Ben Dunlap: The life-long learner

Translator: Ilze Kalnina Reviewer: Kristaps Kadiķis

"Jó napot, pacák" Which, as somebody here must surely know,

„Jó napot, pacák” Kas, kā kāds no klātesošajiem noteikti zina,

means "What's up, guys?" in Magyar,

ungāriski nozīmē „Kā iet, draugi?”,

that peculiar non-Indo-European language spoken by Hungarians

šajā savādajā neindoeiropiešu valodā, kurā runā ungāri,

for which, given the fact that cognitive diversity is

kurai, ja ņem vērā, ka valodu dažādība

at least as threatened as biodiversity on this planet,

uz zemeslodes ir vismaz tikpat apdraudēta kā bioloģiskā daudzveidība,

few would have imagined much of a future even a century or two ago.

retais spētu iedomāties jebkādu nākotni pirms viena vai diviem gadsimtiem.

But there it is: "Jó napot, pacák"

Bet te nu tā ir: „Jó napot, pacák”

I said somebody here must surely know, because

Kā jau teicu, kāds šeit to noteikti atpazīst, jo,

despite the fact that there aren't that many Hungarians to begin with,

lai gan pasaulē nav tik daudz ungāru,

and the further fact that, so far as I know, there's not a drop

un, vēl jo vairāk, cik zinu,

of Hungarian blood in my veins, at every critical juncture of my life

manī nav ne piles ungāru asiņu, ikvienās manas dzīves krustcelēs

there has been a Hungarian friend or mentor there beside me.

man līdzās ir bijis ungāru draugs vai padomdevējs.

I even have dreams that take place in landscapes

Reizēm pat redzu sapņus, kas notiek vietās,

I recognize as the landscapes of Hungarian films,

ko atpazīstu kā ainavas no ungāru filmām,

especially the early movies of Miklos Jancso.

sevišķi no agrīnajām Mikloša Jančo filmām.

So, how do I explain this mysterious affinity?

Kā lai izskaidroju šo noslēpumaino saikni?

Maybe it's because my native state of South Carolina,

Varbūt tas ir manas dzimtās Dienvidkarolīnas pavalsts dēļ,

which is not much smaller than present-day Hungary,

kas nav daudz mazāka kā mūsdienu Ungārija,

once imagined a future for itself as an independent country.

reiz pati iedomājās, ka varētu kļūt par neatkarīgu valsti.

And as a consequence of that presumption,

Un šīs iedomības dēļ

my hometown was burned to the ground by an invading army,

manu dzimto pilsētu iebrukušais karaspēks nodedzināja līdz ar zemi,

an experience that has befallen many a Hungarian town and village

liktenis, ko piedzīvoja daudzas ungāru pilsētas un ciemat,

throughout its long and troubled history.

visas tās garās un nemierīgās vēstures laikā.

Or maybe it's because when I was a teenager back in the '50s,

Vai varbūt tas ir tādēļ, ka būdams pusaudzis 50. gados,

my uncle Henry -- having denounced the Ku Klux Klan

mans tēvocis Henrijs, kurš asi noliedza Kukluksklanu

and been bombed for his trouble and had crosses burned in his yard,

un pēc tam, kad par to viņu apšaudīja, un viņa pagalmā dedzināja krustus

living under death threat -- took his wife and children to Massachusetts for safety

dzīvojot nāves briesmās, aizveda savu sievu un bērnus drošībā uz Masačūsetu

and went back to South Carolina to face down the Klan alone.

un pats atgriezās Dienvidkarolīnā, lai stātos pretī Kukluksklanam.

That was a very Hungarian thing to do,

Kas bija ļoti ungāriem raksturīga rīcība,

as anyone will attest who remembers 1956.

ko apliecinās jebkurš, kurš atceras 1956. gadu.

And of course, from time to time Hungarians

Protams, laiku pa laikam ungāri

have invented their own equivalent of the Klan.

ir radījuši paši savus kukluksklanus.

Well, it seems to me that this Hungarian presence in my life

Laikam ir grūti izskaidrot šo ungārisko esamību manā dzīvē,

is difficult to account for, but ultimately I ascribe it to an admiration

taču beigu beigās tieši tam esmu pateicību parādā par savu mīlestību

for people with a complex moral awareness,

pret cilvēkiem ar sarežģītu iekšējo pasauli,

with a heritage of guilt and defeat matched by defiance and bravado.

ar mantotu vainas un sakāves sajūtu, ko atsver spīts un bravūra.

It's not a typical mindset for most Americans,

Šī iekšējā būtība vairumam amerikāņu ir sveša.

but it is perforce typical of virtually all Hungarians.

Taču tā ir raksturīga teju visiem ungāriem.

So, "Jó napot, pacák!"

Tāpēc: „Yo napot, pacak!”

