Why do we blame individuals for economic crises? | Liene Ozolina

Translator: Ilze Garda Reviewer: Kristaps Kadiķis

It was a cold, sunny March day.

Bija auksta, saulaina marta diena.

I was walking along the street in Riga.

Es staigāju pa Rīgas ielām.

I remember the winter was slowly coming to an end.

Atceros, ka ziema palēnām tuvojās beigām.

There was still some snow around here and there,

Šur tur vēl manīja pa kādam sniega pleķītim,

but the pavement was already clear and dry.

bet ietves jau bija tīras un sausas.

If you've lived in Riga,

Ja esat dzīvojuši Rīgā,

you will know that feeling of relief that the first signs of spring bring,

zināsiet to atvieglojuma sajūtu,

kas parādās līdz ar pirmajām pavasara zīmēm,

and you no longer have to trudge through that slushy mix

kad vairs nav jābrien pa šķidro sniega un dubļu putru.

of snow and mud on the streets.

So there I am, enjoying my stroll,

Tā nu es eju un baudu savu pastaigu,

as I suddenly notice a stencil on the pavement in front of me,

līdz pēkšņi sev priekšā uz ietves ieraugu trafareta attēlu.

a graffiti:

Grafiti.

white letters painted on these dark grey bricks.

Uz tumšpelēkajām plāksnēm uzkrāsoti balti burti.

It says,

Tur ir jautājums –

"Where is your responsibility?"

kur ir tava atbildība?

The question stopped me in my tracks.

Pārsteigumā apstājos.

As I'm standing there considering its meaning,

Pārdomājot šo vārdu nozīmi,

I notice I'm standing outside the Riga Municipality Social Welfare Department.

es ievēroju, ka stāvu

pie Rīgas domes Labklājības departamenta.

So it appears that the author of this graffiti, whoever it is,

Izskatās, ka grafiti autors, lai kas viņš būtu,

is asking this question to people coming to apply for social assistance.

šo jautājumu uzdod cilvēkiem, kas nāk pieteikties sociālajam atbalstam.

That winter,

Toziem es veicu pētījumu

I had been doing research on the aftermath of the financial crisis in Latvia.

par finanšu krīzes sekām Latvijā.

When the Global Financial Crisis erupted in 2008, Latvia got hit hard

Kad 2008. gadā sākās globālā finanšu krīze,

Latvija kā maza, atvērta ekonomika piedzīvoja smagu triecienu.

as a small, open economy.

To balance the books,

Lai izlīdzinātu valsts bilanci,

the Latvian government chose a strategy of internal devaluation.

Latvijas valdība izvēlējās iekšējās devalvācijas stratēģiju.

Now, in essence, that meant drastically reducing public budget spending,

Īsumā tas nozīmēja krasi samazināt valsts budžeta izdevumus,

so, slashing public sector workers' wages,

tātad ievērojami samazināt valsts sektorā strādājošo algas,

shrinking civil service,

ierēdņu skaitu,

cutting unemployment benefits and other social assistance,

bezdarbnieku pabalstus un citu veidu sociālo atbalstu,

raising taxes.

kā arī paaugstināt nodokļus.

My mother had been working as a history teacher her whole life.

Mana māte visu mūžu bija strādājusi par vēstures skolotāju.

The austerity for her meant seeing her salary cut by 30 percent

Viņai taupības politika nozīmēja

pēkšņu algas samazinājumu par 30%.

all of a sudden.

And there were many in a situation like hers or worse.

Un daudzi bija līdzīgā vai vēl sliktākā situācijā.

The costs of the crisis were put on the shoulders of ordinary Latvians.

Krīzes smagums tika uzkrauts uz vienkāršo Latvijas iedzīvotāju pleciem.

As a result of the crisis and the austerity,

Krīzes un taupības politikas rezultātā

the Latvian economy shrank by 25 percent in a two-year period.

Latvijas ekonomika divu gadu laikā saruka par 25%.

Only Greece suffered an economic contraction

Vienīgi Grieķija

piedzīvoja līdzīga mēroga ekonomisko recesiju.

of a comparable scale.

