātad angioģenēze ir galvenais process vēža patoģenēzē.

And one article that really stood out to me

Un viens raksts, kas patiešām izcēlās,

when I was just reading about this, trying to figure out why cancer doesn't go to skeletal

kad par šo visu lasīju un mēģināju saprast, kāpēc vēzis neiet uz skeleta muskuļiem,

muscle, was that it had reported 16 percent of micro-metastases

bija par gadījumu, kad pēc autopsijas 16 procenti no mikro-metastāzēm

to skeletal muscle upon autopsy.

bija skeleta muskuļos.

16 percent! Meaning that there were these pinpoint tumors in skeletal muscle,

16 procenti! Tas nozīmē, ka skeleta muskuļos bija tie maziņie audzēji,

but only .16 percent of actual metastases --

bet tikai sestdaļa no procenta faktisku metastāžu --

suggesting that maybe skeletal muscle is able to control the angiogenesis,

kas liek domāt, ka varbūt skeleta muskuļi spēj kontrolēt angioģenēzi,

is able to control the tumors recruiting these blood vessels.

spēj kontrolēt to procesu, kad audzējs izveido jaunus asinsvadus.

We use skeletal muscles so much. It's the one portion of our body --

Mēs tik ļoti daudz izmantojam skeleta muskuļus. Tā ir viena daļa no mūsu organisma --

our heart's always beating. We're always moving our muscles.

mūsu sirds vienmēr pukst. Mūsu muskuļi vienmēr kustas.

Is it possible that muscle somehow intuitively knows

Vai ir iespējams, ka muskuļi intuitīvi zin,

that it needs this blood supply? It needs to be constantly contracting,

ka tiem pašiem vajadzīga asins apgāde? Tiem visu laiku ir jāsaraujas,

so therefore it's almost selfish. It's grabbing its blood vessels for itself.

tāpēc tie ir gandrīz savtīgi. Tie sagrābj savus asinsvadus sev.

Therefore, when a tumor comes into skeletal muscle tissue,

Tāpēc, kad audzējs ierodas skeleta muskuļos,

it can't get a blood supply, and can't grow.

tas nevar dabūt asins apgādi, un nevar augt.

So this suggests that maybe if there is an anti-angiogenic factor

Tātad tas nozīmē, ka skeleta muskuļos ir pretangiogēniskais

in skeletal muscle -- or perhaps even more,

faktors -- vai varbūt pat vairāk,

an angiogenic routing factor, so it can actually direct where the blood vessels grow --

angiogēniskais maršrutēšanas faktors, lai tas tiešām varētu regulēt, kur asinsvadi var augt.

this could be a potential future therapy for cancer.

Tā varētu būt iespējamā nākotnes vēža terapija.

And another thing that's really interesting is that

Vēl viena ļoti interesanta lieta

there's this whole -- the way tumors move throughout the body,

ir visa šī -- sistēma, pēc kuras audzēji pārvietojas organismā,

it's a very complex system -- and there's something called the chemokine network.

tā ir ļoti sarežģīta -- un ir kaut kas, ko sauc par kemokīnu tīklu.

And chemokines are essentially chemical attractants,

Un kemokīni būtībā ir ķīmiski pievilinātāji,

and they're the stop and go signals for cancer.

un viņi ir satiskmes regulētāji vēzim.

So a tumor expresses chemokine receptors,

Un audzējam ir kemokīnu receptori,

and another organ -- a distant organ somewhere in the body --

un citam orgānam -- tālu kaut kur organismā --

will have the corresponding chemokines,

būs attiecīgi kemokīni,

and the tumor will see these chemokines and migrate towards it.

un tad audzējs ievēros tos kemokīnus un pārvietosies tajā virzienā.

Is it possible that skeletal muscle doesn't express this type of molecules?

Vai ir iespējams, ka skeleta muskuļiiem nav šāda veida molekulu?

And the other really interesting thing is that

Un vēl viena patiesi interesanta lieta --

when skeletal muscle -- there's been several reports that when skeletal

ir bijuši vairāki ziņojumi par to, ka, kad skeleta muskuļi

muscle is injured, that's what correlates with metastases going to skeletal muscle.

ir ievainoti -- tas ir tas, kas ir saistīts (korelē) ar metastāžu migrēšanu uz skeleta muskuļiem.

And, furthermore, when skeletal muscle is injured,

Un turklāt, kad skeleta muskulis ir ievainots,

that's what causes chemokines -- these signals saying,

tas ir tas, kas liek kemokīniem -- šiem signāliem teikt:

"Cancer, you can come to me," the "go signs" for the tumors --

“Vēzi, tu vari nākt pie manis”, dot zaļo signālu audzējiem --

it causes them to highly express these chemokines.

un ievainotajam muskulim šie kemokīni ir stipri izteikti.

So, there's so much interplay here.

Tātad, šeit ir tik daudz mijiedarbības.

I mean, there are so many possibilities

Es domāju, ka ir tik daudz iespēju,

for why tumors don't go to skeletal muscle.

kāpēc audzējs neiet uz skeleta muskuļiem.

But it seems like by investigating, by attacking cancer,

Šķiet, ka izmeklējot vēzi, uzbrūkot vēzim,

by searching where cancer is not, there has got to be something --

skatoties, kur tā nav, tur kaut ko varētu atrast,

there's got to be something -- that's making this tissue resistant to tumors.

tur jābūt kaut kam -- kas padara šos audus izturīgus pret audzējiem.