I went back to South Carolina after some 15 years amid the alien corn

Es 1960. gadu pašās beigās, pēc 15 gadiem svešumā,

at the tail end of the 1960s,

atgriezos Dienvidkarolīnas pavalstī

with the reckless condescension of that era

ar tam laikam raksturīgu neapdomīgu žēlību,

thinking I would save my people.

iedomājoties, ka glābšu savu tautu.

Never mind the fact that they were slow to acknowledge they needed saving.

Neievērojot, ka tauta nesteidzās saprast, ka to vajag glābt.

I labored in that vineyard for a quarter century before

Es ceturtdaļgadsimtu sūri grūti strādāju šajā vīnogulājā pirms

making my way to a little kingdom of the just in upstate South Carolina,

nokļuvu nelielā taisnības karaļvalstī Dienvidkarolīnas ziemeļos,

a Methodist-affiliated institution of higher learning called Wofford College.

Vafordas Koledžu, ar metodistiem saistītu augstākās izglītības iestādi.

I knew nothing about Wofford

Es neko nezināju par šo koledžu,

and even less about Methodism,

un vēl mazāk par metodismu,

but I was reassured on the first day that I taught at Wofford College

taču jau pirmajā dienā, mācot Vafordas Koledžā es biju patīkami pārsteigts,

to find, among the auditors in my classroom,

klasē starp saviem klausītājiem ieraugot

a 90-year-old Hungarian, surrounded by a bevy of middle-aged European women

90-gadīgu ungāru pusmūža eiropiešu sieviešu ielenkumā,

who seemed to function as an entourage of Rhinemaidens.

kuras šķita kalpojam kā Reinas jaunavu svīta.

His name was Sandor Teszler.

Viņu sauca Šandors Teslers.

He was a puckish widower whose wife and children were dead

Viņš bija valšķīgs atraitnis, kura sieva un bērni bija miruši,

and whose grandchildren lived far away.

un kura mazbērni dzīvoja tālu prom.

In appearance, he resembled Mahatma Gandhi,

Izskata ziņā viņš atgādināja Mahatmu Gandiju,

minus the loincloth, plus orthopedic boots.

atskaitot gurnu apsēju un pieskaitot ortopēdiskos apavus.

He had been born in 1903 in the provinces

Viņš bija dzimis 1903. gadā

of the old Austro-Hungarian Empire,

Austroungārijas impērijas provincē,

in what later would become Yugoslavia.

kas vēlāk kļuva par Dienvidslāviju.

He was ostracized as a child, not because he was a Jew --

Viņš bērnībā bija atstumtais; ne tādēļ, ka bija ebrejs —

his parents weren't very religious anyhow --

viņa vecāki tāpat nebija sevišķi reliģiozi —

but because he had been born with two club feet,

bet tāpēc, ka bija piedzimis ar divām greizajām pēdām,

a condition which, in those days, required institutionalization

kas toreiz nozīmēja ārstēšanu speciālā medicīniskā iestādē

and a succession of painful operations between the ages of one and 11.

un virkni sāpīgu operāciju no viena līdz 11 gadu vecumam.

He went to the commercial business high school as a young man

Kā jaunietis viņš iestājās komerdarbības vidusskolā

in Budapest, and there he was as smart as he was modest

Budapeštā, kur viņš bija tikpat gudrs, cik pieticīgs

and he enjoyed a considerable success. And after graduation

un guva ievērojamus panākumus, un pēc izlaiduma,

when he went into textile engineering, the success continued.

kad viņš sāka strādāt tekstila inženierijā, panākumi turpinājās.

He built one plant after another.

Viņš cēla vienu ražotni pēc otras.

He married and had two sons. He had friends in high places who

Viņš apprecējās, un viņam piedzima divi dēli. Viņam bija augstākstāvoši draugi, kuri

assured him that he was of great value to the economy.

viņu pārliecināja, ka viņš dod svarīgu ieguldījumu ekonomikā.

Once, as he had left instructions to have done,

Reiz, tikko atstājis pēdējās norādes,

he was summoned in the middle of the night by the night watchman at one of his plants.

nakts vidū uz vienu no ražotnēm viņu izsauca naktssargs.

The night watchman had caught an employee who was stealing socks --

Naktssargs tikko bija noķēris darbinieku, zogam zeķes.

it was a hosiery mill, and he simply backed a truck up to the loading dock

Tā bija zeķu ražotne. Darbinieks bija vienkārši piebraucis ar kravas mašīnu

and was shoveling in mountains of socks.

un krāmēja tajā zeķu grēdas.

Mr. Teszler went down to the plant and confronted the thief and said,

Teslera kungs devās uz ražotni, piegāja pie zagļa un jautāja:

"But why do you steal from me? If you need money you have only to ask."

„Kāpēc tu zodz no manis? Ja tev vajag naudu, vienkārši paprasi.”

The night watchman, seeing how things were going and waxing indignant,

Naktssargs, redzot kā lietas virzās, sašuta

said, "Well, we're going to call the police, aren't we?"

un teica: „Mēs taču zvanīsim policijai, vai ne?”