Yet, while Greeks were out in the streets for months

Taču, kamēr grieķi mēnešiem ilgi izgāja ielās

staging continuous, often violent protests in Athens,

un Atēnās organizēja nepārtrauktus, bieži vien vardarbīgus protestus,

all was quiet in Riga.

Rīgā viss bija mierīgi.

Prominent economists were fighting in the columns of "The New York Times"

Izcili ekonomisti The New York Times slejās

about this curious extreme Latvian experiment

diskutēja par šo neparasto, ārkārtīgi skarbo

Latvijas taupības režīma eksperimentu.

of this austerity regime,

and they were watching on in disbelief

Un viņi nespēja noticēt,

how the Latvian society was putting up with it.

ka Latvijas sabiedrība ar to samierinās.

I was studying in London at the time,

Es tolaik studēju Londonā

and I remember the Occupy movement there

un atceros Occupy kustības parādīšanos

and how it was spreading from city to city,

un to, kā tā izplatījās no pilsētas uz pilsētu –

from Madrid to New York to London,

Madridē, Ņujorkā, Londonā.

the 99 percent against the one percent.

99% pret 1% – jūs jau zināt.

You know the story.

Yet when I arrived in Riga,

Taču, kad ierados Rīgā, no Occupy kustības nebija ne miņas.

there were no echoes of the Occupy here.

Latvians were just putting up with it.

Latvijas iedzīvotāji vienkārši samierinājās.

They "swallowed the toad," as the local saying goes.

Kā saka vietējā paruna – viņi norija krupi.

For my doctoral research,

Savā promocijas darbā

I wanted to study how the state-citizen relationship was changing in Latvia

es gribēju pētīt, kā mainījās valsts un pilsoņu savstarpējās attiecības

pēcpadomju laika Latvijā.

in the post-Soviet era,

and I had chosen the unemployment office

Par pētījuma vietu biju izvēlējusies bezdarbnieku apkalpošanas nodaļu.

as my research site.

And as I arrived there in that autumn of 2011,

Un, ieradusies tur 2011. gada rudenī,

I realized, "I am actually witnessing firsthand

es sapratu,

ka patiesībā savām acīm redzu, kā izpaužas krīzes sekas

how the effects of crises are playing out,

and how those worst affected by it, people who have lost their jobs,

un kā krīzes vissmagāk skartie – cilvēki, kas zaudējuši darbu, –

are reacting to it."

uz to reaģē.

So I started interviewing people I met at the unemployment office.

Es sāku intervēt bezdarbnieku nodaļā sastaptos cilvēkus.

They were all registered as job seekers and hoping for some help from the state.

Viņi visi bija reģistrējušies kā darba meklētāji

un cerēja saņemt valsts palīdzību.

Yet, as I was soon discovering, this help was of a particular kind.

Tomēr, kā drīz vien atklāju, tā bija īpaša veida palīdzība.

There was some cash benefit,

Bija arī neliels bezdarbnieka pabalsts,

but mostly state assistance came in the form of various social programs,

bet galvenokārt valsts palīdzība izpaudās kā dažādas sociālās programmas.

and one of the biggest of these programs was called

Un vienu šo lielākajām programmām sauca

"Competitiveness-Raising Activities."

„Konkurētspējas paaugstināšanas pasākumi”.

It was, in essence, a series of seminars

Būtībā tā bija virkne semināru,

that all of the unemployed were encouraged to attend.

ko visi bezdarbnieki bija aicināti apmeklēt.

So I started attending these seminars with them.

Tā nu es sāku apmeklēt šos seminārus kopā ar viņiem.

And a number of paradoxes struck me.

Un mani pārsteidza vairāki paradoksi.

So, imagine:

Iedomājieties –

the crisis is still ongoing,

krīze joprojām turpinās,

the Latvian economy is contracting,

Latvijas ekonomika sarūk, gandrīz neviens nepieņem jaunus darbiniekus.

hardly anyone is hiring,

and there we are,

Un tur nu mēs sēžam, šajā mazajā, spoži izgaismotajā klasē,

in this small, brightly lit classroom,

a group of 15 people,

piecpadsmit cilvēki,

working on lists of our personal strengths and weaknesses, our inner demons,

un veidojam sarakstus ar savām stiprajām un vājajām pusēm,

ar saviem iekšējiem dēmoniem,

that we are told are preventing us from being more successful

kas, kā mums tiek stāstīts, stājas ceļā mūsu panākumiem darba tirgū.

in the labor market.

