The infamous and ingenious Ho Chi Minh Trail - Cameron Paterson

Varenais un bēdīgi slavenais Ho Ši Mina ceļš — Kamerons Patersons

Translator: Andrea McDonough Reviewer: Bedirhan Cinar

Translator: Kristaps Kadiķis Reviewer: Ilze Garda

Deep in the jungles of Vietnam,

Dziļi Vjetnamas džungļos

soldiers from both sides

abu pušu karavīri

battled heat exhaustion and each other

gandrīz 20 garus gadus cīnījās ar karstumu,

for nearly 20 long years.

nogurumu un viens ar otru.

But the key to Communist victory

Tomēr komunistu veiksmes atslēga

wasn't weapons or stamina,

nebija ieroči vai izturība,

it was a dirt road.

tas bija zemes ceļš.

The Ho Chi Minh Trail,

Ho Ši Mina ceļš,

winding through Vietnam, Laos, and Cambodia,

kas stiepās cauri Vjetnamai, Laosai un Kambodžai,

started as a simple network of dirt roads

iesākumā bija vienkāršs zemes ceļu tīkls

and blossomed into the centerpiece

un kļuva par galveno elementu

of the winning North Vietnamese strategy

ziemeļvjetnamiešu stratēģijā, kas tiem nesa uzvaru

during the Vietnam War,

Vjetnamas karā,

supplying weapons,

piegādājot ieročus,

troops,

karavīrus

and psychological support to the South.

un psiholoģisko atbalstu dienvidiem.

The trail was a network of tracks,

Šis ceļš bija taciņu,

dirt roads,

zemes ceļu

and river crossings

un upju šķērsošanas vietu tīkls,

that threaded west out of North Vietnam

kas stiepās uz rietumiem no Ziemeļvjetnamas

and south along the Truong Son Mountain Range

un uz dienvidiem gar Čiongšonas kalnu grēdu

between Vietnam and Laos.

starp Vjentamu un Laosu.

The journey to the South originally took six months.

Sākotnēji ceļš līdz dienvidiem prasīja sešus mēnešus,

But, with engineering and ingenuity,

bet ar inženieriju un atjautību

the Vietnamese expanded and improved the trail.

vjetnamieši ceļu paplašināja un uzlaboja.

Towards the end of war,

Uz kara beigām,

as the main roads detoured through Laos,

galvenajiem ceļiem metot līkumu cauri Laosai,

it only took one week.

tas prasīja vien nedēļu.

Here is how it happened.

Lūk, kā tas notika.

In 1959, as relations deteriorated

1959. gadā, pasliktinoties attiecībām

between the North and the South,

starp ziemeļiem un dienvidiem,

a system of trails was constructed in order to infiltrate

tika izveidota taku sistēma

soldiers, weapons, and supplies into South Vietnam.

karavīru, ieroču un krājumu piegādei Dienvidvjetnamai.

The first troops moved in single-file

Pirmie karavīri pārvietojās rindās pa vienam

along routes used by local ethnic groups,

pa vietējo etnisko grupu izmantotajiem ceļiem,

and broken tree branches at dusty crossroads

un nolūzuši koku zari putekļainās krustcelēs

were often all that indicated the direction.

nereti bija vienīgais virziena rādītājs.

Initially, most of the Communist cadres

Sākotnēji lielākā daļa komunistu bruņoto spēku,

who came down the trail

kas devās pa šo ceļu

were Southerners by birth who had trained in North Vietnam.

bija dzimuši dienvidnieki, kuri bija bijuši mācībās Ziemeļvjetnamā.

They dressed like civilian peasants

Viņi ģērbās kā civilie zemnieki

in black, silk pajamas with a checkered scarf.

melnās zīda pidžamās ar rūtotām šallēm.

They wore Ho Chi Minh sandals on their feet,

Kājās viņi āva no mašīnu riepām izgatavotas

cut from truck tires,

Ho Ši Mina sandales,

and carried their ration of cooked rice

un savus vārīto rīsu krājumus nēsāja

in elephants' intestines,

tā dēvētājās ziloņu zarnās —

a linen tube hung around the body.

plecā uzkarinātā lina tarbā.

The conditions were harsh

Apstākļi bija bargi,

and many deaths were caused by exposure,

un daudzi gāja bojā, tiekot atklāti,

malaria,

no malārijas

and amoebic dysentery.

un amēbu dizentērijas.

Getting lost,

Apmaldīšanās,

starving to death,

bada nāve,

and the possibility of attacks by wild tigers or bears

un iespējamie savvaļas tīģeru un lāču uzbrukumi

were constant threats.

bija pastāvīgi draudi.