But Mr. Teszler answered, "No, that will not be necessary.

Bet Teslera kungs atbildēja: „Nē, tas nebūs nepieciešams.

He will not steal from us again."

Viņš no mums vairs nezags.”

Well, maybe he was too trusting, because he stayed where he was

Varbūt viņš pārāk uzticējās cilvēkiem, jo palika savā vietā

long after the Nazi Anschluss in Austria

ilgi pēc nacistu Austrijas anšlusa,

and even after the arrests and deportations began in Budapest.

un pat pēc tam, kad Budapeštā sākās apcietināšana un deportēšana.

He took the simple precaution of having cyanide capsules placed in lockets

Viņa vienīgais piesardzības pasākums bija cianīda kapsulas medaljonos

that could be worn about the necks of himself and his family.

ko viņš ar ģimeni nēsāja ap kaklu.

And then one day, it happened: he and his family were arrested

Tad vienu dienu tas notika: viņu un viņa ģimeni apcietināja,

and they were taken to a death house on the Danube.

un viņus aizveda uz nāves māju Danūbē.

In those early days of the Final Solution, it was handcrafted brutality;

„Galīgā risinājuma” agrīnajās dienās notika tīrākā nežēlība;

people were beaten to death and their bodies tossed into the river.

cilvēkus sita līdz nāvei un viņu līķus svieda upē.

But none who entered that death house had ever come out alive.

Taču neviens, kurš nokļuva nāves mājā, nekad nebija iznācis dzīvs.

And in a twist you would not believe in a Steven Spielberg film --

Likteņa pavērsienā, kam jūs neticētu pat Stīvena Spīlberga filmā,

the Gauleiter who was overseeing this brutal beating was the very same thief

gauleiters, kas pārraudzīja nežēlīgo sišanu, bija tas pats zaglis,

who had stolen socks from Mr. Teszler's hosiery mill.

kurš bija zadzis zeķes no Teslera kunga zeķu ražotnes.

It was a brutal beating. And midway through that brutality,

Sišana bija ļoti nežēlīga. Tās laikā

one of Mr. Teszler's sons, Andrew, looked up and said,

viens no Teslera kunga dēliem, Endrjū, pacēla acis un teica:

"Is it time to take the capsule now, Papa?"

„Tēt, vai nu ir laiks ieņemt kapsulu?”

And the Gauleiter, who afterwards vanishes from this story,

Un gauleiters, kurš pēc tam šajā stāstā vairs nekur neparādās,

leaned down and whispered into Mr. Teszler's ear,

noliecās un iečukstēja Teslera kungam ausī:

"No, do not take the capsule. Help is on the way."

„Nē, nevajag. Palīdzība jau ir ceļā.”

And then resumed the beating.

Un tad turpināja sišanu.

But help was on the way, and shortly afterwards

Bet palīdzība jau bija ceļā, un drīz pēc tam

a car arrived from the Swiss Embassy.

atbrauca mašīna no Šveices vēstniecības.

They were spirited to safety. They were reclassified as Yugoslav citizens

Viņus aizveda drošībā. Viņus pārklasificēja kā Dienvidslāvijas pilsoņus

and they managed to stay one step ahead of their pursuers

un viņiem visa kara laikā izdevās būt soli priekšā briesmām,

for the duration of the War, surviving burnings and bombings

izdzīvojot dedzināšanas un bombardēšanu,

and, at the end of the War, arrest by the Soviets.

un kara beigās komunistu apcietinājumu.

Probably, Mr. Teszler had gotten some money into Swiss bank accounts

Laikam Teslera kungs daļu naudas bija noguldījis Šveices banku kontos,

because he managed to take his family first to Great Britain,

jo viņam izdevās aizvest savu ģimeni vispirms uz Lielbritāniju,

then to Long Island and then to the center of the textile industry in the American South.

tad uz Longailendu, un tad uz tekstilrūpniecības centru Amerikas dienvidos.

Which, as chance would have it, was Spartanburg, South Carolina,

Kas, kā veiksmei labpatikās, bija Spartanburga, Dienvidkarolīnā,

the location of Wofford College.

kur atradās Vafordas Koledža.

And there, Mr. Teszler began all over again and once again achieved immense success,

Un tieši tur Teslera kungs sāka visu no jauna, un atkal guva milzīgus panākumus,

especially after he invented the process

sevišķi pēc tam, kad izgudroja

for manufacturing a new fabric called double-knit.

jauna auduma ražošanas procesu, ko sauca par dubultadīšanu.

And then in the late 1950s, in the aftermath of Brown v. Board of Education,

Un tad, vēlīnajos 1950. gados, pēc „Brauns pret Izglītības padomi”,

when the Klan was resurgent all over the South,

kad Kukluksklans atdzima visos dienvidos,

Mr. Teszler said, "I have heard this talk before."