And can we utilize -- can we take this property,

Un vai mēs varam izmantot -- vai mēs varam izmantot šo īpašību,

this compound, this receptor, whatever it is that's controlling these

šo savienojumu, šo receptoru, lai kas tas nebūtu, kas kontrolē

anti-tumor properties and apply it to cancer therapy in general?

pretaudzēju īpašības, un piemērot to vēža terapijai kopumā?

Now, one thing that kind of ties the resistance of skeletal muscle to cancer --

Viena lieta, kas it kā saista skeleta muskuļa pretestību vēzim --

to the cancer as a repair response gone out of control in the body --

vēzim kā atjaunošanās atbildei, kas kļuvusi nekontrolējama organismā --

is that skeletal muscle has a factor in it called "MyoD."

ir faktors skeleta muskuļos, ko sauc par MyoD.

And what MyoD essentially does is, it causes cells to differentiate

Un ko MyoD būtībā dara, tas izraisa šūnu pārveidošanos

into muscle cells. So this compound, MyoD,

par muskuļa šūnām. Tātad šis savienojums, MyoD

has been tested on a lot of different cell types and been shown to

ir pārbaudīts ar daudz dažādiem šūnu veidiem, un ir pierādīts,

actually convert this variety of cell types into skeletal muscle cells.

ka tas faktiski pārvērš šīs dažādās šūnas par skeleta muskuļu šūnām.

So, is it possible that the tumor cells are going to the skeletal muscle tissue,

Tātad, vai ir iespējams, ka audzēja šūnas ceļo uz skeleta muskuļu audiem,

but once in contact inside the skeletal muscle tissue,

bet, kad tur nokļūst,

MyoD acts upon these tumor cells and causes them

MyoD iedarbojas uz audzēja šūnām un liek tām

to become skeletal muscle cells?

kļūt par skeleta muskuļu šūnām?

Maybe tumor cells are being disguised as skeletal muscle cells,

Varbūt audzēja šūnas tiek slēptas kā skeleta muskuļu šūnas,

and this is why it seems as if it is so rare.

un tāpēc audzējs šķiet tik reti sastopams.

It's not harmful; it has just repaired the muscle.

Tas nav kaitīgs, tas ir tikko salabojis muskuli.

Muscle is constantly being used -- constantly being damaged.

Muskulis tiek pastāvīgi izmantots -- pastāvīgi tiek bojāts.

If every time we tore a muscle

Ja katru reizi, kad mēs savainojam muskuli

or every time we stretched a muscle or moved in a wrong way,

vai izstiepjam vai nepareizi savelkam muskuli,

cancer occurred -- I mean, everybody would have cancer almost.

rastos vēzis -- tad gandrīz katram tagad būtu vēzis.

And I hate to say that. But it seems as though muscle cell,

Man ļoti nepatīk to teikt. Bet šķiet, ka muskuļa šūnas,

possibly because of all its use, has adapted

iespējams tieši pastāvīgās lietošanas dēļ, ir pielāgojušās

faster than other body tissues to respond to injury,

ātrāk nekā citi ķermeņa audi reaģēt uz ievainojumiem,

to fine-tune this repair response and actually be able to finish the process

ir uzlabojušas savu atjaunošanās reakciju, un var pabeigt procesu,

which the body wants to finish. I really believe that the human body is very,

ko ķermenis grib pabeigt. Es patiešām ticu, ka cilvēka ķermenis ir ļoti,

very smart, and we can't counteract something the body is saying to do.

ļoti gudrs, un mēs nevaram kavēt to, ko ķermenis grib darīt.

It's different when a bacteria comes into the body --

Tas ir citādi, kad baktērijas ienāk organismā;

that's a foreign object -- we want that out.

tās ir svešķermeņi -- mēs gribētu no tām tikt vaļā.

But when the body is actually initiating a process

Bet, kad organisms faktiski uzsāk procesu

and we're calling it a disease, it doesn't seem as though elimination is

un mēs to saucam par slimību, nešķiet, ka iznīcināšana

the right solution. So even to go from there, it's possible, although far-fetched,

ir pareizais risinājums. Varētu pat no tā sākt -- lai cik mazticami tas šodien neizklausītos --

that in the future we could almost think of cancer being used as a therapy.

iespējams, nākotnē mēs varētu domāt par vēža izmantošanu terapijai.

If those diseases where tissues are deteriorating --

Ja tās slimības, kur audi pasliktinās --

for example Alzheimer's, where the brain, the brain cells, die

piemētam, Alcheimera slimība, kur smadzenes, smadzeņu šūnas, mirst

and we need to restore new brain cells, new functional brain cells --

un mums jārada jaunas smadzeņu šūnas, jaunas funkcionālas smadzeņu šūnas --

what if we could, in the future, use cancer? A tumor --

un ja nu mēs varētu nākotnē izmantot vēzi? Audzēju --

put it in the brain and cause it to differentiate into brain cells?

ievietot to smadzenēs un izraisīt tā pārtapšanu par smadzeņu šūnām?

That's a very far-fetched idea, but I really believe that it may be possible.

Varbūt tagad mana ideja izklausā.s mazticama, bet es tiešām uzskatu, ka tas varētu būt iespējams

These cells are so versatile, these cancer cells are so versatile --

Šīs šūnas ir tik daudzpusīgas, šīs vēža šūnas ir tik daudzpusīgas --

we just have to manipulate them in the right way.

mums vienkārši vajag tās pareizi manipulēt.

And again, some of these may be far-fetched, but

Kā jau teicu, dažas no šīm idejām izklausās trakas, bet

I figured if there's anywhere to present far-fetched ideas, it's here at TED, so

es sev teicu, ja kaut kur ir vieta, kur var stāstīt trakas idejas, tas ir TED, tāpēc

thank you very much.

liels paldies.

(Applause)

(Aplausi)