Meals were invariably just rice and salt,

Maltītes vienmēr sastāvēja no plikiem rīsi ar sāli,

and it was easy to run out.

un tie ātri vien varēja beigties.

Fear, boredom, and homesickness

Bailes, garlaicība un ilgošanās pēc mājām

were the dominant emotions.

bija valdošās emocijas.

And soldiers occupied their spare time

Karavīri pavadīja savu brīvo laiku

by writing letters,

rakstot vēstules,

drawing sketches,

zīmējot skices

and drinking and smoking with local villagers.

un dzerot un smēķējot ar vietējiem ciema iedzīvotājiem.

The first troops down the trail

Pirmie ceļu nogājušie karavīri

did not engage in much fighting.

īpaši neiesaistījās karošanā.

And after an exhausting six month trip,

Pēc nogurdinoša, sešus mēnešus ilga ceļojuma

arriving in the South was a real highlight,

ierašanās dienvidos bija īsta laime,

often celebrated by bursting into song.

ko nereti atzīmēja, vienojoties dziesmā.

By 1965, the trip down the trail could be made by truck.

Ap 1965. gadu ceļu jau varēja veikt ar kravas mašīnu.

Thousands of trucks supplied by China and Russia

Tūkstošiem Ķīnas un Krievijas piegādāto mašīnu

took up the task amidst ferocious B-52 bombing

uzņēmās šo uzdevumu nežēlīgu B-52 bombardēšanu laikā,

and truck drivers became known as pilots of the ground.

un šo kravas mašīnu vadītāji kļuvi pazīstami kā zemes piloti.

As traffic down the trail increased,

Satiksmei uz ceļa palielinoties,

so did the U.S. bombing.

pieauga arī ASV bombardēšana.

They drove at night or in the early morning

Viņi brauca pa nakti vai agrā rītā,

to avoid air strikes,

lai izvairītos no gaisa uzbrukumiem,

and watchmen were ready

un sargkareivji bija gatavi

to warn drivers of enemy aircraft.

brīdināt vadītājus par ienaidnieku lidmašīnām.

Villages along the trail organized teams

Ceļa malās esošajos ciemos veidoja komandas,

to guarantee traffic flow

lai uzturētu satiksmes plūsmu

and to help drivers repair damage caused by air attacks.

un palīdzētu vadītājiem salabot gaisa uzbrukumos gūtos bojājumus.

Their catch cries were,

Viņu saukļi bija:

"Everything for our Southern brothers!"

„Visu mūsu dienvidu brāļiem!”

and, "We will not worry about our houses

un „Mēs neuztrauksimies par mūsu mājām,

if the vehicles have not yet gotten through."

kamēr mašīnas nebūs tikušas cauri.”

Some families donated their doors

Bija ģimenes, kas ceļu labošanai

and wooden beds to repair roads.

atdeva savas durvis un koka gultas.

Vietnamese forces even used deception

Vjetnamiešu spēki pat izmantoja viltību,

to get the U.S. aircraft to bomb mountainsides

lai panāktu, ka ASV lidmašīnas bombardē kalnu nogāzes,

in order to make gravel for use

lai tādējādi iegūtu granti

in building and maintaining roads.

ceļu būvēšanai un uzturēšanai.

The all-pervading red dust seeped into every nook and cranny.

Visuresošie, sarkanie putekļi iekļuva ikvienā spraugā.

The Ho Chi Minh Trail had a profound impact

Ho Ši Mina ceļam bija pamatīga ietekme

on the Vietnam War

uz Vjetnamas karu,

and it was the key to Hanoi's success.

un tā bija Hanojas panākumu atslēga.

North Vietnamese victory was not determined by the battlefields,

Ziemeļvjetnamiešu uzvaru nenoteica kaujaslauks,

but by the trail,

bet gan ceļš,

which was the political,

kas nodrošināja politisko,

strategic,

and economic lynchpin.

stratēģisko

un ekonomisko saikni.

Americans recognized its achievement,

Amerikāņi atzina tā panākumus,

calling the trail,

nosaucot ceļu par

"One of the great achievements

„vienu no 20. gadsimta

in military engineering of the 20th century."

militārās inženierijas lieliskajiem sasniegumiem.”

The trail is a testimony to the strength of will

Ceļš ir vjetnamiešu gribasspēka apliecinājums,

of the Vietnamese people,

and the men and women who used the trail

un vīri un sievas, kas izmantoja šo ceļu,

have become folk heros.

nu ir kļuvuši par tautas varoņiem.