Teslera kungs teica: „Es jau to esmu dzirdējis,”

And he called his top assistant to him and asked,

un viņš pasauca savu vecāko palīgu un tam prasīja:

"Where would you say, in this region, racism is most virulent?"

„Kur, tavuprāt, šajā apgabalā rasisms ir visspēcīgākais?”

"Well, I don't rightly know, Mr. Teszler. I reckon that would be Kings Mountain."

„Es īsti nezinu, Teslera kunga. Laikam tas varētu Kungu kalns.”

"Good. Buy us some land in Kings Mountain

„Labi. Nopērc mums zemi Kungu kalnā,

and announce we are going to build a major plant there."

un paziņo, ka uzcelsim tur lielu ražotni.”

The man did as he was told, and shortly afterwards,

Vīrs darīja, kā bija pavēlēts, un drīz pēc tam

Mr. Teszler received a visit from the white mayor of Kings Mountain.

pie Teslera kunga ieradās Kungu kalna baltādaino iedzīvotāju vecākais.

Now, you should know that at that time,

Jums vajadzētu zināt, ka tolaik

the textile industry in the South was notoriously segregated.

tekstilrūpniecība dienvidos bija bēdīgi slavena ar sašķeltību.

The white mayor visited Mr. Teszler and said,

Baltādainais pilsētas mērs apciemoja Teslera kungu un teica:

"Mr. Teszler, I trust you’re going to be hiring a lot of white workers."

„Teslera kungs, es ticu, ka noalgosiet daudz baltādainos strādniekus.”

Mr. Teszler told him, "You bring me the best workers that you can find,

Teslera kungs atbildēja: „Atved man vislabākos strādniekus, ko vari atrast,

and if they are good enough, I will hire them."

un, ja viņi būs gana labi, es tos pieņemšu darbā.”

He also received a visit from the leader of the black community,

Tad pie viņa ciemos ieradās melnādaino kopienas vecākais,

a minister, who said, "Mr. Teszler, I sure hope you're going to

ministrs, kurš teica: „Teslera kungs, es ļoti ceru,

hire some black workers for this new plant of yours."

ka savā ražotnē paņemsiet darbā arī melnādainos strādniekus.”

He got the same answer: "You bring the best workers that you can find,

Viņš saņēma tieši to pašu atbildi: „Atved man vislabākos strādniekus, ko vari atrast,

and if they are good enough, I will hire them."

un, ja viņi būs gana labi, es tos pieņemšu darbā.”

As it happens, the black minister did his job better than the white mayor,

Tā gadījās, ka melnādaino ministrs savu darbu padarīja labāk kā baltādaino vecākais,

but that's neither here or there.

bet tam tagad nav nozīmes.

Mr. Teszler hired 16 men: eight white, eight black.

Teslera kungs noalgoja 16 vīrus, astoņus baltādainus, astoņus melnādainus.

They were to be his seed group, his future foremen.

Tie bija viņa nākotnes priekšstrādnieki.

He had installed the heavy equipment for his new process

Viņš bija uzstādījis smago mašinēriju jaunajai ražošanai

in an abandoned store in the vicinity of Kings Mountain,

pamestā veikalā Kungu kalna apkaimē,

and for two months these 16 men would live and work together,

un divu mēnešu garumā šie 16 vīri dzīvoja un strādāja kopā,

mastering the new process.

apgūstot jauno procesu.

He gathered them together after an initial tour of that facility

Viņš tos sapulcēja pēc pirmās ražotnes izrādīšanas

and he asked if there were any questions.

un prasīja, vai ir kādi jautājumi.

There was hemming and hawing and shuffling of feet,

Notika murmināšana, bubināšana un knosīšanās

and then one of the white workers stepped forward and said,

un tad viens no baltajiem strādniekiem paspēra soli un teica:

"Well, yeah. We’ve looked at this place and there's only one place to sleep,

„Ē, jā. Mēs apskatījām šo vietu, un te ir tikai viena vieta, kur gulēt,

there's only one place to eat, there's only one bathroom,

tikai viena vieta, kur ēst, tikai viena vannas istaba,

there's only one water fountain. Is this plant going to be integrated or what?"

un tikai viens dzeramā ūdens krāns. Šī ražotne būs integrēta, un melnie un baltie netiks atdalīti, vai kā?"

Mr. Teszler said, "You are being paid twice the wages of any other textile workers in this region

Teslera kungs atbildēja: „Jums maksā divtik, cik citiem apgabala tekstilnozares strādniekiem

and this is how we do business. Do you have any other questions?"

un tā mēs arī te strādājam. Vai ir vēl kādi jautājumi?”

"No, I reckon I don't."

„Laikam nē.”