As the largest local bank is being bailed out

Kamēr valsts glābj Latvijas lielāko banku

and the costs of this bailout are shifted onto the shoulders of the population,

un šīs glābšanas izmaksas tiek uzkrautas visas tautas pleciem,

we are sitting in a circle and learning how to breathe deeply

mēs sēžam aplī

un mācāmies stresa brīžos dziļi elpot.

when feeling stressed.

(Breathes deeply)

(Dziļa ieelpa un izelpa)

As home mortgages are being foreclosed

Kamēr daļa cilvēku zaudē kredītā iegādātos mājokļus

and thousands of people are emigrating,

un tūkstošiem citu emigrē,

we are told to dream big and to follow our dreams.

mums stāsta, ka vajag uzdrošināties sapņot un sekot saviem sapņiem.

As a sociologist,

Kā socioloģe

I know that social policies are an important form of communication

es zinu, ka sociālā politika

ir svarīgs komunikācijas veids starp valsti un tās pilsoņiem.

between the state and the citizen.

The message of this program was,

Šīs programmas vēstījums bija –

to put it in the words of one of the trainers,

kā teica viena no apmācību vadītājām –

"Just do it."

Just dot it! Vienkārši dari.

She was, of course, citing Nike.

Viņa, protams, citēja Nike.

So symbolically, the state was sending a message to people out of work

Tātad simboliski valsts bez darba palikušajiem iedzīvotājiem teica,

that you need to be more active, you need to work harder,

ka viņiem jābūt aktīvākiem, jādara vairāk,

you need to work on yourself, you need to overcome your inner demons,

jāstrādā ar sevi, jāpievar savi iekšējie dēmoni,

you need to be more confident --

jābūt pašpārliecinātākiem –

ka palikšana bez darba ir viņu pašu personīgā neveiksme.

that somehow, being out of work was their own personal failure.

The suffering of the crisis

Krīzes radītās ciešanas

was treated as this individual experience of stress

tika uztvertas kā individuāls stress,

to be managed in one's own body

ar ko katram jātiek galā pašam savā ķermenī,

through deep and mindful breathing.

dziļi un apzināti elpojot.

These types of social programs that emphasize individual responsibility

Šādas sociālas programmas, kas uzsver individuālo atbildību,

have become increasingly common across the world.

ir kļuvušas arvien populārākas visā pasaulē.

They are part of the rise of what sociologist Loïc Wacquant calls

Tā ir daļa no parādības, ko sociologs Luiks Vakāns

the "neoliberal Centaur state."

dēvē par neoliberālo kentaurvalsti.

Now, the centaur, as you might recall,

Kentaurs, kā varbūt atceraties,

is this mythical creature in ancient Greek culture,

ir mītiska būtne sengrieķu kultūrā –

half human, half beast.

puscilvēks, puszvērs.

It has this upper part of a human and the lower part of a horse.

Ķermeņa augšdaļa tam ir kā cilvēkam, bet apakšdaļa – kā zirgam.

So the Centaur state is a state

Un kentaurvalsts ir valsts,

that turns its human face to those at the top of the social ladder

kas savu cilvēcisko seju pavērš pret tiem, kuri atrodas sabiedrības augšdaļā,

while those at the bottom are being trampled over,

bet tos, kas ir lejā, samin un sabradā.

stampeded.

So top income earners and large businesses

Tātad visvairāk pelnošie iedzīvotāji un lielie uzņēmumi

can enjoy tax cuts and other supportive policies,

bauda nodokļu atlaides un citu veidu atbalstu,

while the unemployed, the poor

kamēr bezdarbniekiem un trūcīgajiem

are made to prove themselves worthy for the state's help,

jāpierāda, ka viņi ir valsts atbalsta cienīgi;

are morally disciplined,

viņus morāli disciplinē,

are stigmatized as irresponsible or passive or lazy

stigmatizē kā bezatbildīgus, pasīvus vai slinkus,

or often criminalized.

bieži vien kriminalizē.