And two months later when the main plant opened

Pēc diviem mēnešiem, kad atvēra galveno ražotni

and hundreds of new workers, white and black,

un simtiem jaunu strādnieku, balti un melni,

poured in to see the facility for the first time,

ieplūda, lai pirmo reizi to apskatītu,

they were met by the 16 foremen, white and black, standing shoulder to shoulder.

tos sagaidīja 16 priekšstrādnieki, balti un melni, stāvot plecu pie pleca.

They toured the facility and were asked if there were any questions, and

Viņi izrādīja ražotni un tad prasīja, vai ir jautājumi.

inevitably the same question arose:

Un neizbēgami, izskanēja tieši tas pats jautājums:

"Is this plant integrated or what?"

„Šī fabrika ir integrēta, vai kā?”

And one of the white foremen stepped forward and said,

Viens no baltajiem priekšstrādniekiem iznāca priekšā un teica:

"You are being paid twice the wages of any other workers

„Jums maksā divtik, cik citiem apgabala

in this industry in this region and this is how we do business.

tekstilnozares strādniekiem, un tā mēs arī strādājam.

Do you have any other questions?"

Vai ir vēl kādi jautājumi?”

And there were none. In one fell swoop,

Vairs jautājumu nebija. Tā vienā rāvienā

Mr. Teszler had integrated the textile industry in that part of the South.

Teslera kungs šajā dienvidu daļā bija saliedējis tekstilrūpniecību.

It was an achievement worthy of Mahatma Gandhi,

Tas bija Mahatmas Gandija cienīgs sasniegums,

conducted with the shrewdness of a lawyer and the idealism of a saint.

izpildīts ar jurista asumu un svētā ideālismu.

In his eighties, Mr. Teszler, having retired from the textile industry,

80 gadu vecumā Teslera kungs pametis tekstilrūpniecību

adopted Wofford College,

sāka rūpēties par Vafordas Koledžu,

auditing courses every semester,

katru semestri apmeklējot lekcijas,

and because he had a tendency to kiss anything that moved,

un tā kā viņam bija tieksme skūpstīt jebko, kas kustas,

becoming affectionately known as "Opi" -- which is Magyar for grandfather --

ikviens viņu sirsnīgi pazina kā „Opi”, kas ungāriski nozīmē „vectēvs”.

by all and sundry. Before I got there, the library of the college

Kad es tur nokļuvu, koledžas bibiotēka jau bija pārdēvēta

had been named for Mr. Teszler, and after I arrived in 1993,

Teslera kunga vārdā, un kad vēlāk ierados 1993. gadā,

the faculty decided to honor itself by naming Mr. Teszler Professor of the College --

mana fakultāte nolēma sevi pagodināt, pasludinot Teslera kunga par koledžas profesoru.

partly because at that point he had already taken

Daļēji tādēļ, ka līdz tam brīdim viņš jau bija apmeklējis

all of the courses in the catalog, but mainly because

ikvienu lekciju kursu katalogā, bet lielākoties tāpēc,

he was so conspicuously wiser than any one of us.

ka viņš bija acīmredzami gudrāks par jebkuru no mums.

To me, it was immensely reassuring that the presiding spirit

Tas, ka šīs nelielās Dienvidkarolīnas metodistu koledžas gars

of this little Methodist college in upstate South Carolina

bija holokaustu pārdzīvojis cilvēks no Centrāleiropas,

was a Holocaust survivor from Central Europe.

manī viesa pārliecību.

Wise he was, indeed, but he also had a wonderful sense of humor.

Patiesi, viņš bija ļoti gudrs, taču viņam bija arī brīnišķīga humora izjūta.

And once for an interdisciplinary class,

Reiz pēc starpdisciplīnu lekcijas

I was screening the opening segment of Ingmar Bergman's "The Seventh Seal."

es rādīju Bergmana filmas „Septītais ronis” sākumu.

As the medieval knight Antonius Block returns from the wild goose chase

Viduslaiku bruņiniekam Entonijam Blokam atgriežoties no Krusta Karu

of the Crusades and arrives on the rocky shore of Sweden,

savvaļas zosu medībām un ierodoties Zviedrijas akmeņainajā krastā,

only to find the specter of death waiting for him,

kur viņu jau gaida nāves rēgs,

Mr. Teszler sat in the dark with his fellow students. And

Teslera kungs sēdēja tumsā starp studentiem.

as death opened his cloak to embrace the knight

Kad nāve atpleta savu apmetni, lai apņemtu bruņinieku

in a ghastly embrace, I heard Mr. Teszler's tremulous voice:

nāvīgos apskāvienos, es izdzirdēju Teslera kunga trīcošo balsi:

"Uh oh," he said, "This doesn't look so good." (Laughter)

„Vai, vai,” viņš teica: „Nu gan nav labi.” (Smiekli)

But it was music that was his greatest passion, especially opera.

Viņa lielākā kaislība bija mūzika, sevišķi opera,

And on the first occasion that I visited his house, he gave me

un pirmoreiz, kad ciemojos viņa mājā, viņš mani pagodināja,

honor of deciding what piece of music we would listen to.

ļaujot izvēlēties mūziku, ko mēs klausītos.

And I delighted him by rejecting "Cavalleria Rusticana"

Es viņu sajūsmināju, noraidot „Cavalleria Rusticana”

in favor of Bela Bartok's "Bluebeard's Castle."

par labu Bēla Bartoka „Zilbārža pilij”.

I love Bartok's music, as did Mr. Teszler,

Es, gluži kā Teslera kungs, dievinu Bartoka mūziku,

and he had virtually every recording of Bartok's music ever issued.

viņam piederēja tikpat kā visi jebkad izdotie Bartoka mūzikas ieraksti.

And it was at his house that I heard for the first time

Tieši viņa mājā es pirmo reizi dzirdēju

Bartok's Third Piano Concerto and learned from

Bartoka trešo klavierkoncertu un uzzināju

Mr. Teszler that it had been composed in nearby Asheville, North Carolina

no Teslera kunga, ka tas tika sacerēts netālajā Ašvilā, Ziemeļkarolīnā,

in the last year of the composer's life.

komponista pēdējā dzīves gadā.

He was dying of leukemia and he knew it,

Viņš zināja, ka mirst no leikēmijas,

and he dedicated this concerto to his wife,

un viņš veltīja šo koncertu savai sievai

Dita, who was herself a concert pianist.

Ditai, kura pati bija koncertpianiste.

And into the slow, second movement, marked "adagio religioso,"

Lēnajā otrajā daļā, atzīmētai kā „adagio religioso”,

he incorporated the sounds of birdsong that he heard

viņš iekļāva putnu dziesmu skaņas, ko dzirdēja

outside his window in what he knew would be his last spring;

aiz sava loga, apzinoties, ka tas ir viņa pēdējais pavasaris.

he was imagining a future for her in which he would play no part.

Viņš iedomājās nākotni viņai, kurā viņa vairs nebūtu.

And clearly this composition is his final statement to her --

Tas bija ļoti, ļoti izteikti pēdējais veltījums viņai --

it was first performed after his death --

to pirmo reizi atskaņoja pēc viņa nāves --

and through her to the world.

un caur viņa sievu — pasaulei.

And just as clearly, it is saying, "It's okay. It was all so beautiful.

Tikpat izteikti, šī mūzika teica: „Tas nekas. Tas viss bija tik skaisti.

Whenever you hear this, I will be there."

Lai kur tu šo dzirdētu, es tur būšu.”

It was only after Mr. Teszler's death that I learned

Tikai pēc Teslera kunga nāves es uzzināju, ka

that the marker on the grave of Bela Bartok in Hartsdale, New York

par uzrakstu uz Bela Bartoka kapa Hartsdeilā, Ņujorkā

was paid for by Sandor Teszler. "Jó napot, Bela!"

bija samaksājis Šandors Teslers. „Jó napot, Bela!”

Not long before Mr. Teszler’s own death at the age of 97,

Neilgi pirms paša Teslera kunga nāves 97 gadu vecumā,

he heard me hold forth on human iniquity.

viņš mani dzirdēja, runājot par cilvēku netaisnībām.

I delivered a lecture in which I described history

Es lasīju lekciju, kurā aprakstīju vēsturi

as, on the whole, a tidal wave of human suffering and brutality,

visumā kā cilvēku ciešanu un nežēlības uzplūdus.

and Mr. Teszler came up to me afterwards with gentle reproach and said,

Pēc tam pie manis pienāca Teslera kungs un ar maigu pārmetumu teica:

"You know, Doctor, human beings are fundamentally good."

„Ziniet, doktor, cilvēki savā būtībā ir labi.”

And I made a vow to myself, then and there,

Tobrīd es sev nozvērējos,

that if this man who had such cause to think otherwise

ka, ja šis vīrs, kuram bija tik daudz iemeslu domāt citādāk,

had reached that conclusion,

bija tā secinājis,

I would not presume to differ until he released me from my vow.

es neuzdrošinātos iebilst, līdz viņš mani atbrīvotu no šī zvēresta.

And now he's dead, so I'm stuck with my vow.

Nu viņš ir miris, un es palieku mūžīgi ar šo zvērestu.

"Jó napot, Sandor!"

„Jó napot, Sandor!”

I thought my skein of Hungarian mentors had come to an end,

Biju domājis, ka manu ungāru padomdevēju šķeterim bija pienākušas beigas,

but almost immediately I met Francis Robicsek, a Hungarian doctor --

taču gandrīz uzreiz pēc tam es satiku Frānsisu Robičeku, ungāru ārstu —

actually a heart surgeon in Charlotte, North Carolina, then in his late seventies --

patiesībā sirds ķirurgu — Šarlotē, Ziemeļkarolīnā, toreiz viņam bija tuvu pie 80,

who had been a pioneer in open-heart surgery,

kurš bija atklātās sirds ķirurģijas aizsācējs,

and, tinkering away in his garage behind his house,

un, ķibinoties garāžā aiz savas mājas,

had invented many of the devices that are standard parts of those procedures.

bija izgudrojis daudzas no ierīcēm, kas ir šo procedūru ierasta daļa.