In Latvia, we've had such a Centaur state model

Latvijā šāds kentaurvalsts modelis

firmly in place since the '90s.

pastāv kopš 90. gadiem.

Take, for example, the flat income tax that we had in place up until this year

Piemēram, līdz pat 2019. gadam Latvijā bija vienotas likmes ienākuma nodoklis,

that has been benefiting the highest earners,

kas nāca par labu lielākajiem pelnītājiem,

while one quarter of the population keeps living in poverty.

kamēr ceturtā daļa iedzīvotāju joprojām dzīvo nabadzībā.

And the crisis and the austerity has made these kinds of social inequalities worse.

Krīze un taupības politika šo sociālo nevienlīdzību ir palielinājusi.

So while the capital of the banks and the wealthy has been protected,

Tātad, kamēr banku kapitāls un bagātie tiek aizsargāti,

those who lost the most

tiem, kuri zaudēja visvairāk,

were taught lessons in individual responsibility.

mācīja individuālo atbildību.

Now, as I was talking to people who I met at these seminars,

Sarunās ar semināros satiktajiem cilvēkiem

I was expecting them to be angry.

es gaidīju, ka viņi būs dusmīgi.

I was expecting them

Es gaidīju,

to be resisting these lessons in individual responsibility.

ka viņi pretosies šīm mācībām par individuālo atbildību.

After all, the crisis was not their fault, yet they were bearing the brunt of it.

Galu galā krīze nebija viņu vaina, taču lielāko smagumu iznesa tieši viņi.

But as people were sharing their stories with me,

Bet cilvēku stāstos

I was struck again and again

mani atkal un atkal satrieca tas,

by the power of the idea of responsibility.

cik spēcīga bija šī ideja par individuālo atbildību.

One of the people I met was Žanete.

Viens no manis satiktajiem cilvēkiem bija Žanete.

She had been working for 23 years

23 gadus viņa bija strādājusi

teaching sewing and other crafts at the vocational school in Riga.

un mācījusi šūšanu un citus rokdarbus kādā Rīgas arodskolā.

And now the crisis hits,

Un tad iestājas krīze,

and the school is closed as part of the austerity measures.

un skolu slēdz taupības politikas ietvaros.

The educational system restructuring was part of a way of saving public money.

Izglītības sistēmas pārstrukturēšana bija viens no valsts naudas taupīšanas veidiem.

And 10,000 teachers across the country lose their jobs,

Visā valstī darbu zaudēja 10 000 skolotāju,

and Žanete is one of them.

un Žanete ir viena no viņiem.

And I know from what she's been telling me

Un no viņas stāstītā es zinu,

that losing her job has put her in a desperate situation;

ka darba zaudēšana viņu ir novedusi bēdīgā situācijā.

she's divorced, she has two teenage children that she's the sole provider for.

Žanete ir šķīrusies,

viņai ir divi pusaudžu vecuma bērni, kuriem viņa ir vienīgā apgādniece.

And yet, as we are talking,

Un tomēr viņa man saka, ka krīze patiešām ir iespēja.

she says to me that the crisis is really an opportunity.

She says, "I turn 50 this year.

Viņa stāsta: „Man šogad paliek 50 gadi.

I guess life has really given me this chance to look around, to stop,

Laikam jau dzīve man ir devusi šo iespēju apstāties, paskatīties apkārt.

because all these years I've been working nonstop,

Jo visus šos gadus es tikai strādāju un strādāju,

had no time to pause.

man nav bijis laika apstāties.

And now I have stopped,

Un nu es esmu apstājusies,

and I've been given an opportunity to look at everything and to decide

man ir dota iespēja visu izvērtēt

un izlemt, kas ir tas, ko es gribu, un kas ir tas, ko es negribu.

what it is that I want

and what it is that I don't want.

All this time, sewing, sewing, some kind of exhaustion."

Visu šo laiku es tikai šuvu un šuvu – esmu pārgurusi."

So Žanete is made redundant after 23 years.

Tātad pēc 23 gadu darba Žanete ir kļuvusi lieka,

But she's not thinking about protesting.

bet viņa neprotestē.