He's also a prodigious art collector, beginning as an intern in Budapest

Viņš bija arī milzīgs mākslas kolekcionārs, sākot no laikiem, kad bija praktikants Budapeštā,

by collecting 16th- and 17th-century Dutch art and Hungarian painting,

kolekcionējot 16. un 17. gadsimta holandiešu un ungāru gleznas,

and when he came to this country moving on to Spanish colonial art,

un, kad viņš ieradās ASV, pārejot uz spāņu koloniju laika mākslu,

Russian icons and finally Mayan ceramics.

uz krievu svētbildēm un visbeidzot, maiju podniecību.

He's the author of seven books, six of them on Mayan ceramics.

Viņš ir septiņu grāmatu autors, sešas no tām ir par maiju podniecību.

It was he who broke the Mayan codex, enabling scholars to relate

Tieši viņš atšifrēja maiju kodeksus, ļaujot zinātniekiem sasaistīt

the pictographs on Mayan ceramics to the hieroglyphs of the Mayan script.

piktogrammas uz senajiem podiem ar maiju hieroglifiem.

On the occasion of my first visit, we toured his house

Kad pirmo reizi viesojos pie viņa, mēs apskatījām viņa māju

and we saw hundreds of works of museum quality,

un redzējām simtiem darbu, kas bija muzeju vērti,

and then we paused in front of a closed door and Dr. Robicsek said,

tad mēs apstājāmies pie aizvērtām durvīm un doktors Robičeks

with obvious pride, "Now for the piece De resistance."

ar acīmredzamu lepnumu teica: „Tagad — programmas nagla.”

And he opened the door and we walked into a

Viņš atvēra durvis, un mēs iegājām

windowless 20-by-20-foot room with shelves from floor to ceiling, and

6 reiz 6 metru lielā istabā bez logiem, ar plauktiem no grīdas līdz griestiem,

crammed on every shelf his collection of Mayan ceramics.

kas piebāzti ar viņu maiju podu kolekciju.

Now, I know absolutely nothing about Mayan ceramics,

Ziniet, es pilnīgi neko nezinu par maiju podniecību,

but I wanted to be as ingratiating as possible so I said,

taču es gribēju viņam maksimāli iepatikties, tādēļ teicu:

"But Dr. Robicsek, this is absolutely dazzling."

„Doktor Robiček, šī kolekcija ir absolūti žilbinoša!”

"Yes," he said. "That is what the Louvre said.

„Jā,” viņš teica: „Luvra teica tieši to pašu.

They would not leave me alone until I let them have a piece,

Viņi nelikās mierā, kamēr neietdevu viņiem vienu gabaliņu,

but it was not a good one." (Laughter)

bet tā, ko es iedevu, nebija sevišķi vērtīga.” (Smiekli)

Well, it occurred to me that I should invite Dr. Robicsek

Man ienāca prātā, ka varētu uzaicināt doktoru Robičeku

to lecture at Wofford College on -- what else?

uz lekciju Vafordas Koledžā par tēmu -- par ko gan citu?

-- Leonardo da Vinci. And further, I should invite him to meet

-- Leonardo da Vinči. Pēc tam, es varētu uzaicināt viņu satikt

my oldest trustee, who had majored in French history at Yale

mūsu vecāko goda padomes locekli, kurš bija beidzis Jēlas universitāti

some 70-odd years before and, at 89, still ruled the world's

Francijas vēstures specialitātē pirms 70 gadiem, un tagad savos 89 gados vēl joprojām

largest privately owned textile empire with an iron hand.

ar dzelzs dūri pārvaldīja pasaules lielāko privāto tekstilnozares impēriju.

His name is Roger Milliken. And Mr. Milliken agreed,

Viņu sauc Rodžers Millikens. Un Millikena kungs piekrita,

and Dr. Robicsek agreed. And Dr. Robicsek visited

un doktors Robičeka piekrita. Un doktors Robičeks atbrauca

and delivered the lecture and it was a dazzling success.

un nolasīja lekciju, kas guva žilbinošus panākumus.

And afterwards we convened at the President's House with Dr. Robicsek

Pēc tam mēs kopā atbraucām uz prieksēdētāja māju; no vienas puses bija doktors Robičeks,

on one hand, Mr. Milliken on the other.

no otras puses Millikena kungs.

And it was only at that moment, as we were sitting down to dinner,

Un tikai brīdī, kad jau sēdāmies pie vakariņu galda,

that I recognized the enormity of the risk I had created,

es pēkšņi sapratu to briesmīgo risku, ko biju radījis.

because to bring these two titans, these two masters of the universe

Jo savest kopā šos divus titānus, divus šīs pasaules valdniekus,

together -- it was like introducing Mothra to Godzilla over the skyline of Tokyo.

bija kā iepazīstināt Mortu un Godzillu Tokijas panorāmā.