She's not talking about the 99 percent against the one percent.

Viņa nerunā par 99% pret 1%.

She is analyzing herself.

Viņa analizē sevi!

And she was thinking pragmatically of starting a small business

Un viņa pragmatiski domāja par to, ka varētu sākt mazu biznesu

out of her bedroom

un savā guļamistabā darināt suvenīrlellītes, ko pārdot tūristiem.

making these little souvenir dolls to sell to tourists.

I also met Aivars at the unemployment office.

Bezdarbnieku nodaļā es satiku arī Aivaru.

Aivars was in his late 40s,

Aivaram bija nedaudz zem 50.

he had lost a job at the government agency overseeing road construction.

Viņš bija zaudējis darbu valsts aģentūrā, kas pārraudzīja ceļu būvniecību.

To one of our meetings, Aivars brings a book he's been reading.

Uz vienu no mūsu sarunām Aivars ieradās ar grāmatu.

It's called "Vaccination against Stress, or Psycho-energetic Aikido."

Tās nosaukums bija

„Potēšana pret stresu jeb Psihoenerģētiskais Aikido”.

Now, some of you might know that aikido is a form of martial art,

Daži no jums varbūt zina, ka aikido ir cīņas mākslas veids,

so, psycho-energetic aikido.

tātad psihoenerģētiskais aikido.

And Aivars tells me that after several months

Un Aivars man stāsta,

ka pēc vairāku mēnešu lasīšanas un pārdomām, esot bez darba,

of reading and thinking and reflecting while being out of work,

he has understood that his current difficulties are really his own doing.

viņš ir sapratis,

ka viņa šā brīža grūtību iemesls ir viņš pats.

He says to me,

Aivars saka:

"I created it myself.

„Es pats tās radīju.

I was in a psychological state that was not good for me.

Es biju tādā psiholoģiskā stāvoklī, kas man kaitēja.

If a person is afraid to lose their money, to lose their job,

Ja cilvēks baidās zaudēt naudu, baidās zaudēt darbu,

they start getting more stressed, more unsettled, more fearful.

sāk stresot, kļūst nemierīgs, bailīgs,

That's what they get."

tas ir tieši tas, ko viņš saņem.”

As I ask him to explain,

Kad aicinu Aivaru paskaidrot,

he compares his thoughts poetically to wild horses running in all directions,

viņš savas domas dzejiski salīdzina

ar mežonīgiem zirgiem, kas skrien uz visām pusēm,

and he says, "You need to be a shepherd of your thoughts.

un saka: „Tev jābūt savu domu valdniekam.

To get things in order in the material world,

Lai lietas sakārtotos materiālajā pasaulē,

you need to be a shepherd of your thoughts,

tev jāvalda pār savām domām,

jo tieši caur domām sakārtojas arī viss pārējais.”

because it's through your thoughts that everything else gets orderly."

„Pēdējā laikā,” viņš piebilst,

"Lately," he says, "I have clearly understood

„esmu sapratis, ka pasaule ap mani,

that the world around me, what happens to me,

tas, kas ar mani notiek, cilvēki, ko satieku,

people that enter in my life ... it all depends directly on myself."

tas viss ir atkarīgs tieši no manis.”

So as Latvia is going through this extreme economic experiment,

Kamēr Latvija piedzīvo šo ārkārtīgi skarbo ekonomisko eksperimentu,

Aivars says it's his way of thinking that has to change.

Aivars saka, ka jāmainās būtu viņa domāšanas veidam.

He's blaming himself for what he's going through at the moment.

Savās šā brīža grūtībās viņš vaino sevi.

So taking responsibility is, of course, a good thing, right?

Uzņemties atbildību, protams, ir labi, vai ne?

It is especially meaningful

Tas ir īpaši nozīmīgs un morāli jutīgs jautājums

and morally charged in a post-Soviet society,

pēcpadomju sabiedrībā,

where reliance on the state is seen as this unfortunate heritage

kurā paļaušanos uz valsti uzskata par nelaimīgu padomju pagātnes mantojumu.

of the Soviet past.