If they didn't like each other, we could all get trampled to death.

Ja viņi viens otram neiepatiktos, mūs visus samīdītu līdz nāvei.

But they did, they did like each other.

Bet viņi iepatikās viens otram. Tomēr iepatikās.

They got along famously until the very end of the meal,

Viņi ļoti jauki pļāpāja līdz pat pašām vakariņu beigām,

and then they got into a furious argument.

kad viņi aizsvilās strīdā.

And what they were arguing about was this:

Viņu strīds bija par šo:

whether the second Harry Potter movie was as good as the first. (Laughter)

vai otrā Harija Potera filma bija tikpat laba, kā pirmā. (Smiekli)

Mr. Milliken said it was not. Dr. Robicsek disagreed.

Millikena kungs teica, ka nav. Doktors Robičeks nepiekrita.

I was still trying to take in the notion that these titans,

Es joprojām centos aptvert domu, ka šie titāni,

these masters of the universe, in their spare time watch Harry Potter movies,

šie pasaules valdnieki, savā brīvajā laikā skatās Harija Potera filmas,

when Mr. Milliken thought he would win the argument by saying,

kad Millikena kungs nodomāja, ka viņš varētu uzvarēt strīdā, sakot:

"You just think it's so good because you didn't read the book."

„Jūs domājat, ka filma ir tik laba, tikai tāpēc, ka neesat lasījis grāmatu.”

And Dr. Robicsek reeled back in his chair, but quickly gathered his wits,

Un doktors Robičeks atgāzās savā krēslā, bet veikli atguvās,

leaned forward and said, "Well, that is true, but I'll bet you went

noliecās uz priekšu un teica: „Tiesa, bet varu derēt, ka jūs

to the movie with a grandchild." "Well, yes, I did," conceded Mr. Milliken.

skatījāties filmu kopā ar mazbērnu.” „Jā, taisnība,” piekāpās Millikena kungs.

"Aha!" said Dr. Robicsek. "I went to the movie all by myself." (Laughter) (Applause)

„Aha!” izsaucās doktors Robičeka, „Es biju uz filmu viens pats!” (Smiekli) (Aplausi)

And I realized, in this moment of revelation,

Šajā atklāsmes brīdī es sapratu,

that what these two men were revealing was the secret

ka tas, ko šie divi vīri rādīja,

of their extraordinary success, each in his own right.

bija viņu neparasto panākumu noslēpums.

And it lay precisely in that insatiable curiosity,

Šis noslēpums ir tā nepiesātināmā zinātkāre,

that irrepressible desire to know, no matter what the subject,

neapspiežamā vēlēšanās zināt, vienalga, kurā jomā,

no matter what the cost,

par jebkuru cenu,

even at a time when the keepers of the Doomsday Clock

pat, ja Pastarās dienas pulksteņa glabātāji

are willing to bet even money that the human race won't be around

būtu gatavi liktu galvu ķīlā par to, ka ap 2100. gadu,

to imagine anything in the year 2100, a scant 93 years from now.

nieka 93 gadu tālā nākotnē, cilvēce un tās sapņi vairs nepastāvēs.

"Live each day as if it is your last," said Mahatma Gandhi.

„Dzīvojiet katru dienu tā, it kā tā būtu pēdējā.” reiz teica Mahatma Gandijs.

"Learn as if you'll live forever."

„Mācieties, it kā dzīvosiet mūžīgi.”

This is what I'm passionate about. It is precisely this.

Tieši tas mani aizrauj. Tieši tas.

It is this inextinguishable, undaunted appetite for learning and experience,

Šīs neremdējamās, bezbailīgās slāpes mācīties un uzkrāt pieredzi,

no matter how risible, no matter how esoteric,

lai cik jocīga, lai cik ezotēriska,

no matter how seditious it might seem.

lai cik musinoša tā nešķistu.

This defines the imagined futures of our fellow Hungarians --

Tieši tas noteica mūsu ungāru biedru nākotnes skatījumu,

Robicsek, Teszler and Bartok -- as it does my own.

Robičeka, Teslera un Bartoka, un arī es pats skatos nākotnē tieši tāpat.

As it does, I suspect, that of everybody here.

Un domāju, ka tāpat uz nākotni skatās visi klātesošie.

To which I need only add, "Ez a mi munkank; es nem is keves."

Tam jāpiemetina tikai viens: „Ez a mi munkank; es nem is keves.”

This is our task; we know it will be hard.

Tas ir mūsu uzdevums. Mēs zinām, ka nebūs viegli.

"Ez a mi munkank; es nem is keves. Jó napot, pacák!" (Applause)

„Ez a mi munkank; es nem is keves. Jó napot, pacák!” (Aplausi)