But when I listen to Žanete and Aivars and to others,

Bet, klausoties Žanetē, Aivarā un citos cilvēkos,

I also thought how cruel this question is --

es domāju arī par to, cik nežēlīgs ir šis jautājums –

"Where is your responsibility?" --

kur ir tava atbildība?

how punishing.

Cik nosodošs.

Because, it was working as a way of blaming and pacifying people

Jo tas savā ziņā bija veids, kā vainot un apklusināt cilvēkus,

who were hit worst by the crisis.

kurus krīze bija skārusi vissmagāk.

So while Greeks were out in the streets, Latvians swallowed the toad,

Tātad, kamēr grieķi izgāja ielās, latvieši norija krupi.

and many tens of thousands emigrated,

Un daudzi – desmitiem tūkstošu – emigrēja,

which is another way of taking responsibility.

kas arī ir veids, kā uzņemties atbildību.

So the language, the language of individual responsibility,

Šī valoda – individuālās atbildības valoda –

has become a form of collective denial.

ir kļuvusi par kolektīvā nolieguma veidu.

As long as we have social policies that treat unemployment

Kamēr mums būs tāda sociālā politika,

kas bezdarbu uztver kā individuālu neveiksmi,

as individual failure

but we don't have enough funding for programs that give people real skills

bet nebūs pietiekami daudz naudas

programmām, kas cilvēkiem sniedz īstas prasmes vai rada darbavietas,

or create workplaces,

we are blind of the policymakers' responsibility.

mēs neredzam politikas veidotāju atbildību.

As long as we stigmatize the poor as somehow passive or lazy

Kamēr stigmatizēsim trūcīgos kā kaut kādā ziņā pasīvus vai slinkus,

but don't give people real means to get out of poverty

nedodot cilvēkiem reālas iespējas izkļūt no nabadzības,

other than emigrating,

vienīgi emigrēt,

we are in denial of the true causes of poverty.

mēs noliedzam patiesos nabadzības cēloņus.

And in the meantime,

Un tikmēr ciešam mēs visi.

we all suffer,

because social scientists have shown with detailed statistical data

Jo sociālie zinātnieki ar detalizētiem statistikas datiem ir pierādījuši –

that there are more people with both mental and physical health problems

sabiedrībās ar augstāku ekonomiskās nevienlīdzības līmeni

in societies with higher levels of economic inequality.

ir vairāk cilvēku gan ar garīgās, gan fiziskās veselības problēmām.

So social inequality is apparently bad for not only those with least resources

Tātad sociālā nevienlīdzība acīmredzami kaitē

ne vien tiem, kam ir vismazāk resursu, bet mums visiem,

but for all of us,

because living in a society with high inequality

jo dzīvot sabiedrībā ar augstu nevienlīdzības līmeni

means living in a society with low social trust and high anxiety.

nozīmē dzīvot sabiedrībā

ar zemu uzticēšanās un augstu trauksmes līmeni.

So there we are.

Tātad te nu mēs esam.

We're all reading self-help books,

Mēs visi lasām pašpalīdzības grāmatas,

we try to hack our habits,

mēģinām mainīt ieradumus,

we try to rewire our brains,

pārveidot savas smadzenes,

we meditate.

meditējam.

And it helps, of course, in a way.

Un tas viss, protams, savā ziņā palīdz.

Self-help books help us feel more upbeat.

Pašpalīdzības grāmatas liek justies mundrākiem.

Meditation can help us feel more connected to others spiritually.

Meditācija var palīdzēt izjust lielāku garīgu tuvību ar citiem.

What I think we need

Bet, manuprāt, mums būtu tikpat skaidri jāapzinās

is as much awareness of what connects us to one another socially,

savstarpējās sociālās saiknes.

because social inequality hurts us all.

Jo sociālā nevienlīdzība kaitē mums visiem.

So we need more compassionate social policies

Tādēļ mūsu sociālajā politikā vajadzīgs vairāk līdzjūtības,

that are aimed less at moral education

un tai vajadzētu mazāk pievērsties morālai izglītošanai

and more at promotion of social justice and equality.

un vairāk – sociālā taisnīguma un vienlīdzības veicināšanai.

Thank you.

Paldies.

(Applause)

(Aplausi)